Krievijas būtība pagātnē un mūsdienās: tiesību vēstures pētījums
Vilors Eihmanis29.09.2025.
Komentāri (73)
Iesaki rakstu: 
Krievijas tiesību vēsture atklāj dziļu un nemainīgu paradigmu – indivīda un viņa īpašuma tiesības vienmēr ir bijušas pakārtotas valdnieka vai valsts gribai. Atšķirībā no Rietumeiropas, kur jau no romiešu tiesību laikiem privātīpašums tika nostiprināts kā neatņemama cilvēka tiesība, Krievijā īpašums tika uztverts kā valdnieka vai valsts dāvana, kuru var atņemt jebkurā brīdī.
Šis princips caurvij visus Krievijas vēstures posmus – sākot no viduslaiku patrimoniālās monarhijas, turpinot ar carisma likumiem, padomju kolektīvismu un beidzot ar mūsdienu autoritāro režīmu.
Senā Krievija un patrimonālais princips
Sudebnik (1497)
Pirmais Krievijas vispārējais likumu krājums – Ivana III Sudebniks – apliecināja, ka zemnieki bija cieši piesaistīti zemei un viņu iespējas brīvi pārvietoties bija ierobežotas. Īpašuma jēdziens bija cieši saistīts ar dienestu valdniekam, nevis ar personisko neatkarību.
Sobornoe Ulozhenie (1649)
Cara Alekseja Mihailoviča laikā pieņemtais Sobornoe Ulozhenie nostiprināja pilnīgu dzimtbūšanu, liedzot zemniekiem jebkādas kustības vai īpašuma brīvības. Tas bija klasisks patrimonālās valsts piemērs, kur valsts un valdnieka īpašums tika sapludināti vienotā veselumā.
Šo situāciju spilgti raksturo vēsturnieku atziņa:
> “Despots ierobežo savu pavalstnieku īpašuma tiesības; patrimonālais valdnieks vienkārši tās nemaz neatzīst.”
Imperiālā Krievija
Pat pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1861) īpašuma tiesības saglabājās nosacītas. Atbrīvotie zemnieki īpašumu ieguva tikai ar “izpirkuma maksājumiem”, kas viņus padarīja atkarīgus no valsts vēl vairākus gadu desmitus.
Valsts īpašuma primāts izpaudās arī rūpniecībā – stratēģiski svarīgie resursi palika cara varas kontrolē.
Padomju periods: kolektīva īpašuma ilūzija
1917. gada revolūcija radikāli izmainīja tiesību sistēmu, taču saglabāja to pašu principu – indivīdam nav neatkarīgu īpašuma tiesību.
RSFSR Konstitūcija (1918)
Šī konstitūcija atcēla privātīpašumu uz zemi, rūpnīcām un ražošanas līdzekļiem. Viss tika pasludināts par “tautas īpašumu”, kas faktiski nozīmēja partijas un valsts absolūtu kontroli.
PSRS Konstitūcija (1936, “Staļina konstitūcija”)
Formāli garantēja dažādas brīvības, bet tajā pašā laikā nostiprināja kolektīva īpašuma pārākumu. Pat mājokļa vai personīgo mantu īpašumtiesības bija pakārtotas valsts interesēm.
Staļina laikā īpašuma un dzīvības neaizskaramība bija tīri iluzora – pietika ar vienu “tautas ienaidnieka” apsūdzību, lai valsts atņemtu visu.
Mūsdienu Krievija
Konstitūcija (1993)
Formāli garantē īpašuma neaizskaramību (Krievijas Federācijas Konstitūcijas 35. pants), tomēr praksē tas darbojas selektīvi. Biznesa vide Krievijā balstās nevis uz likuma varu, bet gan uz personisku lojalitāti režīmam.
Oļega Deripaskas piemērs
Slavenais oligarhs un Jeļcina znots Oļegs Deripaska publiski apliecināja:
> “Ja valsts teiks, ka mums ir jāatsakās no uzņēmuma, mēs atteiksimies. Es nenošķiru sevi no valsts.”
Šis citāts ir mūsdienu patrimonālisma ilustrācija – uzņēmējs sevi neuztver kā neatkarīgu īpašnieku, bet gan kā valdnieka instrumentu.
Tiesību vēstures skatījumā Krievijas būtība nav mainījusies gadsimtu gaitā:
Viduslaikos īpašums bija cara votčina.
Imperiālajā laikmetā īpašuma tiesības bija pakārtotas valsts un aristokrātijas interesēm.
Padomju laikā privātīpašums tika pilnībā noliegts, bet indivīds tika pakļauts kolektīvam.
Mūsdienās īpašuma tiesības eksistē tikai uz papīra, bet realitātē tās nosaka valsts griba.
Tādējādi Krievija vēsturiski ir palikusi patrimonāla valsts, kur “privātais” un “publiskais” netiek nošķirts. Kā pagātnē, tā arī šodien indivīda tiesības nav neatkarīga vērtība, bet gan valdnieka vai valsts labvēlības produkts.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
