Krievi uzbrukuši? Arī tie, kuri dzīvo Latvijā?

Tik ļoti esam attālinājušies no empātijas? Vai man un citiem latviešiem patiktos, ka cituviet vispārinātu, ka nevis latviešu sarkanie strēlnieki, bet latvieši kā nācija bija vainīgi pie Krievijas revolūcijas, kuras ietekme aizvien iespaido visu reģionu? Jeb vainot latviešus, kas karoja PSRS pusē, palīdzot tai uzvarēt? Vainot visus latviešus par Arāja slepkavībām Baltkrievijas sādžās? Vainot visus latviešus pie tā, ka ebreju apslaktēšanā daudzi latviešu izpildītāji piedalījās ar degsmi, kādu pat vāciešu priekšniecība nebija iecerējusi?

Es sekoju līdzi Ukrainas iekšpolitiskajām diskusijām. Arī tur šad tad kāds publicē vai izsaka vispārinājumus par krieviem un krievu valodu. Nesen kā mudinājums bija cepšanās arī par komiķi un dziedātāju par Veru Serdjučku par dažām Kijevas koncertā nodziedātām dziesmām arī krievu valodā. Un tādi kā Dmitrijs Gordons un citi komentētāji tad ukraiņu diskusijās atgādināja, ka frontes priekšposteņos Ukrainas pusē teju puse varoņu savā starpā runā krieviski, savā dzimtajā valodā. Viņi cīnās par demokrātiju Ukrainā, tādu Ukrainu, kurā neviens neuzdrošināsies norādīt, kādā valodā domāt, dziedāt, runāt, lasīt un klausīties. 

Savā naidā pret Krieviju un arī krieviem piesedzās ar Ukrainas karogu. Varbūt vajadzētu painteresēties, kā un ko paši ukraiņi par to domā! Jo īpaši tie Ukrainas iedzīvotāji no Harkivas vai Odesas, kas ir Ukrainas patrioti, ienīst Putina Krieviju, bet viņu pašu dzimtā valoda ir krievu.

Cita starpā Krievijas krievi ir izveidojuši leģionu “Krievijas Brīvība”, kurš karo Ukrainas pusē. Un ļoti daudzi Krievijas iedzīvotāji, cerot uz pārmaiņām Krievijā, pievienojās frontē Ukrainas pusē. Nē, viņi nav ukraiņi un neplāno tādi būt, viņi arvien ir un būs krievi, kas karo pret Putina režīmu Krievijā, arī tāpēc, lai viņiem nav jākaunas būt par krieviem.

Un kāds ir vispārināšanas un kacināšanas mērķis Latvijā, kur 1/3 iedzīvotāju dzimtā valoda ir krievu? Šādi vispārinot par krieviem, patiesi ceram, ka viņi būs tie, kas, tāpat kā krievi Ukrainā, vajadzīgajā brīdī cīnīsies kopā ar latviešiem, tiem pašiem, kuri jau iepriekš visus krievus sabāzuši otršķirīgā čupā?

Varbūt tā ir redakcionāla izpatikšana latviešu lasītājam? Tik ļoti gribētos redzēt visu skaidri, baltu un melnu, nevis izprast, sajust, domāt līdzi. No atbildīga medija gan vairāk gribētos sagaidīt tālredzīgāku rīcību. 

Latvijā ir tik daudz paziņojumu par vienoto nāciju, par vienotu informācijas telpu. Šādi? Aicināt krievus lasīt latviešu valodā, kur jau pirmajā lapā virsraksts ir kā tiešs apvainojums ikvienam krievam, arī tiem, kurus aicinām šai savā telpā? Es tādā telpā iet negribētu...

Un, ja reiz par vienoto telpu un integrāciju, tad jautājums arvien ir tas pats vecais - vai latvieši maz vēlas tos vietējos krievus redzēt savā "burbulī"? Ja vēlamies šo auditoriju redzēt kā savējo, tad tai jāpiemērojas, jāaicina ne tikai ar paziņojumiem, bet arī ar vēstījumiem. Manuprāt, ne latviešu auditorija, ne latviešu mediji tam nav gatavi. Un ar aizliegumiem lasīt un klausīties krievu valodā visdrīzāk sekmēsim nevis latviešu mediju lietojumu, bet iekļaušanos Krievijas mediju auditorijā.

Mēs tiešām tik ļoti gribam sagaidīt to fronti tēva pagalmā? Ceram, ka lielajās jukās varēsim Latviju etniski attīrīt? Man pašam ir bail no šī jautājuma, lai gan es zinu savu atbildi, jo esmu pret jebkādu vardarbību, brīvības un tiesiskuma ierobežojumiem. Taču es neesmu pārliecināts, ka šodienas vispārējā haosa un bezprincipu apstākļos nerodas sociāls pasūtījums pēc jaunām izsūtīšanām, arestiem un visbeidzot nodevēju apšaušanas, tāpat kā 1941. un 1949.gadā.

Tikmēr es arvien turpinu cerēt, ka Latvijā būs ilgstošs miers, tā, lai nekādi ārēji satricinājumi nevarētu ietekmēt iekšējo mieru un otrādi. Es ticu, ka Latvijas krievi, savā starpā runājot, cildina un mīlēs Latviju un latviešus, nevis piespiedu kārtā latviešu valodā ienīdīs gan latviešus, gan Latviju.

Un šis nav pārmetums tieši Delfi.lv, lai gan tik īsā laikā es jau otro reizi kritizēju viņus, redakciju, ar kuru arī man pašam bijusi tik veiksmīga un ilgstoša sadarbība. Iepriekš, Jāņu brīvdienās rakstīju par nespēju iztikt bez personiskā viedokļa klātesamības ziņās, nespējot pieminēt Putinu bez piebildes par diktatoru, lai gan viedokļu un faktu nodalīšana ir viens no demokrātiskās preses stūrakmeņiem. Bet tā ir Delfi.lv priekšrocība un vienlaicīgi arī atbildība - būt tiem pirmajiem, līderim, kas simbolizē un nes karogu. Un tiem pirmajiem ir tik daudz iespēju un priekšrocību, bet vienlaicīgi arī tik daudz pienākumu un atbildības…

Pārpublicēts no kristians.rozenvalds.lv

Novērtē šo rakstu: