Krievijas skaļie paziņojumi par tās militāro varenību patiesībā ir vien tukši salmi
Kasīklis25.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir teiciens – kam spēks, tam vara. Daudzi cilvēki vēlas kļūt spēcīgāki tikai tamdēļ, lai citi no viņiem baidītos. Citi savukārt trenējas, lai pasargātu sevi un citus. Vai pavisam vienkārši – lai būtu veselīgāki. Kaut kādas līdzības ar iepriekš minēto var savilkt valstu vēlmēs bruņoties. Saprast var visus, bet, ja tā saucamā “varenība” pašos pamatos ir apmāns?
Krievija cenšas visu laiku sevi pozicionēt kā spēcīgu un varenu valsti. Tamdēļ, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, tiek sūtīti signāli starptautiskajai sabiedrībai, ka Krievijai ir moderns bruņojums, turklāt pietiekamā daudzumā. Bez tā visa – notiek jauna bruņojuma izstrāde un izmēģinājumi. Paskatīsimies dažus Kremļa paziņojumus.
„Rietumu kara apgabalā līdz gada beigām tiks izvietoti 20 jauni armijas formējumi ar 2000 militārās tehnikas vienībām bruņojumā. Kas tie būs – tanki, bruņumašīnas vai lielgabali – netiek precizēts.[1]”
„Krievija otrdien Astrahaņas apgabala Kapustinjaras raķešu poligonā veiksmīgi izmēģinājusi zenītraķešu sistēmu S-500, trāpot ātram ballistiskam mērķim, pavēstīja Aizsardzības ministrija. Kā apgalvo Krievija, S-500 darbības rādiuss ir
„Krievija veikusi virsskaņas spārnotās raķetes "Cirkon" izmēģinājumu. No kuģa "Admiral Gorshkov" Baltajā jūrā izšautā raķete trāpīja sauszemes mērķī Barenca jūras krastā, kas atradās vairāk nekā
Krievijas ambiciozie plāni bruņojuma iegādē 2021.gadā ir grandiozi. Neuzskaitīšu, ikkatrs pats to var izlasīt.[4]
Vēlmes ir viena lieta, intelektuālais potenciāls - otra, finansējums un materiālu pieejamība – vēl cita. Tieši materiālu pieejamība ir tā, kura visvairāk traucē Krievijas ambīciju piepildījumam. Tiesa, neizskatās, ka tuvākajā laikā kaut kas šajā jautājumā mainīsies, jo starptautiskās sankcijas ir atstājušas būtisku ietekmi. Papildus – naftas produktu cenu svārstības un Covid-19 atstājis ļoti būtisku ietekmi uz finanšu līdzekļu pieejamību.
Līdz ar to pašlaik un tuvākajā nākotnē Krievijas militāro muskuļu izrādīšanai vairāk ir demonstratīvs raksturs, nekā tā demonstrē valsts patiesās spējas ilgtermiņā aktīvi iesaistīties jebkādā globālā militārā sadursmē, kur tās pretinieki nav nelielas valstis. Kamdēļ tāds secinājums? Pavisam vienkārši, sāksim ar personālsastāvu.
Protams, ka Krievijas armijā ir profesionālas vienības, kuras tad arī ir vislabāk sagatavotas, tomēr lielāko daļu kontingenta veido obligātā militārā dienesta karavīri. Nākamā vērā ņemamā nacionālā īpatnība nāk no padomju laikiem – savākt visu to, kas nav piesiets. Savā ziņā ar zādzībām Krievijas armijā nodarbojas visi, sākot no ierindnieka un beidzot ar virspavēlnieku. Tas viss noved pie haosa. Savukārt armija, kurā valda haoss, pārāk kaujasspējīga nevarētu būt.
Līdz ar to nav šaubu, ka Krievija spēj izstrādāt atsevišķus prototipus, tiesa, ar Rietumu tehnoloģiju palīdzību. Savukārt to pieņemšana apbruņojumā nereti aizkavējas uz ļoti ilgu laiku. Pat tad, kad pieņemts, tas nenozīmē, ka armija visu spēs iegādāties un ražotāji saražot.
Tādējādi Krievijas bravūrīgie paziņojumi par jauniem ieročiem izraisa smīnu.
Kāds teiks, ka es kļūdos; pieņemsim, bet, tādā gadījumā - kamdēļ vēl pērn Krievijas aizsardzības ministrs runā par tanku T-72 modernizāciju (šīs modifikācijas tanku sāka ražots 1973.gadā), ja jau viņi ir tik veiksmīgi izstrādājuši un bruņojumā pieņēmuši plaši izreklamētu un izslavētu tanku “Armata”?
Līdz ar to Kremlis var plātīties, kā tik gribas, bet realitāte ir vienkārša – Krievijas armija kopumā nekur tālāk par PSRS laikiem nav tikusi.
[1] Pie Latvijas robežas veidojas militārs sabiezējums - Neatkarīgā (nra.lv)
[2] Krievija veikusi zenītraķešu sistēmas S-500 izmēģinājumu - Pasaulē - nra.lv
[4]https://sputniknewslv.com/20210104/Trieciena-arsenals-Kadus-jaunumus-Krievijas-armija-saems-2021-gada-14962980.html
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
