Krievija pret Ķīnu

Abu valstu attiecības, kuras pašlaik tiek pasniegtas kā draudzīgas, tomēr būtu pagrūti nosaukt par patiesi draudzīgām. Jau iepriekš PSRS un Ķīnas attiecības vairāk balstījās uz katras valsts aprēķiniem un centieniem spēlēt dominējošo lomu, un neizskatās, ka pašlaik kas ir mainījies, bet jāatzīst, ka Ķīna ir kļuvusi par “gudrāku” un resursu ziņā bagātāku spēlētāju, nekā Krievija.

Lielos vilcienos sākšu apskatīt Krievijas un Ķīnas “līdzības”, sadarbības veidus un nākotnes perspektīvas.

Sākšu ar pašu augšu – Krievija ir pusprezidentāla federatīva republika, bet Ķīna – sociālistiska valsts, kuru vada komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.

Ja jau šajā līmenī formāli šķiet, ka pamanāmas atšķirības, tad, iedziļinoties pēc satura, abas valstis pēc būtības ir kā Siāmas dvīņi.

Krievijā ir vairākas partijas, bet noteicošā ir viena – “Vienotā Krievija”, kuras izveidošanas mērķis pat netiek slēpts – lai atbalstītu prezidenta (V.Putina) nosprausto kursu.

Arī Ķīnā ir deviņas¹ partijas, bet vienīgā vadošā un valdošā ir Komunistiskā partija, kura pakļaujas ģenerālsekretāram, kurš arī ir valsts prezidents.

Līdz ar to kā Ķīnā, tā arī Krievijā ir viena vadošā un valdošā partija, kura faktiski īsteno jebkuru prezidenta ieceri un abas valstis pārvalda šaura personu grupa. Krievijas un Ķīnas vēlēšanu rezultātu prognozēšana ir tikpat sarežģīta, kā pirmdienā pateikt, ka nākamā nedēļas diena būs otrdiena. Lai uzrakstītu iepriekšējās rindas, biju daudz lasījis kā par Krievijas, tā arī Ķīnas vēsturi un šī brīža aktuālajiem notikumiem. Tamdēļ domas jau aiztraucās priekšā, un sapratu, ka nepieciešams apskatīt, ko nozīmē vārds – totalitārisms.

Totalitārisms ir politiskā sistēma, kurā valsti pārvalda bez sabiedrības līdzdalības, lēmumi totalitārismā tiek pieņemti bez saskaņošanas ar sabiedrības vairākumu; nozīmīgākās sociālās, ekonomiskās un politiskās darbības totalitārā režīmā kontrolē valsts. Tas ir diktatūras veids, kurā vara ierobežo cilvēku visās sfērās.

Raksturīgas pazīmes:

valsts vara tiek koncentrēta šauras grupas — kliķes rokās,

opozīcijas apspiešana, vispārējs terors kā valsts pārvaldes instruments,

visu dzīves sfēru pakļaušana valsts un dominējošās ideoloģijas interesēm,

mobilizēta sabiedrība, izmantojot vadonības kultu, masu kustības, propagandu u.c. līdzekļus,

agresīva, uz ekspansiju vērsta ārpolitika;

pilnīga kontrole pār sabiedrisko dzīvi.²

Vai tad Krievija un Ķīna sanāk totalitāras valstis? Formāli ne, bet, ja paskatīsimies pēc būtības, tad aina tomēr ir nedaudz citādāka. Apskatīsim secīgi visas totalitārisma pazīmes Krievijas un Ķīnas kontekstā, pārāk gari neaprakstot jau visiem zināmus notikumus utt.

Vai var teikt, ka Krievijas un Ķīnas sabiedrības vairākums ir iesaistīts lēmumu pieņemšanā? Formāli it kā jā, vēlēšanas notiek, bet – vai saucamās “vēlēšanas” ir tik tiešām vēlēšanas? Visus rakstus vai video materiālus, kurtos redzams, kā vēlēšanu iecirkņu locekļi darbojas, lai tiktu sasniegti noteiktie vēlēšanu rezultāti, uzskaitīt nebūtu iespējams. Līdz ar to plašākas sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanas procesā ir, bet rezultāti ir tādi, kādus vēlas redzēt pie varas esošie.

