Krievija tikai vārdos draudzīga ar Ķīnu: jaunas krievu specvienības Ķīnas pierobežā
Kasīklis23.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pasaules vēsturē ir maz zināmu gadījumu, kad divas, savstarpēji draudzīgas valstis, vismaz tā tās publiski sludina, stiprina robežu viena ar otru, bet tālāk nekas netiek darīts. Viens no spilgtākajiem gadījumiem – PSRS un nacistiskās Vācijas noslēgtais “draudzības līgums”, pēc kura noslēgšanas PSRS aktīvi sāka stiprināt savas ārējas robežas.
Ķīnas un Krievijas (PSRS) draudzībai ir sena vēsture, tiesa, ne vienmēr ar rozēm kaisīta. Jāatceras, ka Ķīnas-PSRS nesaskaņas bija ideoloģisks, ekonomisks un diplomātisks konflikts starp Ķīnas Tautas Republiku un Padomju Savienību, kas publiski aizsākās 1960. gadā. Dažādas nesaskaņas starp Ņikitu Hruščovu un Mao Dzedunu sākās 1950. gadu beigās, sasniedzot kulmināciju 1969. gadā, kad notika militāras sadursmes pie Usūrijas upes, un turpinājās līdz pat 1980. gadu beigām, kad sabruka PSRS. Šis konflikts izraisīja ideoloģisku šķelšanos starptautiskajā komunistu kustībā un noveda pie Ķīnas un ASV attiecību atjaunošanas.1
Pašlaik ārēji izskatās, ka attiecības starp Ķīnu un Krieviju ir ļoti pozitīvas un tās tikai tiek uzlabotas. Tā 2019. gadā abu valstu prezidentu tikšanās laikā Putins paziņoja, ka Krievijas attiecības ar Ķīnu sasniegušas bezprecedenta līmeni.2
Tomēr pat Krievijas eksperti uzskata, ka augstākais punkts abu valstu attiecībās ir jau aiz muguras, jo Ķīna rada zināmu apdraudējumu Krievijai. Ja vēl pie visa pieliek klāt, ka ķīnieši Krieviju mēdz uzlūkot kā nesvarīgu valsti, kuras ietekme mazinās un kura turklāt neciena citu valstu suverenitāti, šo iemeslu dēļ nesaredzot Krieviju kā nozīmīgu globālo partneri,3tad situācija kļūst daudz skaidrāka.
Abu valstu šībrīža attiecību pamats ir abpusējā izdevība noteiktu jautājumu risināšanā. Kā intereses vairs nesakritīs, tā par draudzību vairs neviens nerunās. Par vienu jau vairs nav šaubu – globālā līmenī Ķīna ir kļuvusi par spēcīgāku spēlētāju nekā Krievija, un abas valstis to apzinās.
Tamdēļ Krievija, neskatoties uz skaļi paustajiem draudzības apliecinājumiem, dara to, ko patiesi draugi nedarītu, – stiprina savas robežas. Lai parādītu Krievijas “patieso” seju, iesākumā veikšu nelielu atkāpi.
Proti, vienas no kaujas visspējīgākajām vienībām visu valstu armijās ir speciālo uzdevumu vienības (turpmāk SUV). Tā ir arī Krievijas armijā. Turklāt jāņem vērā, ka standarta situācijās SUV galvenais mērķis ir nevis aizsardzības kaujas vai operācijas, bet gan izlūkošana un diversijas. Papildus – jāņem vērā būtisks moments, ka SUV vienības pat miera laikā var darboties citas valsts teritorijā. Līdz ar to arī to dislokācijas vieta būs netālu no tās valsts teritorijas, kurā plānota to darbība.
Zinot, kādas pašlaik Krievijai ir attiecības ar kaimiņvalstīm, nav nekāds pārsteigums par SUV dislokācijas vietām.
Pēc publiskajā telpā izskanējušās informācijas var secināt, ka GRU sastāvā ir vismaz šādas SUV4. Protams, ka realitātē to noteikti ir daudz vairāk:
- 2.atsevišķā speciālās nozīmes brigāde, dislocēta Pleskavā;
- 3.gvardes atsevišķā brigāde, dislocēta Samāras apgabalā;
- 10. atsevišķā brigāde, dislocēta Moļkino, Krasnodaras novadā. Šajā pat dislokācijas vietā tiek sagatavoti tā saucamās “privātās kompānijas Vagner” kaujinieki5, kuri faktiski ir GRU 10. brigādes karavīri;
- 14.atsevišķā brigāde, dislocēta Habarovskā;
- 16.speciālās nozīmes brigāde, dislocēta Tambovā;
- 22.atsevišķā brigāde, dislocēta Stepnojā, netālu no Rostovas pie Donas;
- 24.atsevišķā brigāde, dislocēta netālu no Novosibirskas;
- 216.atsevišķais speciālo operāciju bataljons, dislocēts Maskavā;
- 539.atsevišķais izlūkošanas centrs, dislocēts Kalugā;
- 849. mācību centrs, dislocēts Arzamasā, Ņižegorodskas apgabals;
- 346.atsevišķā brigāde, dislocēta Prohladnijā, Kabarda Balkārijā, bet tās sastāvā ir armijas daļa Nr. 92154, kura ir šīs brigādes izlūkbataljons, kas dislocēts Solnečnogorskā (Maskavas apgabals). Piekritīsiet, diezgan neierasti, ka vienas brigādes sastāvs dislocēts tik tālu viens no otra.
Saliekot SUV dislokācijas vietas uz kartes (kaut aptuveni), redzams, ka Krievijas vidienē SUV nav dislocētas. Tās izvietotas pa valsts perimetru, koncentrējoties tajās vietās, kuras atrodas netālu no to valstu robežām, kuras nav uzskatāmas par draudzīgām Krievijai. Divas vienības ir arī Sibīrijā. Šāds vienību izvietojums ir loģisks un saprotams. Pret nedraugiem spēki lielāki, pret draugiem mazāki. To ļoti labi var redzēt kartē. Ar sarkaniem punktiem atzīmēti jau esošās SUV dislokācijas vietas, bet pieminētās jaunās – ar dzeltenu krāsu.
Tamdēļ biju pārsteigts, kad 10.decembrī izlasīju ziņu, ka Sibīrijā, Altaja novadā izveidota jauna SUV, kuras uzdevums ir veikt izlūkošanas uzdevumus pretinieka aizmugurē.6
Ja vēl atceramies, ka 21.jūnijā bija informācija, ka Amūras novadā ir parādījusies jauna SUV vienība, tad paliek interesantāk, īpaši, ja par vienības izveidi tika rakstīts: speciālās nozīmes vienības izveidošana būtiski paaugstinās visas apvienības kaujas potenciālu, kā arī atbilst mūsdienu kara un bruņotu konfliktu prasībām.7
Ja paskatāmies abu jauno SUV dislokācijas vietas, tad redzams, ka Altaja novads robežojas Kazahstānu, Mongoliju un Ķīnu. Ja apskatām Amūras novada atrašanās vietu, tad redzam, ka tas robežojas ar Mongoliju un Ķīnu.
Secināms, ka abas vienības vai nu robežojas, vai arī ir netālu no Mongolijas. Vērtējot Krievijas un Mongolijas attiecības, secināms, ka tās jau vēsturiski ir bijušas labas un ciešas.8 Mongolijas un Krievijas attiecības ir ideāli atbilstošas Krievijas vēlmēm. Proti, tā ir lielāka, varenāka un pilnībā diktē savus nosacījums. Ja tā paņemam, attiecīgu stāstu varētu izstāstīt arī par Krievijas un Kazahstānas attiecībām. Respektīvi, nepieciešamības gadījumā Krievija spētu tikt galā ar Mongoliju un Kazahstānu pat vienlaicīgi, turklāt nepalielinot savu spēku samēru šajā reģionā.
Ja pieturamies pie šāda secinājuma, tad nākamais loģiskais secinājums izriet, ka Krievija veic savu spēku pastiprināšanu pret Ķīnu. Sakiet, ko gribat, bet cits nosacītais pretinieks pat nesanāk. Krievija pati pret sevi nekaros, tā arī – kāda jēga pastiprināt spēkus pret Kazahstānu un Mongoliju, ja ar tām jau tagad mierīgi var tikt galā. Vienīgā valsts šajā pusē, ar kuru Krievija tā galā vairs netiks, ir Ķīna.
Bet, paga, Putins tak skandināja par labajām attiecībām ar Ķīnu. Jebšu – klasiskā Krievijas draudzība – skandē vienu, bet reāli dara ko citu? Attiecīgi – ķīnieši laikam tad pareizi domā, nesaredzot Krieviju kā globālo partneri. Taisnība jau viņiem vien ir. Nav prātīgi draudzīgi spiest kādam roku, kurš aiz muguras tur otru roku, kurā atrodas duncis.
1 https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%B6%C4%ABnas%E2%80%94PSRS_ideolo%C4%A3isk%C4%81s_nesaska%C5%86as
2 https://www.diena.lv/raksts/viedokli/pasaule/putins-krievijas-attiecibas-ar-kinu-sasniegusas-bezprecedenta-limeni-14220827
3 https://www.tvnet.lv/7032147/krievijas-un-kinas-lodziga-draudziba
4 http://sof-mag.ru/spec_arms/rossia_GRU.html
5 https://voinskayachast.net/suhoputnie-voyska/specialnie/vch51532
6 https://radiosputnik.ria.ru/20201210/spetsnaz-1588578411.html
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
