Iesaki rakstu: 
Kādā no savām uzrunām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ar aizvainojuma piegaršu atzīmēja, ka pēc tā, ko ar savu sīvo pretestību agresoram pierādīja Ukrainas bruņotie spēki (BS), runāt par valsts neatbilstību NATO standartiem, maigi izsakoties, ir nevietā. Šajā sakarā vienā no saviem portālā Pietiek publicētajiem rakstiem biju norādījis uz to, ka Ukrainas BS neatbilstība NATO standartiem nebija tas būtiskākais faktors valsts neuzņemšanai blokā, un pieminēju vēl divus būtiskākus - korupciju, kā arī slēptu un atklātu Kremļa ietekmes aģentu klātbūtni Ukrainas varas ešelonos. Turpat arī piemetināju, ka korupcija ir viena no svarīgākajām Kremļa hibrīdkara metodēm.
12. aprīļa pievakarē prezidents Zelenskis paziņoja, ka ir aizturēts Viktors Medvedčuks - ietekmīgs Ukrainas politiķis, pret kuru ir izvirzītas apsūdzības valsts nodevībā. Medvedčuks tika aizturēts, tērpies Ukrainas armijas formas tērpā, mēģinot nelegāli pamest valsti. Tikai dažas stundas vēlāk Zelenskis paziņoja, ka Ukraina ir gatava apmainīt šo personu pret Krievijas gūstā esošajiem Ukrainas karavīriem. Kāpēc tāda steiga, par to nedaudz vēlāk, bet tagad par pašu šo personāžu.
Pazīstamais apskatnieks un bijušais PSRS izlūks Jurijs Švecs, kurš labi pārzina “virtuvi”, veltīja šim notikumam daļu no sava video, kas tika publicēts viņa YouTube kanālā dienu vēlāk. Pilns ieraksts ir noskatāms šeit - https://youtu.be/hd7gtl2imgA. Nav jēgas atstāstīt visu, tāpēc pieskaršos galvenajam. Viktors Medvedčuks - VDK aģents vēl no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ar zināmām dotībām, kas tika novērtētas gan no PSRS VDK puses, kad stučīja par saviem kursa biedriem, gan arī vēlāk no Krievijas FDD puses, kas ļāva saņemt no Kremļa ievērojamus līdzekļus savas partijas izveidei un politiķu korumpēšanai Ukrainā, ka arī televīzijas kanālu iegādei Kremļa informatīvās telpas izplatīšanai.
Finansējums no Kremļa tika nodrošināts, Medvedčukam veicot starpniecības pakalpojumus Krievijas naftas piegādēs Ukrainai, turklāt ievērojama daļa no šiem līdzekļiem iegūla viņa personīgajos kontos. Kā apgalvo Švecs, tad Ukrainas drošībniekiem priekšstats par to, kas ir šis “putns” un kā interesēs viņš darbojas, bija jau kopš 2002.gada, tomēr nekas netika darīts, lai to apturētu vai vismaz ierobežotu. Tiktāl par Šveca sniegto informāciju.
Viss gāja kā pa sviestu, līdz beidzot 2021.gada maijā pret šo subjektu tika ierosinātas vairākas krimināllietas, tai skaitā par valsts nodevību, un 13.maijā Ukrainas tiesa noteica “veiksmīgajam uzņēmējam” un politiskās partijas vadītajam mājas arestu (mājas arests apsūdzībā par valsts nodevību - ?!). Sākoties Krievijas agresijai, 28. februārī Medvedčuks no mājas aresta izbēga ( apsardze esot uz to brīdi aizgājusi nokārtot dabiskās vajadzības) līdz beidzot pēc pusotra mēneša bēguļošanas tika aizturēts un nekavējoties tiek piedāvāts apmaiņai.
Kāds pateiks - kā tad tā, izmeklēšana valsts nodevībā nav pabeigta, tiesa nav bijusi - un izdot Ukrainas pilsoni agresora valstij? Bet ja nu nevainīgs? Jā, man arī tas šķita dīvaini, bet tikai uz brīdi. Kā atzīmē Švecs, tad šāda tipa darboņa rīcībā varētu būt tik daudz informācijas, ka, ja tas nāktu gaismā, tad dažam labam politiķim Ukrainā nāktos ne vien izbeigt savu politisko karjeru, bet varbūt pat nošauties, ieliekot sev automāta stobru mutē (labprātīgi, protams). Gribot vai negribot uzprasās loģisks secinājums - prezidenta pietuvināto lokā ir ļaudis, kas baidās no šī kompromāta, un tie spēj ietekmēt prezidenta lēmumus.
Bet notiek vēl kas dīvaināks. Jau dienu pēc Zelenska apmaiņas piedāvājuma Putina preses sekretārs Peskovs nāk klajā ar paziņojumu, ka Kremlim par to nav nekādas intereses, jo Medvedčuks nav Krievijas pilsonis. Lasītājs atkal brīnīsies - kā tad tā. Kremļa saimniekam taču ir jābūt daudz jautājumu savam ietekmes aģentam par tēmu, kur palikusi nauda, kas tika iedota blickrīga nemilitārās komponentes nodrošināšanai.
Arī šeit ir savs loģisks skaidrojums. Kremļa interesēs ir palielināt spriedzi Ukrainas sabiedrībā, kas nenovēršami atsauktos uz situāciju frontē, un šī spriedze noteikti radīsies, ja Medvedčuks sāks runāt un fakti nāks gaismā. Pieļauju, ka Medvedčuka bēgšana ar ieplānotu izgāšanos tika realizēta pēc Kremļa ieceres un ar tā atbalstu, lai Ukrainas sabiedrībā aktualizētu šo jautājumu izšķirošo kauju Donbasā priekšvakarā. Ko darīt Ukrainai? Ir jāveic rūpīga izmeklēšana jau tagad, nepieļaujot noplūdi līdz brīdim, kad okupanti tiks padzīti no Ukrainas teritorijas, turklāt jāpaskaidro sabiedrībai, kāpēc tas tiek darīts, bet par to, ka Ukraina uzvarēs, es nešaubos.
Prezident Zelenski! Neliec vilties. Patiesība vienalga agri vai vēlu būs jāatklāj, un to pieprasīs Mariupoles kaujās izdzīvojušie AZOV karavīru un Bučā noslepkavoto tuvinieki.
Slava Ukrainai!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
