Kosmosa dezinformācijas tehnoloģijas jeb pilnībā izdomāts stāsts par viena koruptīva darījuma ietekmi
Pietiek lasītāja03.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Reiz dzīvoja ministrs. Kā jau kārtīgam ministram viņam bija padomnieki un parlamentārā sekretāre, kas palīdzēja uzturēt labas attiecības ar citiem deputātiem-kleptokrātiem. Kādu laiku viss bija labi, bet tad kļuva skaidrs, ka ministra dienas amatā būs skaitītas, jo viņa partija pašķirsies uz visām pusēm kā gulbis, līdaka un vēzis no vezuma.
Šādā nebaltā dienā pie ministra un parlamentārās sekretāres atsteidzās Dezinformācijas centra priekšniece. Viņai bija laba ziņa: sekretāres kundzei taču esot dēls, un dēlam esot firma. Bet mūsu centrs, kazi, nezina, kur likt dažus miljonus, un grib rīkot steidzamu iepirkumu par drošiem dezinformācijas risinājumiem lidojumam kosmosā!
Pasaciņas? Bet nu, protams. Neba nu Dezinformācijas centra priekšniecei pašai bija informācija, ka, lūk, ir firma, kas labprāt dabūtu šādu pasūtījumu, protams, padaloties, ar ko vajag. Gan jau politikāņi-kleptokrāti ar savām metodēm pierunāja centra priekšnieci uz šādu darījumu. Vai nu piesolīja, kas viņai par to būs, vai nu piedraudēja, kas būs, ja darījums nenotiks. Klāt nebiju, varu tikai nojaust.
Bet pēc tam nāca jauna ministre un pēc televīzijā izskanējušās informācijas ierosināja dienesta pārbaudi par šādu aizdomīgu darījumu. Lai kā visi taisnojās, bet pārbaudītāji ātri vien saprata, ka nekādas kosmosa tehnoloģijas firma nemaz nespēja piegādāt un valsts nauda ir aizgājusi par zilu gaisu.
Bijušajam ministram un parlamentārajai sekretārei neko padarīt nevar - papīrus viņi nav parakstījuši un pat tuvumā nav stāvējuši. Bet šo kleptokrātu politiskā (bez)atbildība beidzas ar izmešanu no amatiem, lai pēc kāda laika atgrieztos kampt atkal.
Toties Dezinformācijas centra priekšniece tika atstādināta no amata un līdz ar viņu visi centra darbinieki, kas bija parakstījuši papīrus. Tai skaitā iepirkuma komisija, kas darīja, ko lika. Runā, ka kādu laiku no iepirkumu nodaļas esot palikusi viena darbiniece, kurai esot bijis jāveic visas nodaļas darbs.
Uz apsūdzēto soliņa sēž ne jau darījuma iniciatori, bet izpildītāji, kas darīja, ko tiem lika īstermiņa vadītāji. Viņi ir situācijas ķīlnieki - nedarīsi, ko liek, būs slikti, darīsi - arī būs. Aizdomas krīt arī uz citiem piegādātājiem, kas godīgi piegādā valstij nepieciešamās tehnoloģijas.
Dezinformācijas centrs turpina strādāt, ikdienas jautājumus vada divi palikušie priekšnieces vietnieki. Bet nozarē strādājošajiem ir jūtams, ka centrs atkal palicis bez vadītāja, kā arī bez iepirkumu nodaļas, un no tā aizplūst labākie speciālisti kā žurkas no grimstoša kuģa, kas dreifē bez kapteiņa.
Valsts iestādes visu laiku ir kadru kalve privātajam sektoram, un darbinieki nāk un iet. Bet laba vadība var šo procesu palēnināt, kamēr tāda vadība, kas domā tikai par sevi un sev tuvajiem, vai jukas un vadības trūkums šo procesu paātrina. Un kopš iepriekšējā centra priekšnieka aiziešanas šis process tikai uzņem apgriezienus. Labākie speciālisti, ieguvuši pieredzi, aiziet uz privāto sektoru, savukārt vietā pat mācekļus kļūst grūtāk atrast.
Tas savukārt nozīmē sliktas ziņas policistiem, robežsargiem un ugunsdzēsējiem, kuri zvana uz centru par salūzušu printeri, uzkārušos datoru vai citām modernās tehnikas nedienām (jo centrs apkalpo visas resora iestādes). Viņiem arvien biežāk jārēķinās ar ilgu gaidīšanas laiku, jo nav, kas dara tehnisko darbu. Bet, ja turpinās kavēties valsts informācijas sistēmu uzturēšanai nepieciešamie iepirkumi un nebūs pieejami ne savi, ne komersantu speciālisti, tad arvien biežāk var apstāties arī tās.
Tādēļ šāda koruptīva darījuma nodarītais kaitējums valstij ir daudz lielāks nekā darījuma summa. Un morālais kaitējums gan valsts iestādēm un to darbiniekiem, gan valsts kopējam tēlam ir pat lielāks.
Salīdzinājumam var palasīt par kādu līdzīgu gadījumu:
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
