Korumpantu izrādīšanās triumfs

Vispirms par notikušā būtību. Zolitūdes Maksimas traģēdija ir sekas visaptverošai, visu līmeņu (sākot ar pašām augstākajām amatpersonām) korupcijai, kura valda ne tikai būvniecības nozarē, bet visās Latvijas sabiedrības un valsts pārvaldes sfērās. Visi „dod ķepā” visiem, un visi par to zina, bet katrs šai „krugovajā porukā” iesaistītais izliekas svēts un nevainīgs.

No publiski izskanējušās informācijas vien jau ir noprotams, ka viens no attīstītājiem (ārvalstu investors) tieši un atklāti lobēja (pēc būtības korumpēja) būvniecības normu vienkāršošanu un šai jomā „strādāja” ar augstākajām valsts amatpersonām, tai skaitā premjerministru Valdi Dombrovski. Visdrīzāk tieši šādas lobēšanas rezultātā arī tapa jaunais būvniecības likums, kurš atbildības nosaka tā, ka atbildīgos atrast nevar, kā arī izmaiņas likumdošanā, kuras līdz minimumam samazināja sodu atbildīgajiem par šādām traģēdijām.

Savukārt bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce tika pieķerts gandrīz vai tiešā korupcijā. Pasaciņas par to, ka sievas labdarības fonda ziedotāji neietekmējot viņa lēmumus, var stāstīt naiviem nezinātājiem. Prakse izmantot „labdarības” un citus fondus savu īpašumu slēpšanai, nodokļu nomaksas apiešanai, dažādu finanšu shēmu realizācijai un citām mahinācijām (tai skaitā, kā redzams, arī naudas iekasēšanai par apšaubāmas legalitātes pakalpojumu sniegšanu) nāk no ASV, kur vienā brīdī Amerikas lielbagātnieki nolēma „noiet no skatuves” un parādīt sabiedrībai, ka viņu ietekme esot samērā niecīga un ka viņiem pārāk lieli īpašumi nemaz nepiederot. Klasisks šāda labdarības fonda piemērs ir Rokfelleru ģimenes „labdarības” fonds.

Dombrovskis ar Pūci atkāpās, un tā ir vistīrākā liekulība un „pokazuha”, jo Dombrovska vadībā valsts ir ievesta vēl dziļākā purvā (valsts kā tāda faktiski gandrīz jau pilnībā ir likvidēta), un viņš jau pietiekami sen ir zaudējis lielas iedzīvotāju daļas uzticību (šis gadījums deva iespēju „smuki” aiziet un mazliet uzspodrināt imidžu), bet pret Pūci vajadzēja sākt krimināllietu, un viņš būtu jāliek cietumā.

Šie kundziņi nogāja no skatuves, bet daudzi citi palika. Ja izmeklēšanas iestādes uzsāktu īstu operatīvo darbību, tad viņiem būtu jāņem ciet un jāiesēdina liela daļa Rīgas domes ar Ameriku un Ušakovu priekšgalā, vairums uzņēmēju, kontrolējošo institūciju pārstāvju un daudzu politiķu un augstākā līmeņa ierēdņu (tai skaitā Vienotības, NA, ZZS u.c. pārstāvju). Viņi visi ņem. Tā ir sistēma. Ja neiesmērēsi, tad nekas nenotiks. Viņi savā nekaunībā ir aizgājuši pat tik tālu, ka apzināti bremzē jebkādas neapmaksātas iniciatīvas, tai skaitā tās, kuras sabiedriskā kārtā virza sabiedriskā labuma ideju vadīti cilvēki (tas ir – tiek darīts tikai tas, kas ir koruptīvi apmaksāts). Tāpēc Latvijā nekas nenotiek, un cilvēki bezizejā paniski bēg prom no šīs pseidovalsteles. Un tāpēc nekas labs te arī nenotiks.

Bet aizceļotājiem traģiskākais ir tas, ka pie mums izslavētie un dievu kārtā paceltie Rietumi nav labāki, tur šie sabiedrības pūšanas procesi nebūt nav mazāki un, iespējams, ir pat ievērojami lielāki (pāris gadus atpakaļ, piemēram, skaļā Eiropas Komisijas augstāko pārstāvju korupcijas skandālā tika konstatēts, ka viņu takse ir 40%, tā ka mūsu korumpantiem vēl ir kur augt).

Un, zinot vai jūtot šos korupcijas apmērus, ir grūti klausīties politikāņu un žurnālisteļu svētulīgo spriedelēšanu par nepieciešamību „mainīt likumdošanu” vai sodīt kādu atsevišķu vienu vai otru personāžu.

Situācijā, kad koruptīvās ķēdēs tādā vai citādā mērā ir iesaistīti gandrīz visi atbildīgie, parasti mēģina izvairīties no atbildības vispār, slēpjot faktus un pasakot, ka „nekas īpašs nenotika” vai ka vainīgi esot kaut kādi neietekmējami apstākļi, vai arī no visu korumpantu vidus atlasīt pāris grēkāžus, kuri tad kalpo kā zibensnovedēji un saņem sodu par visiem, lai kopējā sistēma varētu turpināt „strādāt”. Tas tad apmēram pašreiz arī notiek – dažādu līmeņu korumpanti mēģina novelt atbildību no sevis un uzvelt to citiem, lai pašiem „nepakļūtu zem riteņiem” un neizrādītos grēkāžu lomā. Tāpēc arī atkāpās Dombrovskis ar Pūci, un tāpēc visa latviski runājošo varza tagad draudzīgā frontē brūk virsū saviem korupcijkolēģiem no krieviski runājošo politekonomisko grupu vidus.

