KPV LV „papīra biedru” skaits pieaudzis līdz 663: PIETIEK sāk partiju biedru sarakstu publicēšanu
PIETIEK01.05.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja ticēt partijas KPV LV oficiālajam biedru sarakstam, tās rindas gada laikā pieaugušas no 505 līdz veseliem 663 biedriem, - tā rāda šīs politiskās organizācijas biedru saraksts, ar kuru Pietiek sāk rakstu sēriju, publicējot visu lielāko un interesantāko Latvijas partijas biedru sarakstus.
Kā zināms, iepriekš, no 2017. gada maija vidus līdz pagājušā gada februāra beigām pašreizējā Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa vadītajai partijai KPV LV bija knapi izdevies sameklēt 75 jaunus biedrus un par pieciem biedriem pārsniegt minimālo – 500 biedru robežu, kas bija jāsasniedz, lai varētu piedalīties Saeimas vēlēšanās.
Gan pirms, gan pēc tam partijas KPV LV biedru skaits ir te audzis, te sarucis. Partija tika dibināta 2016. gada 3.maijā Rīgā, un tad kongresā par tās dibināšanu balsoja 385 cilvēki.
Ja ticēt Kaimiņam, pēc dibināšanas partijā it kā bija vērojams straujš biedru pieplūdums. Kaimiņš „pastāstīja, ka politiskā spēka biedru skaits nemitīgi pieaugot un pagājušās nedēļas beigās partijai bijuši jau vairāk nekā 700 biedri”, – tā 2016. gada 6. jūlijā vēstīja ziņu aģentūra BNS.
Taču, kad 2017. gada 12. maijā KPV LV ar krietnu kavēšanos iesniedza oficiālo pārskatu par saviem biedriem, izrādījās, ka partijā ir tikai 430 biedru. Salīdzinot šo oficiālo dokumentu ar datiem, kurus Kaimiņš sniedza nepilnu gadu iepriekš, sanāca, ka šajā laikā viņa vadītās partijas biedru skaits ir samazinājies par vismaz 270 biedriem.
Savukārt līdz pagājušā gada februāra beigām Kaimiņam bija izdevies sameklēt 75 jaunus biedrus, lai varētu startēt Saeimas vēlēšanās, bet gada laikā partijas oficiālais biedru saraksts pieaudzis par vēl 158 biedriem. Tiesa, atklāts paliek jautājums, cik no šiem biedriem ir īsti, - kā zināms, nesen KPV LV tikai ar trešo reizi izdevās savākt kvorumu biedru sapulcei.
Pietiek šodien publicē gan šogad partijas iesniegtos veselus divus biedru sarakstus, gan 2018. un 2017. gada biedru sarakstus.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