Ar iepriekšējo rindkopu pārejam pie 1.punktu – valsts vara tiek koncentrēta šauras grupas – kliķes rokā. Te bez garām runām – pie varas ir abu valstu prezidenti, kuri ieceļ amatos visus, kurus vēlas, un atlaiž arī visus, kurus vēlas. Tātad – vara koncentrēta šauras grupas rokās.

Nākamais punkts - opozīcijas apspiešana, vispārējs terors kā valsts pārvaldes instruments. Par opozīciju apspiešanu abu valstu kontekstā arī ir plašsaziņas līdzekļos rakstīts gana daudz. Ne tikai rakstīts, bet arī rādīts. Kā Ķīna, tā arī Krievija iekšējo politisko oponentu un viņu rīkoto pasākumu pārtraukšanā izmanto ne tikai policijas, bet arī armijas spēkus. Turklāt kā vienā tā otrā valstī ik pa laikam parādās informācija par kādu valdošās kliķes opozicionāra slepkavību, kuru, tā arī nekad neizdodas atklāt.

Nemaz nerunāšu par uzsāktām krimināllietām un administratīvajiem arestiem pret opozicionāriem. Līdz ar to aprakstītais punkts piepildās visā savā pilnībā. Sadaļā par visu dzīves sfēru pakļaušanu valsts un ideoloģijas interesēm – kādam vēl mazākās šaubas? Ja Krievija ierobežojumus un iedzīvotāju pamācīšanu veic diezgan neuzkrītoši, darbojoties jau tajās iestrādnēs, kuras veiktas PSRS laikā, tad Ķīna lieki neceremonējas - Ķīnas Komunistiskā partija publicējusi jaunas vadlīnijas valsts pilsoņu “morālās kvalitātes” uzlabošanai, kas aptver faktiski visas privātās dzīves sfēras, sākot no laulību ceremoniju organizēšanas un beidzot ar piedienīgu ģērbšanos.³ 

Vai Ķīnā un Krievijā tiek mobilizēta sabiedrība, izmantojot vadonības kultu, masu kustības, propagandu u.c. līdzekļus? Hā, paskatāmies 9.maija svinības Krievijā un visu tās retoriku par un ap to, kā arī Ķīnas dibināšanas gadadienu pasākumus – piedodiet, tāda sajūta, ka skatos Staļina un Hitlera laiku kinohronikas, tikai modernākā izpildījumā un Staļina un Hitlera vietā ir citi personāži.

Kas mums vēl palika neapskatīts, āaa, pareizi - agresīva, uz ekspansiju vērsta ārpolitika. Ķīnas aktivitāte Dienvidķīnas jūrā ir nemainīgi augsta jau vairākus gadus, attiecīgi uzturot spriedzi savu aizjūras kaimiņu – Brunejas, Malaizijas, Filipīnu, Taivānas un Vjetnamas – bruņotajos spēkos.

Ķīna pēdējo gadu laikā ir aizvien turpinājusi fiziski pārņemt, uzbērt, apbūvēt un apbruņot salas tālu no tās krastiem. Turklāt pēdējos gadus Ķīna ir īpaši agresīva pret Taivānu, kuru tā uzskata par savu sastāvdaļu.⁴ Tā arī gatava piemērot sankcijas pret tām valstīm, kuras plāno pārdot bruņojumu Taivānai.

Tomēr bruņotas agresivitātes ziņā Ķīna nobāl Krievijas priekšā. Krievija nekautrējās savu bruņoto agresivitāti izmantot pret tuvākām un tālākām kaimiņvalstīm, lai panāktu savus mērķus. Krievijas agresivitāte soļo roku rokā ar nihilismu. Esmu pārliecināts, ka nav jāatgādina par notikumiem Gruzijā, Ukrainā, pirms tam arī Čečenijā. Tā arī, Krievija nepalaidīs garām nevienu iespēju, lai vai nu padižotos ar ieročiem, tajā skaitā iesaistoties tieši vai slēpti dažādākos militāros konfliktos.

Varbūt kāds nepiekritīs, bet manā ieskatā Ķīna un Krievija pašlaik ir totalitāras valstis pēc savas būtības.

Tas, ka divas totalitāras valstis līdz zināmam brīdim spēj sadarboties, jau vēsturē ir pierādījies. Atliek tik no vēstures atcerēties PSRS un nacistiskās Vācijas “draudzību”. Vienlaikus nevajadzētu arī aizmirst, ar ko šī draudzība arī beidzās.

Nevar noliegt faktu, ka ekonomiskās sankcijas pret Krieviju ir virzījušas tās ciešāku sadarbību ar Ķīnu. Izskatās, ka šajā spēlē uzvarētāja būs Ķīna.

Saskaņā ar ĶTR Tirdzniecības ministrijas datiem 2018. gadā Ķīnas ekonomika saņēma 56,6 miljonus dolāru Krievijas tiešo investīciju (+ 137,4%). Tādējādi uzkrāto tiešo Krievijas investīciju apjoms 2018. gada beigās sasniedza 1 066,9 miljonus USD.

2018. gadā Krievijas ekonomika tiešajās Ķīnas investīcijās saņēma 720,0 miljonus USD. Uzkrāto tiešo Ķīnas investīciju apjoms 2018. gada beigās sasniedza 10 960,0 miljonus dolāru.

Galvenās Ķīnas investīciju jomas Krievijā ir enerģētika, lauksaimniecība un mežsaimniecība, celtniecības un celtniecības materiāli, tirdzniecība, vieglā un tekstilrūpniecība, sadzīves elektropreces, pakalpojumi utt.

Galvenās Krievijas investīciju jomas Ķīnā ir ražošana, būvniecība un transportēšana.⁵ Pēc ieguldīto investīciju apjoma redzams, ka šajā “draudzībā” Ķīna ar savu investīciju apjomu ir priekšā Krievijai. Nevar ignorēt arī faktu, ka Ķīna ir uzsākusi vērienīgākus investīcijas projektus ārvalstīs nekā Krievija.

Jāatzīst, ka ilgu laiku Ķīnas pasūtījumi militārās tehnikas jomā nodrošināja Krievijas bruņojumu izstrādes programmu dzīvotspēju. Krievija pārdeva Ķīnai modernu bruņojumu, neskatoties uz bažām, ka Ķīna saņemto bruņojumu spēs “nokopēt” un uzlabot. Tomēr nepieciešamība pēc finanšu līdzekļiem bija lielāka. Rezultātā – 2020.gada sākumā tika secināts, ka bruņojuma ražošanas un tirdzniecības jomā Ķīna ir apsteigusi Krieviju.⁶

Ja apskatām, kā Krievija un Ķīna ārvalstīs cenšas veidot sabiedrisko domu ilgtermiņā, tad te manāmas atšķirīgas pieejas. Ja Krievija šo mērķi mēģina sasniegt ar publikācijām, demonstratīvām aktivitātēm, kā arī, cenšoties panākt, lai tautieši būtu savas dzīvesvietas valsts pilntiesīgi pilsoņi, tajā pašā laikā saglabājot etnokulturālo savdabību, būtu autoritatīvs Krievijas intelektuālais, ekonomiskais un garīgi kulturālais resurss pasaules politikā⁷, tad Ķīna bez visa iepriekšminētā vēl pasaulē ir izveidojusi Konfūcija institūtus, kuri pakļauti Ķīnas Izglītības ministrijai. Kopumā pasaulē ir 541⁸ Konfūcijas institūts vai klase. Slavenākā Ķīnas filosofa vārdā nosauktie institūti pasaulē izpelnījušies asu kritiku to popularizētā ārpolitikas redzējuma dēļ, kas izvairās no cilvēktiesību apspriešanas un Tibetu vai Taivānu uztver kā neatņemamas Ķīnas sastāvdaļas. Tiem pārmesta spiegošana un akadēmiskās brīvības ierobežošana.

“Konfūcija institūti ir pievilcīgs zīmols, lai mūsu kultūra izplestos ārzemēs,” 2011.gadā runā teica Ķīnas Komunistiskās partijas politbiroja pārstāvis Čangčuns Lī (Li Changchun). “Tie ir bijuši svarīgs ieguldījums mūsu maigās varas palielināšanā. Zīmolam “Konfūcijs” piemīt dabiska pievilcība. Izmantojot valodas apmācību kā ieganstu, viss izskatās pieņemams un loģisks.” Ķīnas komunistiskās partijas vadība institūtus sauc par būtisku propagandas instrumentu ārvalstīs, un tiek lēsts, ka pēdējo 12 gadu laikā Ķīna šim mērķim iztērējusi ap diviem miljardiem USD. Kā aprakstīts, institūtu konstitūcijā⁹, augstāko pārvaldību, tajā skaitā arī mācībspēku atlasi, centra darbības vadlīniju sastādīšanu, mācību materiālus un lielāko daļu finansējuma nodrošina Ķīnas Izglītības ministrijas pakļautībā esošā institūcija “Hanban”. ¹⁰

Kā Krievijas, tā arī Ķīnas iedzīvotāji iegādājās vai nomā nekustamos īpašumus ārzemēs. Krievijas iedzīvotāji cenšas iegādāties īpašumus ārzemēs, lai tos varētu izmantot nepieciešamības gadījumā.

Savukārt Ķīnas iedzīvotāji un kompānijas lēnām nomā vai iegādājas lielas zemes platības Krievijā, Tālajos Austrumos. Cik daudz zemes ir nodots ķīniešiem – precīza uzskaitījuma nav, bet tiek lēsts, ka varētu būt ap 1 – 1,5 miljoniem hektāru.¹¹

Ko no visa iepriekš rakstītā un arī jau vispārzināmā var secināt? Kā Krievija, tā arī Ķīna faktiski ir totalitāras valstis ar lielām ambīcijām. Ja Krievija savas ambīcijas cenšas realizēt izteikti agresīvi un nekaunīgi, tad savukārt Ķīna to īsteno prātīgi un ar apdomu. Ja Krievija savas ambīcijas nereti īsteno, iesaistot militārus spēkus, tad Ķīna atkal savu mērķi cenšas panākt, izmantojot finanšu līdzekļus. Ja Krievija savas ambīcijas cenšas realizēt augstprātīgi, tad Ķīna to panāk ar ārēju laipnību un pazemību.

Kura no valstīm ir vistuvāk sava mērķa sasniegšanai? Domāju, ka tā noteikti nav Krievija. Turklāt kā PSRS, tā arī pašlaik Krievija uzskata, ka ir pārāka par Ķīnu, bet, vērojot no malas, Ķīna ar savu apdomīgo rīcību jau daudzos jautājumos ir stipri aizsteigusies priekšā Krievijai, turklāt – jau tiešā veidā iegūst Krievijas zemi.

Te nu nāk prātā vēsture, kas notiek, ja ir viena robeža divām totalitārām valstīm. Viena no tām ar laiku pazūd. Pagaidām izskatās, ka Ķīna ir izdarījusi visu, lai uz pasaules kartes paliktu.

1 https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D0%BF%D0%B8%D1%81%D0%BE%D0%BA_%D0%BF%D0%BE%D0%BB%D0%B8%D1%82%D0%B8%D1%87%D0%B5%D1%81%D0%BA%D0%B8%D1%85_%D0%BF%D0%B0%D1%80%D1%82%D0%B8%D0%B9_%D0%9A%D0%9D%D0%A0

2 https://lv.wikipedia.org/wiki/Totalit%C4%81risms

3 https://www.la.lv/komunistiska-kina-publice-vadlinijas-pilsonu-moralas-kvalitates-uzlabosanai

4 https://www.delfi.lv/news/arzemes/devini-konflikti-kas-apdraud-pasauli-2019-gada.d?id=50691613&page=4

5 http://www.russchinatrade.ru/ru/ru-cn-cooperation/investment

6 http://www.ng.ru/economics/2020-01-27/4_7778_weapon.html

7 https://www.tvnet.lv/5684274/krievijas-am-tautiesiem-arzemes-jaklust-par-pilntiesigiem-mitnes-valstu-pilsoniem

8 http://english.hanban.org/node_10971.htm

9 http://english.hanban.org/node_7880.htm

10 https://rebaltica.lv/2019/08/kinas-maigas-varas-rupja-seja/

11 https://www.sibreal.org/a/29278233.html

Novērtē šo rakstu: