Kremlis plāno piešķilt uguni „vēstures karam” pret Latviju
Jānis Mākoņkalns21.07.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Domāju, ka nevienam nebūs noslēpums, ka vēstures pārrakstīšana allaž ir bijusi viens no Kremļa polittehnologu iecienītākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem. Tā tas bija cariskās impērijas un PSRS laikā un bez šaubām ir arī pašlaik – diktatora Putina valdīšanas laikā. Turklāt, kā liecina pēdējās Krievijas diplomātisko pārstāvniecību aktivitātes, vēstures pārrakstīšana Putina režīma laikā tiek īstenota aizvien izvirtušākā un agresīvā formā nekā jebkad iepriekš.
Runa, protams, ir par Krievijas vēstniecības Latvijā (un ne tikai) publicētajiem „Twitter” ierakstiem, kuros tā tīrā veidā noliedz Latvijas okupācijas faktu un Latvijas Republikas pievienošanos PSRS dēvē par pilnīgi leģitīmu tautas gribas izpausmi.
Lai gan Rīgas un Maskavas vēsturiskā perspektīva ir allaž ievērojami atšķīrusies, līdz šim tik atklāta vēstures faktu falsifikācija no Krievijas puses nebija manīta. Taču tagad, vismaz pēdējo 3 gadu laikā, varam novērot, kā Maskavas melīgās aktivitātes vēstures jomā ir pieņēmušas vēl neredzētus augstumus. Minēšu vien dažus piemērus tam, kā Maskava pēdējā laikā ir mērķtiecīgi strādājusi pie Latvijas vēstures pārrakstīšanas.
Piemēram, viens no Kremļa tiešā kontrolē esošajiem „pētniecības” (atvainojiet, propagandas) institūtiem, fonds „Istoričeskaja Pamjatj” laika posmā no 2017-2020. gadam ir izdevis 6 pilna apjoma vēstures grāmatas, 10 dokumentu krājumus ar komentāriem, kā ar virkni dažādu mazāka apjoma pētījumu, kas ir veltīti Austrumeiropas, tostarp Latvijas vēstures jautājumiem.
Fonda galvenais darbības virziens tradicionāli ir bijis saistīts ar Austrumeiropas Otrā pasaules kara vēsturi. Fonda izdevumi tiek mērķtiecīgi pielāgoti tam, lai ar šķietami leģitīmiem vēstures faktiem pamatotu virkni Kremlim izdevīgu tēžu. Piemēram:
ka Latvija brīvprātīgi iestājās PSRS;
ka PSRS nav vainojama Otrā pasaules kara izraisīšanā;
ka Baltijas valstis un nacistiskā Vācija plānoja uzbrukt PSRS;
ka latviešu SS leģions sastāvēja no brīvprātīgajiem un ir līdzvainīgs nacistu kara noziegumos.
Šie „vēstures fakti”, kā likums, tiek iegūti no citkārt noslepenotiem Kremļa un FSB arhīviem, kuriem piekļuve ir ekskluzīvi fonda „Istoričeskaja pamjatj” vēsturniekiem. Krievijas teritorijā galveno pētniecības darbu veic fonda direktors Aleksandrs Djukovs un kādreizējais Krievijas vēstniecības Latvijā darbinieks Vladimirs Simindejs.
Tā kā abiem ir liegta iebraukšana Latvijā, robežas otrā pusē ar dokumentu atlasi fondam palīdz Latvijas Republikas Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs. Fonda publikācijas parasti pavada masveida informācijas kampaņa Krievijas federālajos medijos. Pseidovēsturnieku pētījumi tiek prezentēti „Rossija Segodņa” preses centrā, un tiem tiek veltīti raidījumi centrālajos Krievijas televīzijas kanālos.
Pēdējā laikā par „Istoričeskaja pamjatj” darbības galveno prioritāti ir kļuvuši SS leģionāri un to darbības PSRS teritorijā Otrā pasaules kara laikā. SS leģionāru gadījumā fonda aktivitātēm ir sākusi piebalsot ne tikai Krievijas propagandas mašinērija, bet arī atsevišķas represīvās iestādes.
Te kā uzskatāmu piemēru var minēt Krievijas Izmeklēšanas komitejas ierosinātās krimināllietas par nacistu un to līdzskrējēju veikto civiliedzīvotāju slepkavošanu PSRS teritorijā. Uz šo brīdi šāda veida krimināllietas ir ierosinātas (vai tiek plānotas ierosināt) vairākos Krievijas reģionos – Krasnodaras novadā, Rostovas un Novgorodas apgabalos, Orlas apgabalā, Karēlijas republikā, kā arī Volgogradas pilsētā.
Krimināllietu ierosināšana ir cieši saistīta un tiek pamatota ar fonda „Istoričeskaja pamjatj” pētījumiem, projekta „Bez sroka davnosti” Otrā pasaules kara upuru atlieku izrakumos iegūtajiem datiem, kā arī atsevišķos gadījumos ar FSB arhīvos atrodamo informāciju.
Vismaz vienā no krimināllietām (Novgorodas apgabalā) kā galvenie apsūdzamie tiek minēti latviešu leģionāri, citos kā vainīgie figurē igauņi, ukraiņi un somi. Pēdējie, starp citu, tiek vainoti PSRS okupētās Karēlijas (!) civiliedzīvotāju slepkavošanā.
Vēl interesantāk ir tas, ka vairumā gadījumu minētās lietas ir ierosinātas, pamatojoties uz Krievijas Krimināllikuma pantu „par genocīdu”. Pirms tam nacistu zvērības PSRS teritorijā tika interpretētas kā „kara noziegumi”. Kā skaidro projekta „Bez sroka davnosti” koordinators Aleksejs Bormotovs, „tagad mūsu mērķis ir pierādīt, ka okupācijas periodā fašisti un to kolaboracionisti PSRS teritorijā nogalināja vai sadedzināja 11 309 340 mierīgos iedzīvotājus, no kuriem 306 944 bija bērni”.
A.Bormotova uzstādījumiem pievienojas arī Krievijas Zinātņu akadēmijas Sanktpēterburgas Vēstures institūta vecākais zinātniskais darbinieks Dmitrijs Astaškins, kurš uzstāj, ka Eiropa nereti noklusē „mazo nāciju” noteicošo lomu genocīdā pret PSRS civiliedzīvotājiem. Lai to novērstu, Krievijas puse plāno vērsties ANO ar dokumentiem, kas pierādītu, ka Otrā pasaules kara gados nacisti un to līdzgaitnieki īstenoja genocīdu pret PSRS tautu.
Ir pilnīgi skaidrs, ka turpmākos gadus Krievijas propagandas aparāts un valsts iestādes turpinās strādāt tieši šajā virzienā. Tas nozīmē, ka Latvijai ir jābūt gatavai aizvien agresīvākiem vēstures falsifikācijas mēģinājumiem no Kremļa puses. Praksē tas varētu izpausties kā:
apsūdzības genocīdā vai tā attaisnošanā;
reparāciju pieprasīšana;
prasības Rietumvalstīm izdot tajās mītošos latviešu SS leģionārus tiesāšanai „humānākajā” pasaules tiesā Krievijā.
Šādu aktivitāšu pieaugumam, visticamāk, ir divi puslīdz loģiski skaidrojumi. Pirmkārt, Krievijas režīms kļūst aizvien nepopulārāks, un to kopumā raksturo vispārējs nogurums. Šādos apstākļos Kremlim ir nepieciešams novērst sabiedrības uzmanību no pastāvošajām negatīvajām reālijām. Vislabāk to var izdarīt, vai nu liekot uzsvaru uz Krievijas vēsturiskajiem panākumiem (uzvaru pār nacismu), vai aktualizējot cīņu pret vēsturiskajiem arājiem ienaidniekiem (piemēram, latviešu nacistu kolaboracionistiem).
Otrkārt, Krievijas vēstures politikas veidošanā, visticamāk, ir ieinteresēts un iesaistīts pats prezidents Putins. Nevienam nav noslēpums, ka valsts līderis allaž ir bijis ļoti ieinteresēts vēstures jautājumos, turklāt viņam šajā jomā ir spēcīga ideoloģiska pārliecība, par kuru varēja pārliecināties izdevuma „The National Interest” publikācijā „Vladimir Putin: The Real Lessons of the 75th Anniversary of World War II”.
Ja nu kāds to vēl nav izlasījis, atklāšu, ka Putins tajā diezgan atklātā tekstā liek noprast, ka:
Otrā pasaules kara izraisīšanā ir vainīgas nevis nacistiskā Vācija un PSRS, bet gan Rietumvalstis;
Polijas sadalīšanā ir vainīga pati Polija;
Baltijas valstis brīvprātīgi iestājās PSRS;
ignorējot mūsdienu Krievijas intereses, Rietumvalstis draud atkārtot (!) Otrā pasaules kara scenāriju.
Zinot visu iepriekš minēto, man neviļus rodas jautājums, ko Latvija un tās lēmumpieņēmēji attiecīgajās nozarēs plāno darīt, lai pretdarbotos tuvākajā laikā briestošajam „vēstures karam” ar Putina Krieviju?
Personīgi es uzskatu, ka valstij beidzot ir, jāsāk pievērst lielāku uzmanību vietējai vēstures nozarei. Ir jāpiešķir papildu finansējums jaunu vēstures pētījumu izstrādei un jau esošo pētījumu (grāmatu) tulkošanai svešvalodās. Jāpalielina vēstures pētnieku un pasniedzēju atalgojums, jāpiešķir īpašas mērķstipendijas studentiem, kas ir gatava nodarboties ar Latvijas-Krievijas vēstures problēmjautājumu pētniecību. Papildus tam par sarežģītiem vēstures jautājumiem ir biežāk jārunā ne tikai nozares, bet visas sabiedrības līmenī.
Vienu vārdu sakot Latvijai ir jākļūst proaktīvai vēstures jomā un ar jaunu sparu jāsāk skaidrot savu vēsturisko perspektīvu gan pašu sabiedrībai, gan Rietumu partneriem, gan galu galā arī Krievijai. Īpašs uzsvars šajā jomā būtu jāliek uz reģionālo sadarbību ar pārējo Baltijas valstu, Polijas, Ukrainas, kā arī Baltkrievijas un Krievijas opozīciju pārstāvošajiem vēsturniekiem.
Galu galā mēs varētu sākt vismaz ar to, ka pēc Krievijas vēstniecības neadekvātajiem tvītiem sekotu protesta nota vai vēstnieka izsaukums uz Ārlietu ministriju...
Izmantotie avoti:
http://historyfoundation.ru/category/books/
http://historyfoundation.ru/2020/03/22/freebooks/
https://ria.ru/20200703/1573847385.html
https://russkiymir.ru/news/275077/
https://pobedarf.ru/2020/04/24/sk-zavel-delo-o-zverstvah-finskih-naczistov-v-karelii/
https://pobedarf.ru/2020/07/09/6579463de/
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
