Krievijas – Ukrainas karš un kriminālprocesi Latvijā. Vai 74.1 panta piemērošana ir pamatota? Raksts, kas “Jurista Vārdam” bija “nepareizs”
Vladimirs Lindermans11.04.2023.
Komentāri (79)
Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrībā mirst dzīvas diskusijas gars ar cilvēktiesībām saistītos jautājumos. Represijas par “nepareizu” viedokli kļūst par ikdienu. Es sadūšojos un uzrakstīju rakstu žurnālam “Jurista Vārds”.
Nosūtīju rakstu redakcijai. Saņēmu pa e-pastu atbildi “Jūsu viedoklis saņemts”, un ar to mūsu komunicēšana beidzās. Kā esmu sapratis, turpinājuma nebūs.
Tāpēc piedāvāju rakstu portālam Pietiek.com. Ceru, ka profesionāli juristi to izlasīs un kaut kādas atsauksmes tomēr sekos.
Krievijas – Ukrainas karš un kriminālprocesi Latvijā. Vai 74.1 panta piemērošana ir pamatota?
Vēršos Jūsu cienījamā žurnāla redakcijā ar ierosinājumu rīkot diskusiju juristu starpā. Temats – Latvijas Republikas Krimināllikuma 74.1 panta “Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana” piemērošanas pamatotība.
Valsts drošības dienests (VDD) nesen informēja, ka kopš 2022. gada 24. februāra uzsākti 26 kriminālprocesi pēc 74.1 panta. Tie visi ir saistīti ar Krievijas – Ukrainas kara notikumiem. Cilvēkus tur aizdomās / apsūdz par to, ka viņi publiski attaisnojuši vai slavinājuši Krievijas darbības vai nolieguši šo darbību noziedzīgo raksturu. Daži no viņiem jau ir notiesāti.
Zemāk es formulēju vairākus jautājumus jeb tēzes, kas varētu kļūt par diskusijas tematu.
I
Ir cilvēks vainīgs vai nav, - to izlemj tikai tiesa. Nav neviena autoritatīvas starptautiskas tiesu instances sprieduma, kas notiesātu Krievijas militārpersonas vai politiķus par 74.1 pantā minēto noziegumu izdarīšanu.
VDD, uzsākot kriminālprocesu, un prokuratūra, uzrādot apsūdzību, pieņem, ka Krievijas militārpersonu un politiķu vaina ir atzīta. Bet KAS to atzina? Vai ir kādi citi veidi, kā noteikt, ka kāds ir vainīgs, izņemot tiesas spriedumu?
II
Līdz ar to noziedznieki, kuru vaina tiktu atzīta likumīgā tiesas kārtībā, juridiski neeksistē. Taču eksistē apsūdzētie par to, ka viņi attaisno, noliedz vai slavina neesošu noziedznieku darbības.
Ķepurojoties ārā no šā loģiskā slazda, prokuratūra norāda kā kara nozieguma subjektu nevis fizisku personu, bet valsti – Krievijas Federāciju. Vismaz tā ir rakstīts man uzrādītās apsūdzības tekstā.
Piedevām apsūdzībā ir iekļautas atsauces uz Starptautiskās krimināltiesas (ICC) 1998. gada 17. jūlija Romas statūtiem. Taču saskaņā ar Romas statūtiem ICC jurisdikcija attiecas tikai uz fiziskām personām, nevis uz valstīm.
Vai būtu juridiski korekti apsūdzēt valsti starptautiska kriminālnozieguma izdarīšanā? Vai arī tā ir politiska deklarācija? Cik lielā mērā politiskas deklarācijas iederas apsūdzības raksta tekstā?
III
ANO Neatkarīgās starptautiskās komisijas apkopotā informācija, kā arī cilvēktiesību organizāciju “Human Rights Watch” un “Amnesty International” veiktās izmeklēšanas rādīja, ka starptautisko tiesību principus pārkāpj abas konflikta puses.
Nesenie piemēri:
– "Human Rights Watch" ziņojums par aizliegto kājnieku mīnu izmantošanu Ukrainas Bruņotajos spēkos,
– ANO Cilvēktiesību uzraudzības misijas ziņojums, kurā tiek norādīts, ka abas konflikta puses ir iesaistītas gūstekņu nāvessodu izpildīšanā un spīdzināšanā.
Vai Latvijas iedzīvotāji, kas attaisno (slavina, noliedz) Ukrainas Bruņoto spēku izdarītus noziegumus, būtu saucami pie kriminālatbildības? Cik man zināms, pret šādām personām nav sākts neviens kriminālprocess. Kā tas saskan ar tiesiskās vienlīdzības principu?
IV
"Vārdu saskaņošana pēc dzimtes un locījuma, vienskaitļa vai daudzskaitļa, pabeigtā vai nepabeigtā darbības veida lietošana, likumā lietotā punktuācija u.tml. – tas viss varētu kalpot par atbalstu likuma jēgas noskaidrošanai." Šo vārdu autors ir izcils jurists Nikolajs Tagancevs (1843-1923).
Krimināllikuma 74.1 pantā vārds “noziegums” ir lietots vienskaitlī. Droši vien ar to ir domāts konkrēts noziegums.
Ja likumdevējs vēlētos noteikt sodu nevis par konkrēta nozieguma, bet kādas abstrakcijas, “noziegumu klases” attaisnošanu (noliegšanu, slavināšanu), loģiski būtu pieņemt, ka tas, lai izvairītos no divdomības, būtu lietojis daudzskaitli – “noziegumi”.
Tomēr par spīti likuma burtam Latvijas iedzīvotājiem uzrāda apsūdzības par “noziegumu klases” attaisnošanu, slavināšanu un noliegšanu. Netiek norādīts, kādu konkrēti no Krievijas militārpersonu paveiktajiem noziegumiem apsūdzētais attaisnoja, slavināja vai noliedza.
V
Bet pieņemsim, ka cilvēkam piespriež sodu pēc 74.1 panta par konkrēta kara nozieguma noliegšanu. Pēc tam šo epizodi izskata Starptautiskā krimināltiesa, un tiek noskaidrots, ka šāda nozieguma nebija. Vai arī bija, bet to nevar kvalificēt tieši kā “kara noziegumu”.
Vēlētos atgādināt, ka no 120 apsūdzētajiem Starptautiskajā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā 20 tika attaisnoti. Daļu apsūdzību atcēla arī tiem, kas tika notiesāti.
Tas demonstrē šādas pieejas neloģiskumu, kad cilvēkus vajā par noziegumu attaisnošanu (slavināšanu, noliegšanu), kuri nav tikuši atzīti par noziegumiem tiesas kārtībā.
VI
74.1 panta plašā piemērošana Latvijā faktiski izslēdz jebkādu intelektuālas diskusijas iespēju, kurā tiktu apspriesti Krievijas – Ukrainas kara cēloņi un miera noregulējuma plāni. Jebkāds publiski pausts viedoklis, kas atšķiras no valdības nostājas, tiek traktēts kā “nozieguma pret mieru” attaisnošana.
Latvijā ir aizliegts publiski paust uzskatus, kuru piekritēji ir ievērojama ASV politiskās un intelektuālās elites daļa.
Izteicienus par Krievijas – Ukrainas karu, kas līdzīgi tiem, kurus ir pauduši ASV eksprezidents Donalds Tramps, viens no iespējamiem ASV prezidenta amata kandidātiem Rons Desantiss, uzņēmējs un novators Īlons Masks, pazīstami profesori Džons Miršmaiers un Džefrijs Sakss, ASV žurnālistikas veterāns Seimūrs Heršs, “Fox News” apskatnieks Takers Karlsons un daudzi citi, Latvijā atzītu par noziedzīgiem.
Manuprāt, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, vajadzētu izbeigt visus ar Krievijas – Ukrainas karu saistītos kriminālprocesus pēc 74.1 panta. Vismaz līdz brīdim, kad nāks klajā autoritatīvas starptautiskas tiesas organizācijas verdikts.
Būtu tomēr priecīgs, ja varētu izlasīt profesionāla jurista viedokli, kas manus diletantiskos argumentus satriektu pīšļos. Tikai, lūdzu, bez politinformācijām par Putinu u.tml. Esmu gana daudz to lasījis savas krimināllietas materiālos.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
