Kremlis piesedz savu rokaspuisi Kadirovu, kurš nekautrējas rādīt savu nekompetenci
Kasīklis28.07.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Varētu teikt, ka dažas dienas atpakaļ notikās tas, kam faktiski jau vajadzēja notikt sen. Proti, ASV Valsts departaments 20.jūlijā Čečenijas līderi Ramzanu Kadirovu iekļāvis cilvēktiesību pārkāpēju melnajā sarakstā par spīdzināšanu, nogalināšanu bez tiesas sprieduma un citiem pārkāpumiem, kas tiek pastrādāti vairāk nekā desmitgadi.
Departaments paziņoja, ka Kadirovam, viņa sievai Medni Kadirovai un meitām Aišatai un Karinai noteikts aizliegums iebraukt ASV. “Iekļaušana veikta sakarā ar Kadirova iesaistīšanos smagos cilvēktiesību pārkāpumos Čečenijā,” teikts ASV valsts sekretāra Maika Pompeo paziņojumā. “Tas kalpo par atgādinājumu Kadirovam, ka viņa iesaistīšanās smagos cilvēktiesību pārkāpumos rada sekas – gan viņam, gan viņa ģimenei.”
ASV agrāk Kadirovam noteica ekonomiskās sankcijas, kas cita starpā ietver viņa aktīvu iesaldēšanu ASV.1
Šajā visā neizpratni raisa tikai viens aspekts – kamdēļ bija jāgaida desmitgade, lai Kadirovu iekļautu šajā sarakstā, kurā vietu jau viņš bija nopelnījis sen. Lai gan, ja būtu pavisam godīgi, tad Kadirovs jau sen par sastrādāto pret Čečenijas iedzīvotājiem ir nopelnījis vietiņu cietumā – un uz ilgu laiku. Bet labi, pagaidām līdz tiesiskuma uzvarai patālu.
Vairāk izbrīnu izraisīja kas cits. Tas, ka Kadirovs atbilstoši savai manierei kaut ko par to teiks, šaubu nebija, bet par to nedaudz vēlāk. Tā arī Krievijas Ārlietu ministrija paudusi savu viedokli, ka Kadirovam izvirzītās apsūdzības ir nepamatotas, un apsolīts, ka Ārlietu ministrija atbildēs uz ASV iestāžu rīcību. Te arī viss skaidrs – Ārlietu ministrija kā Putina instruments ārlietu jomā darīs visu, ko saimnieks teiks. Savukārt Putins par saviem rokaspuišiem rūpējas. Protams, tik par tiem, kuri attiecīgajā brīdī ir izdevīgi.
Kas raisīja izbrīnu? Izbrīnu raisīja Krievijas Federācijas pilnvarotās par cilvēktiesību jautājumiem Tatjanas Moskaļkovas paziņojums šajā sakarā. Viņa norādījusi, ka sankcijas nav konstruktīva pieeja strīdu risināšanai, aizliegumi un ierobežojumi var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus un ir necivilizētas konfliktu risināšanas formas.
Viņa precizējusi, mana nostāja daudzus gadus ir bijusi pilnīgi nepārprotama: ka sankcijas ir nekonstruktīva pieeja jebkuru jautājumu, strīdu risināšanai. Tikai dialogs, tikai iespēja iesniegt argumentus, rast dažus kompromisus... Bet aizliegumi un ierobežojumi darbībās, kas saistītas ar ekonomiku, politiku, kultūras procesi - tie noteikti noved pie cilvēktiesību pārkāpumiem un ir necivilizēti konfliktu risināšanas veidi vai vienprātības atrašana.2
Nē, nu nevarētu teikt, ka viņai savā ziņā nav taisnības. Piekrītu, ka jebkuru problēmsituāciju var atrisināt runājot, bet to var izdarīt tikai tad, ja visas iesaistītās puses veic korekcijas savā uzvedībā un darbībā. Tiesa, Krievijas pēdējā laika politika ir vērsta uz to, ka tā dara, ko un kā vēlas, ignorējot visus apkārējos, savukārt, līdzko apkārtējie aizrāda vai pieņem kādus pretsoļus, tā apvainojas un vaino visus citus.
Izklausās, ka T.Moskaļkova ir pievienojusies Kremļa principam – Kadirovs var darīt visu, ko vēlas, – spīdzināt, nogalināt utt., bet attiecībā pret viņu neviens neko nedrīkst pasākt. Ironiski, ka publikācijā attiecībā par viņas iespējamām darbībām viņa pasaka: “Man nav atļauts veikt pārbaudes šādos jautājumos, tie ir politiski jautājumi, sankciju jautājumi”, atbildot uz jautājumu, vai aparāts plāno veikt informācijas auditu par cilvēktiesību pārkāpumiem.3
Ar loģisku prātu domājot, jā, KF pilnvarotajai cilvēktiesību jautājumos nav īsti iespējas ietekmēt citas valsts lēmumu, bet viņas kompetencē noteikti būtu pārbaudīt, vai izteiktās apsūdzības pret Kadirovu par viņa veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem atbilst patiesībai. Faktiski var secināt, ka T.Moskaļkova ir pievienojusies Kremļa nostājai Kadirova jautājumā – pasakot, ka viņš var darīt pilnīgi visu, ko vēlas. Man pat nav šaubu, ka Kadirovs izmantos pilnā apmērā viņam Kremļa piešķirto visatļautību.
Bet ko par šo visu saka pats Kadirovs? Jāatzīst, pārsteigumu nebija, plātīšanās, nekompetences un augstprātības netrūka.
Kadirovs paziņoja, ka pret ASV valsts sekretāru M.Pompeo ievieš visas sankcijas, kādas vien republikā ir, tajā skaitā, lai bloķētu viņa kontus. Vienlaikus pasakot, ka atceļ izteikto uzaicinājumu M.Pompeo apmeklēt Čečeniju, lai apspriestu, kādas tiesības republikā tiek pārkāptas. Kadirovs arī pauda neizpratni, kādēļ melnajā sarakstā iekļauti viņa bērni, uzdodot jautājumu – kur rakstīts, ka precētas meitas atbild par tēva grēkiem. Kādā sakarā viņa sieva, kura vispārīgi nekur nelien. Ne politikā, nekur.
Kadirovs uzsvēris, ka viņš lepojas, ka iekļauts sankciju sarakstā, jo tas parāda, ka tiek pacelts pasaules līmenī un visi viņu zina. Kadirovs pateicis, ka “pieņem kauju” un “tālāk būs interesantāk”. Pēc tam parādīja savu fotogrāfiju ar ieroci. Pēc tam paskaidroja, ka ierocis pieder Krievijas gvardei, bet fotoattēls uzņemts pārbaudes laikā, kurā tika vērtēts, kā glabājas ieroči.4
Teikšu godīgi, klauns, kas klauns. Man bija iespēja arī viņa teikto redzēt video5. Kurā jau bez iepriekš minētā Kadirovs paziņoja, ka viņa rīcībā ir izlūkdienestu informācija, ka M.Pompeo ir pasūtījis Džordža Floida slepkavību. Ja ir teiciens par dzirdēto “slima suņa murgi”, tad Kadirova runātais šim atbilst perfekti. Turklāt, vērojot un klausoties viņa uzstāšanos, neviļus rodas jautājums – cik klases tas pašapmierinātais āksts realitātē ir beidzis? Nu, maksimums sešas.
Labi, paskatīsim, kā tad viņš savā runā kārtējo reizi spilgti nodemonstrēja savu nekompetenci un augstprātību.
Sāksim ar to, ka Čečenijai kā vienai no Krievijas Federācijas republikām nav savas Ārlietu ministrijas. Līdz ar to ne tā ir tiesīga uzaicināt kādu ārvalstu amatpersonu, ne arī ieviest kādas sankcijas, jo tādas vienkārši nav. To var izdarīt tikai un vienīgi Krievijas Ārlietu ministrija. Nu, laikam Čečenijas prezidents pat īsti nepārzina, kādas viņam ir tiesības, ne arī – kādas ministrijas ir Čečenijā. Atkāpei, Čečenijā ir 17 ministrijas. Ar ministriju uzskaitījumu var iepazīties šeit: http://chechnya.gov.ru/organy-vlasti/ministerstva-i-vedomstva/.
Tālāk ne vairs smaidu, bet savā ziņā pat histērisku smiekla lēkmi izsauca Kadirova paziņojums par M.Pompeo kontu bloķēšanu. Te bez komentāriem.
Lielīšanās, ka ar iekļaušanu sankciju sarakstā viņš tiek pacelts pasaules līmenī, jau ir smieklīga pēc būtības. Ja nu vienīgi viņa mērķis nav kļūt par pasaules lielāko liekuli, nelieti, slepkavu vai sadistu. Jāatzīst, ka ar neko citu viņš izcelties īsti nevar. Bet nu katram savs. Citi lielās ar to, ko labu pastrādājuši, citi – ar to, ko sliktu.
Savukārt Kadirova neizpratni par bērnu un sievas ievietošanu sarakstā it kā varētu pirmšķietami saprast. No otras puses – visi viņa sazagtie labumi tak tiek ģimenei. Kadirova varas rezultātā ģimenes locekļiem nodrošināta bagāta dzīve. Otrs, Kadirovs laikam ir aizmirsis, ko pats savulaik teicis, tiesa, tas bija vērsts par vecākiem un bērniem, bet tikpat labi tas sanāk arī otrādi. Kadirovs ir teicis: Es oficiāli paziņoju, ka ir pienākušas beigas laikiem, kad runāja, ka vecāki neatbild par savu meitu vai dēlu rīcību. Čečenijā atbildēs.6 Tad jau, ja tā paskatās, viss ir kārtībā. Tiesa, tagad izskatās, ka dakterim paša izrakstītās zāles vairs neiet pie sirds.
Njā, ja visu iepriekšminēto neteiktu prezidents, bet gan kāds nodzēries plencis ar četru klašu izglītību, viss būtu saprotams un loģiski.
1 https://www.la.lv/cecenijas-lideris-kadirovs-ieklauts-cilvektiesibu-parkapeju-melnaja-saraksta
2 https://ria.ru/20200722/1574720464.html?in=t
3 turpat
4 https://ria.ru/20200724/1574836652.html
5 https://www.youtube.com/watch?time_continue=178&v=rl4LXg0bgYE&feature=emb_title
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
