Krievijas Konstitucionālās tiesas tiesnesis savās atsevišķajās domās pasludina PSRS par nelikumīgu veidojumu, kas nav sasaistāms ar Krievijas Federāciju
Kasīklis27.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vērojot visus notiekošos procesus Krievijā, reti kuram ienāktu prātā doma, ka kāda Krievijas valsts institūcija vai tās loceklis varētu atļauties pateikt ko tādu, kas nepatīk Kremlim un Putinam. Atzīšos, es arī tā domāju. Tomēr izrādās, ka es esmu smagi kļūdījies.
Tātad 2019.gada 10.decembrī Krievijas Federācijas (turpmāk – KF) Konstitucionālā tiesa pieņēma lēmumu lietā par KF likuma “Par politisko represiju cietušo reabilitāciju” 13.panta un Maskavas pilsētas likuma “Par Maskavas iedzīvotāju tiesībām uz dzīvojamo platību” 7.panta atbilstību KF Konstitūcijas 19.panta pirmajai un otrajai daļai, 40.panta trešajai daļai, 45.panta pirmajai daļai, 46.panta pirmajai un otrajai daļai, 52., 53. un 55.panta trešajai daļai.1
Par ko tad bija šī konstitucionālā sūdzība? Īsumā – vairāki Krievijas iedzīvotāji, kuri ir reabilitēti politisko represiju upuri, ir dzimuši izsūtījumā vai specnometinājumā, uz kurieni viņu vecāki izsūtīti 1930. – 1940.gadā, vēlējās saņemt dzīvokļus Maskavā, kur viņu vecāki pirms izsūtīšanas dzīvoja.
Iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst KF Konstitūcijai, jo tie izslēdz rehabilitēto personu, viņu ģimenes locekļu un bērnu, kas dzimuši izsūtījumā vai specnometinājumā, izmitināšanu, līdz viņi paši atgriežas iepriekšējā dzīvesvietā.
Iesniedzēji arī vērsa uzmanību uz papildu ierobežojumiem mājokļa iegūšanā, kas noteikti Krievijas Federācijas subjektu līmenī. Jo īpaši, lai iegūtu mājokli Maskavā, viņiem jādzīvo galvaspilsētā 10 gadus, viņiem nepieder un nav citu mājokļu, kā arī jābūt nabadzīgiem.2
Noteikti, ka tagad vairāki lasītāji uzdos jautājumu – kāds tam visam sakars ar manis sākumā rakstīto? Piekritīšu, jautājums vietā. Tātad šajā spriedumā Konstitucionālā tiesa izteica vienu būtisku secinājumu: PSRS ir valsts, ar kuras darbību ir saistīta kaitējuma nodarīšana, pēc būtības veidojot kaitējumu, kas faktiski ir neizskaitāms un neatgriezenisks.
Iepriekš minētais secinājums jau pats par sevi ir pretrunā kā ar Kremļa, tā arī Putina viedoklim par PSRS. Attīstot KF Konstitucionālās tiesas pausto viedokli, tās tiesnesis K.V.Aranovskis lēmumam pievienoja savas atsevišķās domas. Silti iesaku tās izlasīt. Tas ir to vērts.
Tiesneša atsevišķo domu sākumā tika norādīts: Es tomēr uzskatu, ka komentārs par “Krievijas Federāciju kā PSRS tiesību pārņēmēju, valsti, kuras darbība ir saistīta ar kaitējumu ...” ir jāprecizē. Šī interpretācija plaša tiesību un pienākumu vispārējās (vispārējās) pēctecības nozīmē neļauj noteikt lietas apstākļus, kuru priekšmets ir kaitējuma nodarīšana un atlīdzināšana politisko represiju upuriem. No vienas puses pat prasītos tieši pārtulkot visas atsevišķās domas, bet gan jau to citreiz. Izvilkšu atsevišķus būtiskākos secinājumus:
- tas vien padara strīdīgu pēctecību ar komunistiskās-padomju valdības saistību pārņemšanai Krievijai tās represīvajiem un terora aktiem. Tāpēc šķiet, ka piezīmes par to tiek izteiktas vienlaicīgi (obiter dicta) un diez vai rada tiesiskā stāvokļa izšķirošo daļu (ratio decidendi), kas attaisno pieņemto KF Konstitucionālās tiesas lēmumu;
- vaina nenoliedzami ir ilgstošā zvērībā, kad “padomju varas gados miljoniem cilvēku kļuva par totalitāras valsts patvaļas upuriem, tika pakļauti represijām par politisku un reliģisku pārliecību sociālu, nacionālu un citu iemeslu dēļ”;
- atšķirībā no tiesību un pienākumu pārmantotājiem, valstij ir tiesības pašai izlemt, ar kādām metodēm un līdzekļiem tā veic rehabilitāciju un kā to sākt - sākot ar kolektivizāciju, ar Lielo teroru vai no Sarkanā terora ar pārtikas pārpalikumiem un miljoniem bada nāves Volgas un Urālu reģionos, kopā ar Kronštati un zemnieku sacelšanās no Solovku nometnēm un Gulaga un, iespējams, no demonstrācijas apšaušanas, aizstāvot Satversmes sapulci 1918. gada janvārī;
- no KF Konstitucionālās tiesas 1992. gada 30. novembra lēmuma Nr. 9-P izriet, ka "ilgu laiku valstī valdīja neierobežots režīms, kura pamatā ir šauras komunistu funkcionāru grupas vardarbība. Saskaņā ar 1991.gada 7. augusta sarakstu PSKP Centrālajā komitejā bija 7 tūkstoši cilvēki, kuri ieņēma vadošos amatus, ar to ne tikai veidojot šauru sazvērnieku grupu, bet gan valdīja valsti no augšas uz leju kā izšķirošs varas nesējs. Krievija nevar būt šādas valsts pēctece, vēl vairāk, uzskatīt to par Padomju Savienības Komunistiskās partijas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (turpmāk – KPFSR) Komunistiskās partijas tiesību pārņēmējiem, kuri bija piesavinājušies valsts varas pilnvaras un aktīvi tās īstenoja.
Vai ir iespējams, ka sākotnēji nelikumīgās partiju-valsts iestādes var tikt uzskatītas par konstitucionālās valsts varas priekštečiem? Nav nepieciešams idealizēt Krievijas valstiskumu, bet nav iemesla to saistīt ar totalitārā režīma pēctecību, īpaši ar represijām pret zemnieku saimniecību un uzņēmējdarbību, ar Gulagu un Lielo teroru, kad partijas-padomju varas iestādes katru dienu miera pusotra gada laikā nogalināja 1500 savus pilsoņus, kā to darītu ienaidnieka armija kara laikā;
- spriežot pēc 1990. gada 12. jūnija Deklarācijas par KPFSR valsts suverenitāti 10.-15. punkta noteikumiem un jo īpaši pēc KF Konstitūcijas preambulas ar citiem tās noteikumiem, Krievijas valsts netika atjaunota kā komunistiskās varas turpinātājs, bet gan atjaunoja suvereno valstiskumu pēc konstitucionālajiem principiem, kura tiek atjaunota totalitārā režīma vietā, lai turpmāk apturētu vērienīgo cilvēku brīvības un cieņas aizskaršanu;
- komunistiskā režīma nākotnes plāni, protams, neietvēra Krievijas Federācijas izveidošanu uz konstitucionāla pamata. Tieši pretēji, 1992. gada 30. novembra lēmumā Nr. 9-P KF Konstitucionālā tiesa balstījās uz faktu, ka komunistiskā valdība līdz pēdējām dienām iebilda un draudēja Krievijas suverenitātei un konstitucionālai sistēmai;
- Krievijas Federācija neturpina iepriekšējās valsts tiesības, bet aizvieto valsti, kura tika nelikumīgi izveidota tās teritorijā, kas tai uzliek par pienākumu rēķināties ar iepriekšējās valsts darbības sekām, ieskaitot politiskās represijas;
- tiesa, federālais likums “Par Krievijas Federācijas valsts politiku attiecībā uz tautiešiem ārvalstīs” pasludina Krievijas Federāciju par ne tikai gadsimtiem vecās Krievijas valsts (un pārejošās Krievijas republikas), bet arī KPFSR un PSRS pēcteci, it kā Krievija savulaik būtu tiesiski kļuvusi par KPFSR un tas neradīja traģisku pārtraukumu nacionālās valsts tradīciju pārkāpšanā. Šāds plašs vispārinājums tiek diezgan pieticīgi īstenots atsevišķos pilsonības likuma pantos, ar nodomu atbalstīt ārvalstu tautiešus pilsonisko, politisko, sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību izmantošanā, saglabāt identitāti un mudināt viņu izvēli par labu reliģiskām, kultūras un juridiskām saitēm ar KF.
Piekritīsiet, šāds viedoklis KF Konstitucionālās tiesas lēmumā sevī ietver pavisam citu svaru un nozīmi nekā atsevišķu indivīdu izteikumi. Ja augstas raudzes jurists (konstitucionālās tiesās citādāki nemaz nestrādā) izsaka šādas domas, tad tikai laika jautājums, kad tās nonāks plašākas sabiedrības retorikas dienas kārtībā.
Kādas sekas iestātos, ja šīs atsevišķās domas iegūtu dominējošo atbalstu? Nu, principā Putina Krievija sabruktu pat vēl ātrāk nekā kāršu namiņš. Proti, ja dzīvē tiek nostiprināts konstatētais, ka KF nav PSRS tiesību un pienākumu pārmantotāja, tad tai nepienākas pastāvīgā locekļa vieta ANO Drošības padomē, no kodolieroču lielvaras statusa arī jāatvadās, nemaz nerunāšu par dalību starptautiskās organizācijās un noslēgtajiem starpvalstu līgumiem. Faktiski – viss jāsāk no baltas lapas. Pēc idejas – tad, kad bijušās PSRS republikas atguva savu neatkarību, tās visu sāka no baltas lapas. Skatoties uz šo jautājumu no tāda skata leņķa, – tiesneša izteiktajām domām var tikai piekrist.
Tad kāda rezonanse ir bijusi šīm atsevišķajām domām? Oficiālajās publikācijās un paziņojumos bez pārsteigumiem. KF Konstitucionālā tiesa pasteidzās paust, ka distancējas no K.V.Aranovska atsevišķajām domām.3 Kremlis vienkārši paziņoja, ka nepiekrīt tiesneša domām, un, ka uzskata, ka Krievija de jure un de facto ir PSRS tiesību un pienākumu pārmantotāja.4 Bez šaubām, parādījās arī daudzi raksti, kuru mērķis bija parādīt K.V.Aranovski nepievilcīgā gaismā. Pat tāda niansīte, ka tiesnesis tagad tiek pasniegts kā Dmitrija Medvedeva protežē. 5
Savukārt saucamā “vienkāršā” tauta šīs ziņas uzņem dalīti. Nevar teikt, ka visi atbalsta tiesneša teikto, bet nevar arī teikt, ka visi to noliedz. Tas nozīmē, ka Krievijā ir arī cilvēki, kuri uzskata, ka PSRS režīms jau pašos pamatos veidots nekonstitucionāli, vara iegūta ar ieročiem un noturēta ar teroru. Vai tiesnešu viedoklis tuvākajā laikā iegūs lielākās daļas sabiedrības atbalstu – šaubos. Zinot Kremļa un Putina “labvēlību” pret citādāk domājošiem - visticamāk, ka tikai laika jautājums, kad ar tiesnesi kaut kas notiksies.
Izlasot kā tiesneša atsevišķās domas, tā arī paustos cilvēku viedokļus, jāsecina, ka viena daļa Krievijas iedzīvotāju PSRS režīmu un visu, kas ar to saistīts, uztver daudz kritiskāk nekā dažs labs Latvijā dzīvojošs cilvēks. Varbūt kādam krievvalodīgam plašsaziņas portālam vajadzētu publiskot tiesneša atsevišķās domas? Domāju, ka arī latviešu portālam nekaitētu, tik jāiztulko. Varbūt tad daži sāktu vairāk domāt. Īpaši, tuvojoties vēlēšanām un klausoties Saskaņas, GKR un viņiem līdzīgo partiju pausto pozīciju par PSRS laikiem.
1 http://doc.ksrf.ru/decision/KSRFDecision442846.pdf?fbclid=IwAR1iJqT53Wc1aNXimnQSW-dHfFQ1JYqW0l7EyzzsVGb-hlDb0ZNuq7vsIRY
2 http://www.ksrf.ru/ru/News/Pages/ViewItem.aspx?ParamId=3513
3 https://www.interfax.ru/russia/695672
4 https://www.kommersant.ru/doc/4258967
5 http://zavtra.ru/events/sud_ya_konstitutcionnogo_cuda_rf(protezhe_medvedeva)_ob_yavil_sushestvovanie_sccr_nezakonnim
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