Šis notikums atklāj arī Latvijas izglītības sistēmas kvalitāti. Izrādās, uz peļņu orientētās augstskolas laiž laukā „inženierus”, kuri nav spējīgi veikt viselementārākos inženiertehniskos aprēķinus. Augstskolu daudz, konkursu nav, bet valsts augstskolām bez patiesas kvalitātes kontroles tiek maksāts tai skaitā arī par absolventu skaitu (jo vairāk jauno „speciālistu” saštancē, jo vairāk naudas). Ja kas tāds ir iespējams RTU, tad ko gan runāt par citām augstskolām, jo īpaši privātajām. Un šādi „inženieri” projektē, vada, uzrauga, kontrolē un gan jau arī māca un uzstājas kā eksperti, ja ir attiecīgi sakari.

Zīmīgas ir masu saziņas līdzekļu un žurnālistu aktivitātes. Pirmkārt, jāatzīmē, ka korupcija Latvijā valda arī mediju vidē. Ņem gan īpašnieki, gan redaktori, gan ierindas žurnālisti (pieķertā svētuļa Raudsepa piemērs ir tikai pati aisberga virsotne). Tas ir ierasti un normāli. Katrai politekonomiskai grupai ir savi mediji un savi cilvēki tajos, ar kuriem ir izveidojusies „vislabākā sadarbība”. Ja uz traģēdijas karstajām pēdām žurnālistiem vēl bija kaut kāda rīcības brīvība un viņi varēja un, iespējams, arī kāds vismaz kaut kādā mērā vadījās no savas žurnālistu misijas apziņas, tad tagad, kad politekonomiskās grupas ir noorientējušās un pa lielam sapratušas, kas tad notika, pilnā sparā rit patieso iemeslu (visaptverošas korupcijas) maskēšanas propaganda un dažādu politekonomisko grupu savstarpējais „kompromatu karš”.

Tagad par lietas būtību tiek runāts maz, tikai par atsevišķām fragmentārām lietām. Piemēram, tā arī nesadzirdēju nevienu, kurš vērstu uzmanību uz plaši izmantoto, galēji absurdo un kategoriski nepieņemamo praksi no būvnieku puses dot ēkām 2 gadu garantiju, kas ir mazāka kā ledusskapjiem un pat atsevišķām elektroprecēm (arī te visdrīzāk piemērs ir ņemts no muļķu dievinātās Amerikas, kurā ir plaši izplatīta prakse cilvēkus izmitināt ārēji krāšņās, bet neizturīgās „kartona” kastiņās). Šis apstāklis vien apliecina pašreizējā Latvijas režīma un tā politekonomiskās „elites” bezatbildību, impotenci un idiotismu.

Bet kronis visam ir pašreiz sākušās raganu medības uz oficiāli ekspluatācijā nenodotajiem objektiem. No vienas puses, tā ir laba iespēja izrēķināties ar nevēlamiem biznesa konkurentiem un veids, kā tiem pašiem korumpantiem izspiest papildu naudiņas no šādus objektus ekspluatējošiem uzņēmējiem. Bet faktiski tā ir arī diletantu darbības imitācija, kuri, nespējot (vai negribot) veikt reālas darbības, konstatējot īstus būvniecības brāķus un korupcijas faktus, iet vieglāko ceļu, pielīdzinot formāla papīra esamību (kuru var nopirkt un kura korumpantu pārmērīgas apetītes dēļ, var arī nebūt) ēkas kvalitātei.

Zolitūdes Maksima taču formāli bija nodota ekspluatācijā, bet Ķirsona māja, kuras būvniecību, pēc paša vārdiem, Ķirsons personiski esot uzraudzījis (šai ziņā, esmu pārliecināts, viņam var ticēt), vēl nebija nodota ekspluatācijā dažādu formālu sīkumu dēļ. Problēma nav ēkas formālā nodošanas/nenodošanas ekspluatācijā faktā, bet gan būvniecības kvalitātē, kura ir jānodrošina pašiem uz peļņu un izmaksu minimizāciju vērstajiem būvniekiem, to pasūtītājiem un valsts kontroles institūcijām, kuras de facto līdz kaulam ir korumpētas.

Bet žurnaļugas tas neuztrauc. Ir pasūtījumi, ir publiska interese, tādēļ ir drudžaini jāizrāda darbošanās. Un tas neuztrauc arī politikāņus, uzņēmējus un citus „elites” pārstāvjus. Nu, gadījās „šaize”, nu, ir jāpārdzīvo tā „vētra”, gan jau muļķa tautiņa nomierināsies un varēs mierīgi „rullēt tālāk”... līdz nākamajam negadījumam.

Novērtē šo rakstu: