Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Cīņa pret korupciju vismaz vārdos Latvijā nesākās ne pirms gada, ne pirms diviem: kā liecina šodien publicējamā nodaļa no apgādā Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, nekādi nevar teikt, ka Latvijas politiķi būtu bijuši kūtri izteikt visdažādākos paziņojumus saistībā ar korupcijas tūlītēju, skarbu un asu iznīdēšanu, - šādi publiski apgalvojumi sāka skanēt jau ap 1993. gadu un faktiski bez būtiskām izmaiņām turpinājās visu nākamo desmitgadi.

Skaļie vārdi

Jau 1993. gada pavasarī Augstākās Padomes deputāte un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) pārstāve Anna Seile (attēlā) publiski apsolīja – ja LNNK nākšot pie varas, korupcijas valstī vienkārši nebūšot, jo ierēdņu kļūšot mazāk, toties tie būšot labi atalgoti, likumi būšot stingri, bet pati partija „nav ne nopērkama, ne pārdodama”. Pusotru gadu vēlāk, lasot savu pirmo uzrunu latviski, Tautas kustības Latvijai dibinātājs Joahims Zīgerists korupcijas apkarošanu nosauca par vienu no partijas galvenajiem mērķiem.

Tas nebija viss. Cita starpā 1995. gadā Rīgas domnieks Jānis Gulbis jau ieminējās par valstī valdošo visaptverošo korupciju: „Līdz pagājušām vēlēšanām pie varas bija nedaudz cilvēku, kas nebija korumpēti, bet pēc tam notika mafiozs politisks apvērsums. Valsti tagad tieši pārvalda noziedzīgās grupas. Un diktē savus noteikumus visām partijām.” Arī Latvijas Bankas padomnieks Uldis Klauss tai pašā gadā, pat izpelnoties valdības preses dienesta oficiāli izteiktus pārmetumus, publiski ieminējās, ka „Latvijai ir slikta slava par daudzām lietām - likumu neīstenošanu, korupciju, tādēļ arī tās investīcijas nenāk”.

Skaļu vārdu saistībā ar korupcijas apkarošanu netrūka arī nākamos gadus. „Šobrīd aktīvāk neeju politikā divu iemeslu dēļ: pirmkārt, esmu pārāk jauns un mazpieredzējis, otrkārt – esmu tam par nabagu. Nevaru apgalvot, ka, būdams valdībā, varētu pateikt nē, ja man piedāvātu, teiksim, simttūkstoš dolāru. Ir lietas, kurām es arī tādā gadījumā nepiekristu, bet par daudzām tomēr teiktu: „Jā, kāpēc ne?” 100 000 dolāru man pašlaik ir milzu nauda. Diemžēl ir daudzi „politiķi”, kam arī 500 dolāru ir liela nauda. (..) Negribu tagad stāstīt, kam un kādi kukuļi tiek doti, jo es ar šo sistēmu saskaros diendienā un zinu, ka tā ir absolūta. Tā pastāv tāpēc, ka nemitīgi tiek pieņemti likumi, kas katrs par sevi gan ir labi, taču nav saskaņoti savā starpā. Tad uzreiz rodas vajadzība pēc instrukcijas, kas izskaidro mehānismu, uzreiz ierēdnim rodas iespēja interpretēt, dot atļaujas. Dažādu neizpildāmu likumu un instrukciju Latvijā ir desmitiem! No vienas puses, dzenam liberālismu, no otras puses – birokratizējam to līdz absolūtismam. Un, tiklīdz ir nepieciešamība iet pie ierēdņa, tūlīt ir arī nepieciešamība dot. Cilvēki jau dod ne vien tāpēc, lai izsistu sev kaut ko valstij vai citiem neizdevīgu. Daudzi dod tikai tāpēc, lai kaut ko varētu izdarīt ātrāk, jo laiks tiešām ir nauda. Turklāt korupcija nav tikai cash on the table. Ir daudz veidu, kā „pateikt paldies”,” intervijā žurnālam Klubs 1996. gadā gari un plaši stāstīja metāllūžņu uzņēmējs Georgs Lansmanis.

Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, aizvadījis 1995. gada banku krīzi, savā vēlākajiem gadiem tik ierastajā stilā deklarēja, ka diemžēl neesot novērtējis „korupcijas un kriminalitātes līmeni mūsu banku sistēmā”. Tās pašas Tautas kustības Latvijai pārstāvis Elmārs Zelgalvis 1996. gadā zināja publiski stāstīt, ka valdībā un Valsts ieņēmumu dienestā esot „cilvēki”, kuri tieši ieinteresēti, lai muita un robeža būtu vaļā, - lai dabūtu ešelonu pāri robežai, esot vienkārši jāsamaksā 750 tūkstoši dolāru, un „ešelons var nākt oficiāli iekšā”. Sociāldemokrātu vadonis Juris Bojārs šausminājās par jau atkal vārdā nenosauktiem „cilvēkiem” valsts darbā, kuri ņemot kukuļus no lielām Rietumu kompānijām, un par „precīzi zināmiem”, taču vārdā nenosauktiem tiesnešiem – kukuļņēmējiem. Nu, bet Latvijas kuģniecības pilnvarnieks Eižens Cepurnieks 2001. gadā pārtrumpoja visus, publiski izziņojot augsta ranga amatpersonām piedāvātu kukuli, lai nodrošinātu labvēlīgu rezultātu uzņēmuma privatizācijā (un klusāk piebilstot, ka savā rīcībā esošo informāciju nevienam nesniegšot).

Ap 2000. gadu vaimanātājiem par korupciju un tās apkarošanas nepieciešamību parādījās arī jauns jēdziens – „valsts nozagšana”, par kura ieviešanu Latvija var teikt paldies Pasaules Bankas ekspertiem: tieši šajā laikā viņi sacerēja 250 lappušu ziņojumu Izaugsmes kvalitāte, kurā Latvija līdz ar Gruziju, Krieviju un Slovākiju bija minēta kā viena no valstīm, kurās plosās politisko un privāto interešu saplūšana – likumu pirkšana, augstākā līmeņa korupcija vai „valsts nozagšana”. Šis termins īsā laikā iedzīvojās tiktāl, ka pat par „tēvzemiešu” pelēko kardinālu dēvētais uzņēmējs Normunds Lakučs publiski šausminājās: „Mani Latvijā vairāk nekā korupcija satrauc liela mēroga organizēšanās un attiecīgas sistēmas radīšana, ko sauc par valsts nozagšanu. Cik viens ierēdnis, politiķis vai muitnieciņš var paņemt? Toties sistēma...”

Vienlaikus visus deviņdesmitos gadus soli pa solim nāca apziņa, kas īsti ir korupcija un cik daudzveidīga tā var būt, - ka tā tomēr nav tikai pareiza vai nepareiza deklarāciju aizpildīšana un valstisko amatu savienošana ar darbu privātkompānijās, kā tas šķita 1997. gada „korupcijas” skandāla kurinātājiem. Jau 1994. gadā Māris Gailis kā valdības vadītājs ne tikai publiski aicināja iedzīvotājus uz robežas nemaksāt nekādus kukuļus (pēc kā Drošības policija 1995. gada jūnijā Grenstālē rīkoja veselu kukuļņēmēju ķeršanas operāciju), bet arī Dienā publicētā plašā intervijā ar virsrakstu Visi nav korumpēti. Bet daudzi ir izteicās pietiekami skaidri: „Viedoklis, ka pilnīgi visi ir pērkami, ir atspēkojams. Jo, pasakot, ka pilnīgi visi, tiek pateikts, ka arī katra konkrētā persona, bet tad to vajag pierādīt. Tātad „visi” nekad nav un nebūs. Bet tam, ka daudzi ir, es gribētu piekrist. Protams, ka tie jāvelk gaismā.”

Savukārt ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš tai pašā 1994. gadā deklarēja: „Organizētā noziedzība nevar pastāvēt bez saistības ar korupciju. Līdz ar to, lai panāktu kukuļņēmēju saukšanu pie kriminālatbildības, uz laiku vajadzētu atbrīvot no atbildības kukuļdevējus. Ja nebūs, kas ņem, tad došanai nebūs rezultāta. Bet, ja nebūs atbildības par došanu, tad kukuļa ņēmējs vienmēr būs bailēs, ka devējs var pārdomāt un viņu nosūdzēt.”

Jaunas apjausmas

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egīls Levits gan 1997. gada beigās Juristu biedrības kolēģijas sēdē viedi atzina, ka Latvijā ne morālajā, ne tiesiskajā apziņā vēl nemaz nav pilnīgi noskaidrots, kas ir labi un pareizi. Tā, piemēram, vēl pat 1999.-2000. gadā uz dažādām pasaules malām par ārvalstu kompāniju naudu braukāja visdažādākās amatpersonas – no Rīgas domniekiem Andra Ārgaļa un Lindas Baltiņas, kuri uz Toronto brauca par Mercedes Benz līdzekļiem, līdz Ģirtam Kristovskim, kurš, iepriekš pa pasauli pabraukājis kā sievas – aktrises Ilzes Rūdolfas trupas pārstāvis, nu aizsardzības ministra postenī uz Lielbritāniju brauca par militārās industrijas uzņēmuma British Aerospace Defence Systems naudu.

Tomēr jau pāris gadus šādi „vojāži” sāka šķist faktiski neiespējami, un, piemēram, Ģ. Kristovska interešu konfliktu atzina pat Valsts ieņēmumu dienests, pašam ministram neveiksmīgi mēģinot skaidrot, ka „izstādes un augstu britu amatpersonu apmeklēšana ir smags, intensīvs darbs, nevis izprieca”. Un gluži tāpat mainījās izpratne arī par citām iespējamām korupcijas izpausmēm – pārmetumi par korupciju vai vismaz tās ēnu sāka skanēt gadījumos, kas vēl deviņdesmito gadu vidū tiktu uztverti kā pašsaprotami un normāli. 2000. gadā pārmetumus izpelnījās pat Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņas kanceleja, bez maksas lietojot Mercedes Benz automašīnu no uzņēmuma Domenikss krājumiem, - tā pati Diena pat paziņoja, ka siers par velti atrodams tikai peļu slazdā...

Tieši tāpat pamazām nāca publiskā apjausma par aizvien jaunām un jaunām korupcijas aptvertām sfērām. Robežbūve, valsts būvniecības konkursi vispār, pašvaldību pasūtījumi, ne tikai ceļu policija, bet faktiski visas tiesībsargāšanas iestādes – izrādījās, ka korupcija plosās arī tur. 2000. gadā toreizējais Korupcijas novēršanas padomes sekretariāts būtībā par korumpētu atzina pat veselu pašvaldību: tika paziņots, ka tolaik Leonīda Alkšņa vadītā Jūrmalas dome rīkojusies pretlikumīgi, pieprasot Parex bankas prezidentam Valērijam Karginam ziedot naudu pilsētai, lai viņam būtu iespēja tikt pie būvatļaujas tās teritorijā.

Kaismīgākie kliedzēji par korupcijas un „valsts nozagšanas” apkarošanu gan vēl gadu tūkstošu mijā nespēja novērtēt situāciju pietiekami adekvāti. Protams, netrūka cilvēku, kuri uzskatīja, ka vienīgie spēj sabiedrībai pateikt, kas ir un kas nav korupcija – piemēram, partijas Jaunais laiks līderis Einars Repše bez garām runām publiski apliecināja, ka tie politiķi, kas viņam piedēvējot korupciju, paši nejēdzot, kas ir korupcija, un tāpēc paši neesot spējuši ne apkarot korupciju, ne arī paskatīties savā virzienā, savukārt publicists Aivars Ozoliņš skaļi nosodīja Saeimas deputāta Pētera Apiņa izteikumu, ka jārēķinās – 10 procenti no Nacionālās bibliotēkas celtniecības finansējuma tiks nozagti. Tikmēr daudz reālistiskāka bija cietumā sēdošā bijušā Bankas Baltija Uzraudzības padomes priekšsēdētāja Aleksandra Laventa atziņa kādā intervijā – korupcija gluži vienkārši esot Latvijas nacionālās ekonomikas sastāvdaļa, kas daļai sabiedrības palīdzējusi kļūt bagātai.

Par korupciju – nāvessodu!

Savukārt politiķi par savu gatavību ķerties pie īstās korupcijas īstās apkarošanas sāka runāt jau ap 1997.-1998. gadu. Jau pirms 1995. gada rudenim, kad stājās spēkā Korupcijas novēršanas likums, Latvija varēja vismaz pati sev palepoties, ka atsevišķas pretkorupcijas normas ietver veseli 13 normatīvie akti. 1997. gadā darbu tieslietu ministra Dzintara Rasnača vadībā uzsāka Korupcijas novēršanas padome ar cildeniem, kaut gauži nekonkrētiem uzdevumiem - izstrādāt vienotu korupcijas novēršanas politiku valstī un veicināt tās īstenošanu, bet gadu vēlāk Ministru kabinets apstiprināja tikpat nekonkrētu, taču kaut jel kādu korupcijas novēršanas programmu ar tajā uzskaitītiem veseliem 33 korupcijas novēršanas pasākumiem (ko premjers Guntars Krasts raksturoja kā pasākumu, kas „cīņu pret šo sabiedrības negāciju ļauj ievirzīt sistemātiskā gultnē”).

Paziņojumi gan bija nesamērojami skaļāki par darbiem: piemēram, apstiprinot trešo Andra Šķēles valdību, Latvijas ceļš, Tautas partija un Tēvzemei un Brīvībai/LNNK cita starpā spīvi apņēmās „dot izšķirošu triecienu korupcijai un noziedzībai”; jau 1996. gadā tas pats A. Šķēle bija paziņojis, ka nākamajos piecos – desmit gados cīņai ar korupciju esot jābūt vienai no galvenajām valdības prioritātēm; Mareks Segliņš, stājoties iekšlietu ministra postenī, solījās korupciju – tostarp arī „mazo korupciju” – apkarot īpaši aizrautīgi; kādreizējais komjaunatnes funkcionārs, sabiedriskās kustības Par Baltijas savienību pārstāvis Normunds Grostiņš 2000. gadā aizrunājās pat tiktāl, ka par korupciju esot jāparedz nāvessods – un bailes no tā būšot tik lielas, ka „korupcijas vienkārši nebūšot”.

Vienlaikus vairojās arī vismaz nosacīti korupcijas apkarošanā iesaistītās struktūras un to saražotie dokumenti. 1998. gadā iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers Leonīda Bogdanova vadīto Organizētās noziedzības apkarošanas biroju pārdēvēja par Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroju, divus gadus vēlāk Drošības policijā tika izveidota korupcijas apkarošanas nodaļa (kuras sniegumu – četras ierosinātas krimināllietas četru mēnešu laikā – M. Segliņš atzina par bezgala veiksmīgu), vēl savā nodabā darbojās arī Korupcijas novēršanas padomes sekretariāts. Nelaime tikai viena – neviena kārtīga sabiedrībai uzrādāma korumpanta tā arī nebija, tāpēc ap 1999. gadu (lielā mērā draugu amerikāņu ietekmē) politiķu aprindās sākās runas par vēl vienas korupcijas apkarošanas institūcijas izveidi.

Vēl pāris gadi bija nepieciešami, lai 2002. gada februārī Saeimā beidzot tiktu iesniegts neatkarīgas korupcijas apkarošanas institūcijas – Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) likumprojekts. Tas tika pieņemts dīvaini ātri, toties jo spilgtāk politiķi sevi parādīja, izvēloties pareizāko KNAB vadītāju. Trijos konkursos vistuvāk KNAB vadītāja postenim bija Visvaldis Puķīte, Raimonds Mūrnieks, Didzis Šmitiņš, Aldis Lieljuksis un Jānis Jonāss, tomēr beigu beigās šo amatu ieņēma Drošības policijas priekšnieka vietnieks Guntis Rutkis, kurš vēl pirms apstiprināšanas presei skaidroja, ka daudz vairāk par korupcijas apkarošanu viņu saistot korupcijas novēršana: „Ar to es domāju pretkorupcijas stratēģijas, valsts programmas izstrādi, korupcijas cēloņu analīzi un korupcijas novēršanas ceļu meklējumus.”

 Pusgadu vēlāk īsti nenoskaidrotu iemeslu dēļ G. Rutkis gan uzrakstīja atlūgumu, un kādu laiku KNAB vadītāja pienākumus izpildīja direktora vietnieki Alvis Vilks, Rūdolfs Kalniņš un Juta Strīķe (par kuru tika stāstīts, ka viņas Drošības policijas kolēģi „blondo trausla auguma sievieti” par godu televīzijas seriāla varonei dēvējot par Nikitu). Visbeidzot, 2004. gada maijā Saeima, iepriekš paveicot „konkrētu gļēvu cilvēku slēptu nodevību” (Jaunā laika pārstāvja Edgara Jaunupa formulējums) un neapstiprinot KNAB vadītāja postenī to pašu J. Strīķi, par valsts galveno korupcijas apkarotāju iecēla Alekseju Loskutovu.

Pirmās „mazās zivis”

Tiesa, atsevišķas valsts amatpersonas – kukuļu cienītāji bija aizturēti un reizēm pat notiesāti arī iepriekšējos gados. 1993. gadā Augstākā tiesa piesprieda reālus divarpus gadus cietumā tolaik vēl valstiskās Latvijas Krājbankas valdes priekšsēdētāja vietniekam Anatolijam Kuškinam ­ par kukuļa saņemšanu no „profesionālā kukuļdevēja” (jau 1979. gadā sēdies uz apsūdzēto sola kā mēbeļu veikala darbinieks ar pārāk lielu apetīti uz kukuļiem) Edgara Vārpas.

Divus gadus vēlāk nedaudz mistiskā 100 tūkstošu dolāru kukuļņemšanas lietā tika aizturēts juridiskā biroja Heidelberga prezidents Arnis Nīcgalis, un arī nākamajos gados gadījās pa kādam vidēja līmeņa kukuļņēmējam: tā 1996. gadā aizdomās par kukuļa ņemšanu tiesībsargāšanas iestādes aizturēja gan Privatizācijas aģentūras darbinieku Jāni Vapi, gan Valkas muitas priekšnieku Raimondu Lagzdiņu, gan kādreizējo airēšanas olimpisko vicečempionu, Ceļu satiksmes drošības direkcijas darbinieku Dzintaru Krišjāni, gan Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas direktoru Romānu Alijevu, gan Pilsonības un imigrācijas departamenta darbinieku Aināru Lavrinoviču, gan vairākus Rīgas dzīvokļu privatizācijas komisijas darbiniekus, gan vēl citus nelielus gariņus, kuru kukuļu apjoms sniedzās no dažiem desmitiem līdz pāris tūkstošiem latu vai faksa aparātam.

Cita starpā par kukuļņemšanu tika aizturēts un tiesāts arī ārsts seksopatologs Vladimirs Orlovs, kurš tiesas sēdē neatrada neko labāku kā paziņot, ka apgabaltiesas tiesnese Ināra Šteinerte bijusi viņa paciente ar slēptām tieksmēm nodarīt cilvēkiem fiziskas un morālas sāpes. 1999. gadā policija pirmoreiz skaļi paziņoja, ka arī mazā kukuļņemšana tās acīs esot pietiekami liels grēks: nu tā sākšot cīņu ar „piecīšu devējiem” – autovadītājiem, kuri šādā veidā mēģinājuši atpirkties no ceļu policistiem (uz ko īpaši aktīvi aicināja Valsts prezidents Guntis Ulmanis). Taču kopumā šie un arī nākamie gadi līdz KNAB izveidošanai reālās korupcijas apkarošanas jomā pagāja tikpat klusi (vēl 2002. gadā kā liels sasniegums tika minēta četru policistu operatīvās grupas izveide tās pašas „piecīšu” problēmas risināšanai) – ja kādu kukuļņēmēju arī aizturēja, izrādījās, ka tādu vai citādu iemeslu dēļ sods jāpiespriež maigs vai vispār nekāds.

Tā, piemēram, „lielākā zivs” līdz pat 2000. gadam bija Privatizācijas aģentūras valdes loceklis Didzis Azanda, kurš tika aizturēts par jau apjomīgāku kukuļņemšanu – iezīmētu 5000 dolāru saņemšanas brīdī. Taču rezultātā viņš saņēma tikai divu gadu nosacītu cietumsodu un 2500 latu naudassodu jau par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (un pēc tam vēl pamēģināja tiesas ceļā saņemt kompensāciju par atbrīvošanu no Privatizācijas aģentūras valdes locekļa amata). Turklāt pat prese pret aizturēto amatpersonu izturējās, maigi izsakoties, ārkārtīgi maigi – piemēram, Anna Žīgure Rīgas Balsī pat paziņoja, ka D. Azanda esot aizturēts tikai tādēļ, ka kādam tas ir izdevīgi. Savukārt, kad par kukuļņemšanu tika aizturēta Rīgas domes Dzīvokļu pārvaldes priekšnieces vietniece Ināra Upīte, pirmās instances tiesa viņu attaisnoja, jo... aizturētā nemaz neesot valsts amatpersona.

Īsts pieķerto kukuļņēmēju birums tika fiksēts 2001. gadā, taču arī tad to vidū neatradās nevienas pašas lielākas „zivs”: bija patruļpolicisti, Jaunciema kapu pārvaldniece, pāris Rīgas kriminālpolicisti (kopā gada laikā – 14 iekšlietu sistēmas darbinieki), vēl daži policisti no Jūrmalas un Ventspils, pa kādam tiesu izpildītājam un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvim. Labākajā gadījumā varēja runāt par dažām vidēja izmēra „zivīm” – Rīgas Vidzemes priekšpilsētas Nekustamā īpašuma un komunālās saimniecības pārvaldes direktoru Daini Žagaru, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes prodekānu Ilgvaru Krastiņu (kurš īpaši skaļi kliedza par provokācijām), Aizkraukles muitas priekšnieku Anatoliju Urbānu, Vides valsts inspekcijas priekšnieci Andu Bušmani, kā arī līdz tam augstāko kukuļņemšanā aizdomas turēto policijas amatpersonu – Ekonomikas policijas biroja priekšnieka vietnieci Tatjanu Durovu. No šī pulka būtiski atšķīrās vienīgi Saeimas deputāts Imants Burvis un pāris sīkāki gariņi: izmeklēšanā tika noskaidrots, ka nedaudz ekscentriskais politiķis no miljonāru Jura Šabašova un Igora Komogorcena uzņēmuma Vudisona termināls LSDSP vajadzībām 2000.-2001. gadā saņēmis 15 tūkstošus dolāru, taču naudu piesavinājies. „Nolūkā slēpt savas noziedzīgās darbības apsūdzētie sagatavoja vēstules, kas apliecināja, ka minētā nauda izlietota braucienos uz Briseli Savvaļas dzīvnieku audzētāju asociācijas interesēs un finansiāli atbalstot Ziemeļvidzemes kultūrizglītības atbalsta fonda darbību,” bija teikts apsūdzībā.

Turklāt ne visi aizturētie tiešām izrādījās vainīgi. „Es gribu jūs painformēt, ka no manas puses, strādājot muitas sistēmā dažādos amatos, nekad netika pieļautas nelikumīgas darbības, jo vairāk koruptīvā rakstura darbības – pret šim lietām vienmēr esmu bijis opozīcijā. Tas, kas notika pirms nu jau astoņiem gadiem, saistīts ar kādu personu nepatiesām, gļēvi melīgām ziņām, un šo notikumu man nācās smagi pārdzīvot. Vienīgi līdz šim brīdim grūti saprast, kāpēc masu saziņas līdzekļiem priekšlaicīgi sniegta informācija par mani kā korumpētu ierēdni. To pārdzīvot bija neiedomājami smagi! Tomēr pēc nedēļas sāka noskaidroties patiesā lietas būtība. Neskatoties uz to, ka lietas izmeklēšanu personīgi ,,kontrolēja” toreizējais finanšu ministrs G. Bērziņš (ziņu aģentūrā LETA atrodams Finanšu ministrijas paziņojums attiecībā uz mani), manas darbības tika atzītas par likumīgām: mana prasība nomaksāt likumā paredzētos muitas maksājumus tika atzīta likumīga un pamatota,” daudzus gadus vēlāk skaidroja A. Urbāns.

Savukārt 2002. gadā redzamāko kukuļņēmēju vidū bija lidostas Rīga robežsardzes darbinieks Dzintars Strautmanis (četru gadu cietumsods), kurš aizturēšanas brīdī bija iebukņījis toreizējo Drošības policijas darbinieci, vēlāko Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktora vietnieci Jutu Strīķi (kura savukārt it kā rupji lamājusies un draudējusi aizturētajam). Bet vēl iespaidīgākas bija ziņas par milzīgajiem kukuļiem, kurus par „pareizu” administratoru nozīmēšanu maksātnespējīgiem uzņēmumiem bija ņēmusi 2000. gadā ar koka nūju nosistā Privatizācijas aģentūras darbiniece Ilona Skadiņa, - saskaņā ar prokuratūras datiem tie divu gadu laikā bijuši vairāk nekā 200 tūkstoši latu.

Kukuļņēmēji no „orgāniem”

Tā paša 2002. gada nogalē jau bija nākusi atskārsme, ka iekšlietu sistēma Latvijā tiešām varētu būt pamatīgi kriminalizējusies un arī korumpējusies – iekšlietu ministra amata kandidāts Māris Gulbis pat paziņoja, ka atsevišķi iekšlietu darbinieki, iespējams, esot saistīti ar grupām, kas veicina krimināllietu izbeigšanu būtiskās lietās, piesedz dažādas noziedzīgas lietas un pat veicina noziegumu izdarīšanu, tā ka gaidāma esot bezprecedenta cīņa ar korupciju iekšlietu sistēmā. Taču viss beidzās ar, piemēram, Organizētās noziedzības apkarošanas biroja priekšnieka Leonīda Bogdanova rezignēto publisko pieļāvumu: „Nav izslēgts, ka policijā izveidojušās dažādas noziedzīgās grupas, taču nav veikts tāds analītiskais darbs, kas šo pieņēmumu apstiprinātu...”

Aizturēto netrūka arī tiesu un prokuratūras sistēmā – un daudziem no viņiem piesprieda arī pietiekami nopietnus cietumsodus. Tā 1995. gada oktobrī aizdomās par izspiešanu un 2000 dolāru kukuļņemšanu tika aizturēts Daugavpils prokurors Sergejs Ivaņko, kuram pusotru gadu vēlāk tika piespriesti seši gadi ar mantas konfiskāciju. 1996. gadā trīs gadu cietumsods un mantas konfiskācija par 150 latu kukuļa ņemšanu tika piespriesti bijušajam Latgales priekšpilsētas prokuroram Linardam Botvam. Savukārt Daugavpils prokuratūras prokuroram Aleksejam Margēvičam par 5000 dolāru kukuļņemšanu tika piespriests reāls divu gadu cietumsods (kaut pirmās instances tiesai bija šķitis pietiekami ar astoņiem gadiem nosacīti).

Pirmajām bezdelīgām sekoja vēl dažas – gan kāda Ventspils transporta prokuratūras prokurore (1500 latu kukulis) 1999. gadā, gan kāds Rīgas Kurzemes priekšpilsētas prokuratūras prokurors (2000 dolāru kukulis) 2000. gadā, gan 2002. gadā aizdomās par starpniecību kukuļņemšanā apcietinātais Vidzemes tiesas apgabala prokuratūras prokurors Arturs Krievs, gan Rēzeknes rajona prokurors Guntars Arbidāns, kurš tika pie divu gadu cietumsoda un mantas konfiskācijas, gan prokurors Aigars Cuško (2000 dolāru kukulis), gan Rīgas Centra rajona prokuratūras prokurors Aleksandrs Koroļovs (kukulis – divas pudeles konjaka). Savukārt visplašāko ievērību savā „kategorijā” izpelnījās prokurors Staņislavs Nazarovs: amatpersona, kura bija izmeklējusi Privatizācijas aģentūras darbinieces Ilonas Skadiņas, uzņēmēju Daiņa Peimaņa, Arņa Šķestera un Māra Millera, kā arī finanšu policista Helmuta Skujas atentātu izpildītājus, tika aizturēta par 50 tūkstošu dolāru kukuļa izspiešanu no bijušā policista Jurija Kreslova un beigās tika pie desmit gadiem cietumā.

Savukārt aizturēto tiesnešu – kukuļņēmēju salīdzinoši daudz īsāko rindu 1997. gadā aizsāka Valmieras rajona tiesas tiesnesis Edvīns Balodis, kurš pats pie viņa atrastās aploksnes ar 500 latiem izcelsmi skaidroja šādiem vārdiem: „Es nezināju, ka tai aploksnē ir nauda. Varbūt tur bija apsveikuma kartīte vai spridzeklis. Aploksni tūlīt iebāzu kabatā, jo raizējos, kas notiks, ja kāds ienāks kabinetā un to ieraudzīs – tad par mani varētu padomāt ko sliktu.” Vidzemes apgabaltiesa tiesnesim gan īsti nenoticēja un piesprieda viņam trīs gadus cietumsoda, savukārt Daugavpils Zemesgrāmatu nodaļas tiesnese Ludmila Guseva par 60 latu kukuļa saņemšanu tika pie reāla divu gadu cietumsoda un mantas konfiskācijas.

Tie tad arī bija faktiski visi Latvijas neatkarības gados kukuļošanas lietās iesaistītie tiesneši, - taču tas netraucēja ne sabiedrībai, ne medijiem, ne politiķiem gari un plaši izteikties par tiesu sistēmas korumpētību: turklāt, kā rādīja 2000. gadā publiskotie sabiedrības par atklātību Delna socioloģiskie pētījumi, 83 procenti iedzīvotāju gan nekad nebija saskārušies ar kukuļņemšanu tiesās, taču par godīgām tās uzskatīja tikai nepilni 16 procenti aptaujāto.

Sociāldemokrātu vadonis Juris Bojārs tai pašā 2000. gadā publiski vēstīja, ka Latvijā bez lielas naudas vienkārši neesot iespējams panākt savu taisnību tiesību sargājošās institūcijās; prese kā pašsaprotamu lietu minēja tiesvedībā valdošu „korupciju, patvaļību un visatļautību”; Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2002. gada maijā Saeimā paziņoja skaidri un gaiši: „Šobrīd ir situācijas, kad jautājuma nostādne ir tāda — ja ir pierādījumi par zināmu noziegumu, piemēram, narkotiku kontrabandu, tad par šo pierādījumu nozušanu, iznīcināšanu jeb gaismā necelšanu ir jāmaksā tik, bet jo lielāks sods potenciāli draud, jo lielāku samaksu kukulī var saņemt vai nu izmeklētājs, vai prokurors, tiesnesis vai visi kandidāti sadarbojoties kopā.”

Savukārt laikraksts Diena par kādu konkrētu tiesas spriedumu tai pašā 2002. gadā rakstīja šādi: „Ja Dievs kādu grib sodīt, viņš tam atņem prātu. Ja tiesnesis grib sevi sakompromitēt sabiedrības acīs, viņš pieņem prātam grūti aptveramus lēmumus. Tādus kā Rīgas Centra rajona tiesas tiesneša Raimonda Bula lēmums nepiemērot apcietinājumu diviem kukuļņemšanā apsūdzētiem policistiem. Vienu no viņiem pieķēra tūlīt pēc kukuļa saņemšanas ar naudas buntīti rokā, otram par līdzīgu nodarījumu krimināllieta velkas līdzi jau trīs gadus un nule kā nonākusi tiesā. Un šie trīs gadi viņam pagāja noziedzības nīdēšanas lauciņā...”

Šajā situācijā tikai smīnu izraisīja, piemēram, tieslietu ministra Valda Birkava atklāsmes, ka noteikti nevajagot tiesu sistēmā ieviest baiļu atmosfēru, vai Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja Jāņa Grīnberga paziņojumi presei, ka „advokātam dot kukuli par savu klientu nav raksturīgi” un ka „advokāts taisnā ceļā pie tiesneša nemaz netiek klāt. Jāiet caur kanceleju, kur sēž sekretārs. Ja kāds advokāts staigās pie tiesneša ļoti bieži, to uzreiz pamanīs. Vēlreiz gribu uzsvērt — Latvijā nav šādas noziedzīgas sistēmas. Katrs advokāts, katrs tiesnesis grib strādāt. Neviens neriskēs ar savu darbu”.

Tiesa, grāmata Tiesāšanās kā ķēķis, kurā lika domāt par konkrētu prāvu iznākumu iespējamu „sarunāšanu”, iznāca tikai piecus gadus vēlāk, līdz ar ko ne tobrīd, ne tuvākajos gados neviens neko nevarēja iebilst J. Grīnberga apgalvojumam: „Atliek, piemēram, Valsts prezidentei, kuras reitingi ir augsti, nepārdomāti izteikties par korumpēto tiesu sistēmu, lai liela daļa sabiedrības uzskatītu, ka tā tas tiešām ir...”

Deklarēšanas līkloči

Vai kaut kas būtisks mainījās līdz ar KNAB izveidi 2002. gadā? Aizturētie kukuļņēmēji un kukuļdevēji pamazām kļuva atpazīstamāki – papildus jau aprakstītajiem „Jūrmalgeitas” aizturētajiem citu starpā jāmin Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks arhitekts Jānis Lejnieks, Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres miesassargs Zigmārs Rubenis, Rīgas komercģimnāzijas direktors Juris Stabiņš, virkne Ceļu satiksmes drošības direkcijas un – saistībā ar Latvijas pilsonības tirgošanu – arī Naturalizācijas pārvaldes darbinieku.

Toties ne pirms, ne pēc KNAB izveidošanas nevienai no valdībām vai Saeimu sastāviem neizdevās pielikt kaut jel kādu punktu jautājumā par vienu no korupcijas apkarošanas pamatbalstiem – sākumdeklarēšanu vai tā sauktajām „nulles deklarācijām”, ko aizpildītu lielāks vai mazāks sabiedrības pārstāvju skaits, tā parādot savu finansiālo stāvokli kādā konkrētā brīdī un pēc tam ļaujot tiesībsargāšanas iestādēm vajadzības gadījumā deklarētājiem pajautāt: no kurienes jums šādi līdzekļi vai manta?

Gana grūti gāja jau ar pat augstāko valsts amatpersonu īpašumu un ienākumu deklarēšanu. Tikai 1993. gada februārī Augstākās Padomes prezidijs apstiprināja Māra Budovska sagatavoto deputātu ienākumu deklarācijas projektu, un jau tobrīd pietika nikni protestējošu tautas kalpu. Piemēram, Pēteris Laķis uzskatīja par būtiskiem šādus argumentus: „Man ārzemēs ir radi, pie kuriem viesojoties, es parasti nedzīvoju viesnīcā. Gluži tāpat kā viņi sedz manas viesošanās izdevumus, arī es uzņemu Rīgā pie sevis. Tad man rodas jautājums, kāda kuram daļa, kur un par cik es guļu ārzemēs, kad apmeklēju savus radiniekus?...”

1993. gada martā deklarācijas saskaņā ar apstiprināto projektu gan bija iesniegtas, taču izrādījās, ka publikai pieejamas tās tomēr nebūs. Atklāti tika tikai atsevišķi skaitļi, neminot konkrētos deklarētājus, - piemēram, ka „kāds lauksaimnieks” kā pusgada ienākumus norādījis pusmiljonu Latvijas rubļu. M. Budovska skaidrojums bija īss un skaidrs – ja kāds gadījumā sagribēšot ko sīkāk uzzināt par deklarāciju saturu, viņam komisijā būs jāatbild par „ieinteresētības iemeslu”.

Tikai 1993. gada marta beigās Augstākā padome izdomāja, ka tomēr iepazīstinās sabiedrību ar deputātu deklarētajiem ienākumiem, kā arī nosauks šo pienākumu ignorējušos tautas kalpus (lai gan faktiski neko interesantu pirmās deklarācijas neatklāja, vienīgi vairāki tautas kalpi atklājās kā īsti jokupēteri: piemēram, Aivars Endziņš kā 5. Saeimas deputāts bija deklarējis gumijas laivu, bet Aleksandrs Kiršteins – bumerangu).

Taču neskaidrības ar citu tautas kalpu ienākumiem un to publiskumu nebeidzās. 1994. gadā likumu juceklis bija tāds, ka ministru amatpersonu deklarācijas joprojām nebija publiski pieejamas, kaut gandrīz neviens politiķis pret to vairs neiestājās, - pēdējie mohikāņi bija Tautas saskaņas partijas pārstāvis Jānis Jurkāns un Aristids Lambergs no LNNK: pēc viņu domām, deklarāciju publiskums radītu draudus deklarētāju personiskajai drošībai. Savukārt vēl 1994. gada beigās, pamatojoties uz dažādiem juceklīgiem likumiem, sabiedrībai tika liegta pieeja Rīgas domes amatpersonu deklarācijām.

Savukārt ideja iesniegt ienākumu deklarācijas ne tikai amatpersonām, bet visiem Latvijas iedzīvotājiem, pirmoreiz tika iemēģināta deviņdesmito gadu vidū. Saskaņā ar Māra Gaiļa valdības 1996. gada februārī apstiprinātajiem noteikumiem pēkšņi savas ienākumu deklarācijas bija jāiesniedz visiem Latvijas iedzīvotājiem, kam vien gada ienākumu kopsumma sasniegusi 270 latus. Rezultāts gan izrādījās skumīgs – liela daļa iedzīvotāju deklarācijas vienkārši neiesniedza, bet sasūtīto deklarāciju ķīpas mētājās pa Valsts ieņēmumu dienesta (VID) gaiteņiem, laikrakstam Dienas bizness notiekošo liekot raksturot īsi: „Idiotisms turpinās.”

VID ģenerāldirektors Andrejs Sončiks „Gaiļa deklarāciju” neveiksmi raksturoja ar vārdiem: „Kā galvenais iemesls, kāpēc šīs deklarācijas nedeva gaidīto rezultātu, tika minēta VID neizdarība. Taču nav iespējams pildīt likumu, iepriekš nepiešķirot tam līdzekļus un neizstrādājot likuma ieviešanas koncepciju.” Un arī tad, kad nākamreiz par totālo īpašuma sākumdeklarēšanu paziņoja tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, apliecinot, ka „nulles deklarāciju” ieviešana esot plānota 1998. gada pirmajā pusē, visnotaļ pravietiski izrādījās Jāņa Lagzdiņa vārdi – sākumdeklarēšanas likuma izstrāde tiks vilcināta tikmēr, kamēr nebūs privatizēti lielie valsts un pašvaldību uzņēmumi. Jau atkal ātri noskaidrojās, ka VID tam nav ne cilvēku, ne līdzekļu.

Visus nākamos gadus riņķa dancis ap sākumdeklarēšanu te norima, te atsākās ar pilnu sparu. 5. Saeimā likumprojekts par ienākuma avotu deklarēšanu pirmajā lasījumā tika akceptēts divus mēnešus pirms parlamenta pilnvaru beigām, un teorētiski laika būtu pieticis arī tā galīgai pieņemšanai, - taču tas tā arī netika izdarīts. Pēc tam pie attiecīgu priekšlikumu izstrādes strādāja īpaša darba grupa, 1998. gadā tika sagatavots viens likumprojekts, 2000. gadā – nākamais (kad valdība arī pieņēma politisku lēmumu par īpašuma sākumdeklarēšanas nepieciešamību), 2002. gadā jau tika solīts trešais; vienlaikus izskanēja visfantastiskākās versijas – „nulles deklarācijas”, lūk, palīdzēšot tikai kriminālajām aprindām, lielajiem investoriem vai ļaudīm, kas gatavojas nākotnē saņemamo kukuļu legalizēšanai, turklāt attiecīgais projekts pat varbūt bremzēšot visas pretkorupcijas likumu paketes pieņemšanu. Ar vārdu sakot, kāds brīnums, ka 1995. gada nogalē prese varēja ziņot to pašu, ko pirms desmit gadiem, - Latvijas politiķi sāk gatavoties „nulles deklarāciju” ieviešanai.

Tiesa, ko tur brīnīties, ja dažādu neskaidrību pietika pat ar amatpersonu un partiju deklarācijām, kuru nepieciešamību kopš deviņdesmito gadu vidus neviens vairs skaļi neapstrīdēja. Tā, piemēram, 1995. gada pavasarī ministru deklarācijas likumu pretrunu dēļ uz laiku atkal kļuva nepieejamas; tā paša gada septembrī noskaidrojās, ka partijas lielā vienprātībā nav iesniegušas savas finanšu deklarācijas, bet tās nedaudzās, kas tomēr pacentušās, nav uzskatījušas par vajadzīgu norādīt finanšu avotus. Turklāt ātri kļuva skaidrs, ka valsts nedeklarēšanos neuzskata par kādu vērā ņemamu pārkāpumu: nekādus sodus VID nepiemēroja pat amatpersonām – tādām kā Adrians Dāvis, Edgars Birkāns, Kārlis Purnis -, kuras deklarācijas iesniedza ar mēnešu novēlošanos, savukārt Ventspils mēs Aivars Lembergs par konstatētajiem pārkāpumiem ikgadējā amatpersonas deklarācijā 1999. gadā saņēma milzīgu – 75 latu naudassodu.

Neskaidrības valdīja arī jautājumā par to, kas īsti ir un kas nav jādeklarē. Sākotnējā pretkorupcijas likuma norma it kā lika norādīt tikai banku, kur uzkrāta nauda, bet ne konkrēto uzkrājumu summu. Tad atklājās, ka summu uzrādīt tomēr ir prasīts - bet neviens šo prasību nepilda, jo valdības noteikumi to neprasa. Turklāt pat augstākās valsts amatpersonas brīžam, neraugoties uz skaļajām deklarācijām, brīžam izrādījās gluži citās domās. Piemēram, premjers Andris Šķēle vēl 1997. gadā gana skaidri paziņoja – viņš personiski neatbalstītu bezskaidrās naudas uzkrājumu deklarēšanu: „Situācija ir diezgan kriminogēna, un valsts diemžēl pārāk maz spēj aizsargāt savus iedzīvotājus. (..) Vai tāpēc ir jāpublicē katram ministram piederošā summa, lai pēc tam atsevišķi preses izdevumi ņirgātos par šīm lietām? Tur ir dažas problēmas...” Un tieši šāds arī bija galīgais viedoklis jebkurā ar deklarēšanu saistītā „jūtīgākā” jautājumā līdz pat mūsu dienām.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Pieteikšanās par vainīgu

FotoGodātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.
Lasīt visu...

18

Vadoņa gaidīšanas svētki

FotoŠovasar plānotas Latvijas prezidenta vēlēšanas, un šobrīd neviens vispār nepiemin tagadējo prezidentu Raimondu Vējoni. Liekas, ka viņa izredzes tikt ievēlētam uz otru prezidentūras termiņu ir ļoti vājas. Vējonis tiek kritizēts par slikto oratora mākslu un sliktām angļu valodas prasmēm, viņam tiek pārmesta pasivitāte un piesaukti vēl dažādi citi trūkumi.
Lasīt visu...

15

Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu, ir vienīgais un vislabākais

FotoŠī gada jūnijā tiks ievēlēts nākamais Latvijas Valsts prezidents. Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta pilnvaras ir ierobežotas. Tomēr Valsts prezidents Latvijā nav tikai ceremoniālā figūra – parlamentārās demokrātijas iekārtā Valsts prezidenta pamatuzdevums ir uzrādīt valstij un sabiedrībai nākotnes attīstības virzienus, veicināt sabiedrības saliedētību un valsts ilgtspēju, ikdienas politisko darbu atstājot Saeimas un valdības pārziņā.
Lasīt visu...

21

Muļķim būt

FotoMaz ir to, kuri spēj saprast, kas notiek, un tomēr viņiem ir svarīgi, lai tiem būtu savs viedoklis par notiekošo.
Lasīt visu...

12

Rietumu civilizācijas krīze

FotoIevērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai civilizācijas kontekstā.[1] Tāpēc ikvienam no mums ir būtiski izprast Rietumu civilizācijas būtību, tās vēsturi un šodienu. Manuprāt, Rietumu civilizāciju šodien raksturo viens vārds – krīze. Un tā vistiešākajā veidā attiecas uz mums.
Lasīt visu...

21

Divi vienā

FotoLasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu par visu, kas man šķiet svarīgs.
Lasīt visu...

21

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

Foto1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams arī kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences) apziņas pazīme. Tā tas ir tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs. Tādās reizēs patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem, kā arī var attiekties uz visu tautu.
Lasīt visu...

21

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

FotoKādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man – šajās pāris stundās no sirds varēju uz savas ādas izbaudīt to, par ko beidzamajā laikā žēlojas šoferīši – un viņus var labi saprast! – par absolūti sabrukušajām Rīgas ielām.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

Izglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika...

Foto

Kam mēs esam pret

KPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde -...

Foto

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

Otrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To...

Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...

Foto

Precedents

Jau rakstīju par negaidītajiem pavērsieniem Armēnijā, par Roberta Kočarjana un Serža Sargsjana atstumšanu no varas, par Armēnijas «Samta» revolūciju, kā arī par vēlēšanām, kurās Armēnijā...

Foto

Nodrāztais tiesiskums Bordāna stilā: paši beidzām, dosim citiem

Pēdējo gadu laikā par vienu no iemīļotākajiem dažādu partiju pārstāvju vārdiem ir kļuvis vārds “tiesiskums”. Tas tiek locīts...

Foto

Vai tiešām Rozenvalds nesaprot, ka ir kļuvis par noderīgo idiotu Kremļa propagandas ķetnās?

Uzzināju, ka piektdien, 01.02.2019. "masu medija" Sputnik lapā ir intervija ar "Latvijas Universitātes sociālo un...

Foto

Rūpējoties par Baltijas valstu izaugsmi un saviem klientiem, no darba atlaidīsim 800 darbinieku

2019. gada laikā Luminor vienkāršos savu darbības modeli, tostarp samazinot darbinieku skaitu visos...

Foto

Latvistikas politiskā seja un etnopolitoloģija

Šis teksts ir veltīts latviešu tautas mentalitātes vienotībai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultūra ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās burtiski...

Foto

Es redzēju sapnī, kā…

“Neviens nav pārāk liels cietumam. Neviena persona vai uzņēmums, kas kaitē ASV ekonomikai, nav ārpus likuma. Tas attiecas arī uz lielajiem uzņēmumiem,”...

Foto

Kailcirte: kaimiņa skatījums

Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē lielāks vai (cerams) mazāks kailciršu īpatsvars Latvijas mežos ir neizbēgams. Jā, kailcirtēm nav nekāda ekoloģiska attaisnojuma, un sabiedrībai tās...

Foto

Obskurantisma aprobācija

2019.gada 28.janvārī internetā varēja izlasīt: “Līdz ar tiesnešu neatkarības palielināšanos būtiski jāpalielinās arī tiesnešu atbildības apmēram, un par šo divu aspektu samērīgumu iestāsies arī...

Foto

Ir tikai divas izvēles iespējas

Mēs visi vērojam un vērtējam pasauli, kurā dzīvojam. Atbilstoši savam vērtējumam mēs izdarām savu izvēli, un šī izvēle nosaka mūsu praktisko...

Foto

Ja Jurašs ir tik tīrs, ko tad šis tā baidās no tiesas un ko tad “bezkompromisa tiesiskuma” ieviesēji tā raustās no tiesiskuma?

Visticamākais, Juris Jurašs ir...

Foto

Nacionālā apvienība visu laiku pūš Kremļa taurē, tikai neviens to negrib redzēt

Sveicināti, mīlīši, Latvijas nacionālpatriotiski noskaņotie pilsoņi un pilsones, sveiciens arī tev, skaistā Dace Kalniņa,...

Foto

Liberālā agonija jeb ideāli, kas ātri var izzust

Sākšu ar to, ka pats pēc politiskās pārliecības vairāk tiecos būt liberāls dažādos jautājumos, kas būtu kaut vai...

Foto

„Normāla cilvēka” viedoklis un himēriskuma anatomija

Pēc 13.Saeimas vēlēšanām sākās valdības veidošanas šarāde. Tajā figurēja demogrāfiskā aina. Mūsu slavenie “naciķi” neatlaidīgi iesacīja organizēt “demogrāfijas ministriju”. Momentā...

Foto

Ideoloģija un mūsdienas: sabiedrisko organizāciju pilnvaru uzplaukums “čekas maisu” paēnā

Laikraksta “Diena” 15.janvāra numura ievadrakstā tika uzdots retorisks jautājums, proti, kas notika ar personām, kuras savulaik...

Foto

Vara barikādēs

Ikdienišķos notikumos varas attieksme pret sabiedrību ir standartizēta un iepriekš paredzama. Emocionālās piesātinātības brīžos arī dažus varas pārstāvjus pārņem sabiedrībā valdošās noskaņas un viņi...

Foto

Svarīgi, lai katrs uzņēmuma darbinieks ir iesaistīts kvalitatīvā klientu apkalpošanā

Vēlos sniegt informāciju saistībā ar publikāciju „Jauns izdomas līmenis valsts naudas šķērdēšanā: „Valsts nekustamie īpašumi” pasūta...

Foto

Kas gaidāms

2018. gada nogalē bija skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidenta rīcība labvēlīgi ietekmē ASV ekonomiku un radīti vairāk nekā četri miljoni jaunu darbavietu kopš...

Foto

Artus, neizdari kļūdu, nepievil un nepamet mani

Artus, piecus gadus, gatavojot informāciju un faktus Tavām Suņu būdām un vēlāk arī Saeimas runām, iepazinu Tevi kā principiālu...

Foto

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

Mūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību,...

Foto

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu]...

Foto

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

Nedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau...

Foto

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir...

Foto

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

Daudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu...

Foto

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja...