Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Krievijas arvien nesekmīgākās uzbrukuma un okupācijas darbības Ukrainā, nolaižoties līdz marodierismam un genocīdam, liek atcerēties tikpat nesekmīgas operācijas Afganistānā un citur: Krievijas ģenerāļi prot nežēlīgi izliet nevis pretinieku karavīru, bet gan savējo asinis. 

Kopš sakāves Pirmajā pasaules karā, sakāves mūsu Neatkarības karā, vienlaicīgas sakāves no Igaunijas flotes rokas, no Polijas Republikas armijas neapturamā Pilsudska vadībā un vēl vairākām līdzvērtīgām sakāvēm Sarkanā armija centās izdarīt secinājumus pēc tam, kad to bija uzvarējuši vairāki pretinieki, kas daudz mazāki par padomju armiju.

Lai kādi šie secinājumi nebūtu, vēl atlikusī kaujas prasme aizgāja viņsaulē līdz ar staļiniskajām tīrīšanām un Lielo teroru 1937./1938. g., kad noslepkavoti vai deportēti tika tie Sarkanās armijas vidējā un augstākā sastāva virsnieki, kam bija sekmīga kauju vadības pieredze — sākot no izcelsmes dēļ “neuzticamiem”, tāpēc nošautiem (Jukums Vācietis, Pēteris “J. Bērziņš” Ķuzis), beidzot ar Konstantīnu Rokosovski, kuru centās nomērdēt Gulagā, bet bija tomēr spiesti atbrīvot, jo armijā nebija vairs palikuši kaut cik pieredzējuši virsnieki.

Vadību Sarkanajā armijā pārņemot tai komandējošā sastāva paaudzei, kuru personificē Žukovs — kareivju sistemātiskais dzinējs nāvē, viņiem nācās lūkot, kā tad īsti tā karošana notiek. Militārais vēsturnieks un rakstnieks Viktors Suvorovs, kura darbi plaši pieejami latviski, savā darbā “Uzvaras ēna” citē krievu ģenerālštāba dokumentus, kā krievi pētījuši hitleriešu sākotnējos panākumus Polijas, Nīderlandes, Beļģijas un Francijas okupēšanā, nonākot pie secinājuma — šajos gadījumos vācieši vispirms savākuši milzīgu skaitlisku un materiālu pārsvaru, tad nodevīgi klupuši virsū par Lielvāciju stipri mazākiem pretiniekiem, dažkārt pat bez kara pieteikšanas. Katrā no šiem gadījumiem nacistiem bijušas nepieciešamas 13, 15 vai 17 dienas, lai izdarītu nāvējošu triecienu. Toties sakaut britus gaisa karā nav izdevies, tāpat uz jūras ne.

Izejot no šiem apsvērumiem, kā arī pašu pieredzes karošanā Mongolijas teritorijā pret japāņiem 1939. gadā, krievi izstrādāja savu standarta operācijas plānu: sakoncentrēt vairākas armijas vienuviet un tad ar milzu pārspēku brukt virsū, vispirms uzlaižot pretiniekam savu gaisa desantu. Rezervē stāv svaigu kareivju un tehnikas masas, kas dažu dienu laikā pievienojas pirmajiem viļņiem. Uzbrukuma operācija (pie kam tā vienmēr ir uzbrukuma operācija — krievi nav pratuši aizsardzību ne Otrajā pasaules karā, ne vēlāk, jo nekad nav nopietni domājuši, ka vajadzētu iemācīties arī aizsargāties) tiek plānota uz 20 dienām, pēc kā iestājas uzvara. Teorētiski.

Šādu darbību krievi veica 1956. gadā Ungārijas apspiešanā, 1968. gada “Prāgas pavasara” apspiešanā, 1979. gada Ziemassvētkos, kad sākās uzbrukums Afganistānai. To pašu veica abos Čečenijas karos, 2008. gada uzbrukumā Gruzijai un 2014. g. Krimas aneksijā. Lielā mērā arī Donbasa karš no 2014. gada noritēja līdzīgi, taču tur tas tika darīts ar svešām rokām, aizsedzoties aiz L/DNR izkārtnes.

Citos gadījumos plānošana bijusi līdzīga, pat ja uzbrukuma plāni beigās netika īstenoti no krievu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ — daudz ir rakstīts, piemēram, par Staļina uzbrukuma plāniem Hitleram 1941. gada vasarā, tikai Hitlers paspēja pirmais dot triecienu Padomju Savienībai, kuras armija bija apmācīta un sagatavota vienīgi uzbrukumiem, ne aizsardzības veidošanai, tāpēc cieta neticamus zaudējumus.

Problēma rodas gadījumā, ja pretinieki iztur pirmo milzu triecienu un nemaz nedomā padoties. Tā, kā Ziemas karā un Turpinājuma karā to paveica Somija, bet astoņdesmitajos gados — Afganistānas kalnieši. 2014. gada vasarā sekmīgu prettriecienu separātistu ordām deva ukraiņu brīvprātīgie bataljoni, izdzenot teroristu grupējumus no Slovjanskas, Kramatorskas un citām vietām, samazinot viņu sākotnēji ieņemto Donbasa platību gandrīz par divām trešdaļām.

Pašreizējie notikumi ir kārtējā ilustrācija vienīgajai krievu uzbrukuma operācijai, ko viņi prot. Caur Baltkrievijas teritoriju nodevīgi uzbruka Kijivai, vienlaikus izsēdinot gaisa desantu Antonova lidlaukā pie Hostomeļas, un ātrā triecienā virzījās uz priekšu cauri Sumu un Čerņihivas apgabaliem, cenšoties dažu dienu laikā aplenkt galvaspilsētu. Tāda pati gaisa triecienu un aplenkuma operācija tika vērsta pret Harkivu, kur tā izgāzās, un Mikolajivu — Odesu, kur arī izgāzās.

Reālam karam nederīgi izrādījušies Krievijā dievinātie gaisa desantnieki jeb “VDV” — pirmās uzbrukuma nedēļas laikā pavisam tika konstatēti 11 gadījumi ar izpletņlēcēju desanta izmešanu, no kuriem tikai viens (Kahovkā) netika sakauts un iznīcināts. Vēl nederīgāki izrādījušies biedējošie “kadirovieši” — tie nemaz neriskē līst priekšējās rindās, priekšroku dodot selfiju taisīšanai aizmugurē, tāpēc nesen piedzīvojuši sakāvi no… burjatiem, kuri nav atļāvuši “kadiroviešiem” aizmugurē laupīt.

Reālā laika režīmā ikviens no mums var vērot, kā “maza, uzvaru nesoša kariņa” vietā krievi iestieg ielu kaujās pret mazāku, toties zvērīgi motivētu pretinieku ar gandrīz līdzvērtīgiem ieročiem, kam ir pilns civiliedzīvotāju atbalsts. Tas analizēts jau daudzkārt.

Ja skatāmies nevis taktisko līmeni, bet visas operācijas gaitu, tad kļūst redzama aksioma: kad sākotnējais 20 dienu operācijas plāns izgāzies, krieviem gluži vienkārši nav nekādas sapratnes, ko darīt tālāk. Ne tāda bija Otrajā pasaules karā, kad pēc sākotnējā uzbrukuma nav izdevies gūt panākumus, ne Afganistānā, ne Pirmajā Čečenijas karā, ne 2014. gada vasarā Donbasā, ne tagad.

Pēc Lielajā terorā iznīcinātās profesionālo virsnieku šķiras un vēl pāri palikušās kadru armijas krišanas 1941. gadā Sarkanā armija pārņēma pieeju, kas tuva hitleriešu “zibenskaram”: ar gaisa desanta zibenīgu izmešanu un plašiem, ātriem bruņutehnikas uzbrukumiem, kas ar savu pārāko manevrētspēju cenšas ielenkt pretiniekus. Krievu armija darīja līdzīgi, jo tas bija vienīgais, pret ko cīnoties viņi paši bija ieguvuši pieredzi.

Tālākajos gadu desmitos nākušas klāt šādas tādas idejas un jauni ieroči, taču operāciju plānošana, kā redzam šogad, palikusi nemainīga: ātrs, uzvarošs uzbrukums 20 dienās. Rezerves pulki nomaiņai tiek plānoti uz šādu uzbrukuma apjomu, tāpat lādiņu, raķešu, degvielas un rezerves daļu krājumi aizmugurē līdz ar pārtikas rezervēm.

Kamēr jāapspiež civiliedzīvotāji demokrātiskajā Prāgā, jāuzbrūk 8 miljonu valstij Gruzijai vai jāierīko Piedņestra 4 miljonu valstī Moldovā, tikmēr šādas operācijas parasti šo 20 dienu laikā sasniedz mērķi. Bet ko darīt “zibenskara” neizdošanās gadījumā? Ko tālāk? Kāds ir, kā teiktu angliski, “contingency plan”?

Afganistāna astoņdesmitajos, Čečenija deviņdesmitajos un Ukraina tagad pierāda: krievu armijai nav nekāda cita veida plānu. Uzbrukuma upuriem atliek noturēties pirmās 20 dienas, sākt pamazām sakaut Krievijas armiju, uzsākt pretuzbrukumus, un kara gaita pārlauzta. Jo Krievijai nav nekāda veida prasmes karam aizsardzībā vai kaut spējas pateikt ja ne publiski, tad vismaz sev: “Atnācām, ieraudzījām, aplauzāmies.” Karš var turpināties līdz brīdim, kamēr Krievija iekšēji sāks grīļoties, tomēr beigās krievi zaudēs, jautājums ir tikai — cik briesmīgi viņi zaudēs un cik nenormālu postu paspēs nodarīt upuru valstij.

Izgāžoties sākotnējai uzbrukuma operācijai (mūsu gadījumā tas ir — sakāve un pilnīga izvākšanās no Kijivas apkārtnes, Sumu un Čerņihivas apgabaliem, atspiešana no Mikolajivas uz Hersonu, apturēšana visās citās frontēs), krievi dara to pašu, ko Otrajā pasaules karā darīja Žukovs un viņam līdzīgie: jādzen slikti apbruņotas un nepietiekami apmācītas ierindnieku masas trulos triecienuzbrukumos. Vilni pēc viļņa, bataljonu pēc bataljona, pulku aiz pulka. Noguldīt tūkstošiem un tūkstošiem savu karavīru, nevis pretinieku.

Krievijas armijas neaptveramais stulbums, vispirms laimīgas sakritības rezultātā apejot Hersonu un ieņemot starptautisko lidostu pie Čornobajivkas priekšpilsētas, vēlāk radīja “Pirra uzvaru”: ikvienam tagad jau interesē pēc kara beigām uzzināt iemeslu, kāpēc krievi ik pēc vidēji četrām dienām atkal un atkal piepilda lidostas teritoriju ar savu tehniku un zaldātiem — to pašu vietu, kur ukraiņi jau 18 reizes viņus apsituši. Valsts aizstāvjiem pat artilērija nav jāpagriež uz citu vietu.

Maniakālā karavīru dzīšana virsū labi nomaskētiem pretiniekiem pie Izjumas ir tāda pati kā Otrā pasaules kara frontēs, sākot no pretuzbrukuma vāciešiem pie Jeļņas (1941.) un beidzot ar Berlīnes šturmēšanu kara beigās. Patiesību sakot, tā līdzinās 1943. gada Izjumas–Barvenkovas uzbrukumam, kurā krievi noguldīja vairāk nekā 10 tūkstošus savējo un vēl gandrīz 30 tūkstošus ievainojot, tam pretī iegūstot vienīgi ap 5000 kritušajiem un 11 tūkstošiem ievainoto pretinieku pusē — un krievi šo kauju beigās vienalga zaudēja, neraugoties uz savu kareivju un tehnikas dzīšanu nāvē. Plaši izskanējusi ir statistika — pirmajās 30 dienās, iebrūkot Ukrainā, krievi zaudēja lielāku kritušo kareivju skaitu nekā visos astoņdesmitajos gados Afganistānā, kopā skaitot. Tagad skaitlis vēl dubultojies.

Pagaidām nekas neliecina, ka krievi no sakāvēm Ukrainas ziemeļdaļā būtu jelko mācījušies. Tāpat pēc kārtējā iebrukuma izgāšanās tā pirmo 20 dienu laikā rīko vairākus nākamos ofensīvas viļņus, katru no tiem arī 20 dienu ilgumā, kur nodedzina vēl atlikušo dzīvo spēkus — bija uzbrukumi Čuhujivkas, Vasiļkivas, Vuhļedaras, pat Krivij Rihas virzienos, tagad notiek Izjumas un Kramatorskas virzienā.

Tāpēc ukraiņu puses runasvīrs Arestovičs var ar pārliecību komentēt — sākusies kārtējā krievu dzīšana virsū ukraiņu pozīcijām, tā ilgs vēl divas nedēļas, tad sāks noplakt. Pagaidām krievi uztur spiedienu kara gaitā, vienas nesekmīgas uzbrukuma operācijas beigās nekavējoties uzsākot nākamo kādā citā frontes sektorā, lai neļautu ukraiņiem sakoncentrēt pietiekamu tehnikas daudzumu pretuzbrukumam. Kad okupantu rezerves izsmelsies pilnībā, tad varēs pāriet prettriecienā arī Ukrainas dienvidos, tā kā pirms mēneša Sumu un Čerņihivas apgabalos. Jo visos gadījumos tā beigās ir.

Šie novērojumi ir cerīgi mums un citām valstīm, kam nelaimējas atrasties Krievijas tuvumā. Krievijas kara mašīna ir biedējoša tikai divas — trīs nedēļas. Ja tās iztur, tad pēc tam jau notikumu gaita mainās uz pretējo pusi. Kad Kremlis sāks zaudēt karu Ukrainā tik lielā mērā, ka Krievijas “varas vertikāle” būs tuvu sagrūšanai, tad savās pēdējās konvulsijās Kremlis var nolemt brukt virsū visiem, kas pagadās tuvumā. Un tad novērojumi par vienīgo operāciju veidu, kādu Krievijas armija zina un prot, būs noderīga, lai izturētu triecienu un pēc 20 dienām dotu pretsparu. Kā tur beigās palika ar to Abreni?

Kāpēc krievu aplenkumi izgāzās visur, izņemot vienīgi Hersonu:

https://pietiek.com/raksti/krievu_uzbrukums_izgazies_visur_ukraina,_iznemot_vienigi_hersonas_pilsetu_kadi_iemesli_sekmem_tiesi_tur__un_vai_latvijai_jasak_baidities/

Novērtē šo rakstu:

73
18

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

3

Lai arī Latvija kā laicīga valsts ir reliģiski neitrāla un garantē reliģijas brīvību, tā respektē sabiedrības vērtības, kas veido mūsu identitāti (un tas nekas, ka jūs nesaprotat, ko es te saku)

FotoAglyunīši! Svātceļnīki! Meilī draugi! Maņ ir eistyna prīca byut otkon kūpā ar jiusim Aglyunā. Sirsneigi sveicīni itymūs skaistajūs i īdvasmojušūs svātkūs!
Lasīt visu...

3

Visi latvieši ir kā Levits un Kariņš - tupi zābaki

FotoVisi latvieši ir kā Levits un Kariņš - tupi zābaki. Jūs jau tagad grasījāties rakstīt heita komentāru. Bet vispirms izlasiet, kāpēc es šo teikumu uzrakstīju.
Lasīt visu...

21

„Patriotu” atmiņas uzlabošanai

FotoPaldies anonīmajam “Pietiek lasītājam” par “Saskaņai” veltīto interesi, īpaši tad, ja tā izrādītos patiesa. 
Lasīt visu...

21

Jādara viss...

FotoZiņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Lasīt visu...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

Pēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja...

Foto

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

Rīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā...

Foto

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

Pilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru...

Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...