Krievijas spiegi un ietekmes aģenti Latvijā: Aivara Ločmeļa & Co gadījums

Turpinot savu rakstu sēriju par krievijas spiegiem un ietekmes aģentiem Latvijā, šoreiz vērsīšu Jūsu uzmanību uz mums jau labi pazīstamās Latvijas  Drošības un aizsardzības industriju federācijas (DAIF) valdes priekšsēdētajas Elīnas Egles-Ločmeles vīru Aivaru Ločmeli, kura dzīves gājums un „uzņēmējdarbības līkloči” mums parādīs, kā VDK atstāja savu aģentus neatkarīgajā Latvijā un kā tika izvērsts krievijas specdienestu tīkls Latvijā.  

Cerams, ka sagatavotais materiāls beidzot liks sarosīties arī mūsu valsts tiesībsargājošajām institūcijām, citādāk paliek skumji skatīties, kā krievu dienesti 30 gadus pa mūsu zemi saimnieko kā pa savu ķēķi.  

Sāksim ar jaunību, kad A. Ločmelis jau diezgan skaidri demonstrēja, ka būs kārtīgs padomju pilsonis un uzticīgi kalpos Ļeņina (vai arī Fēliksa Dzeržinska) ideāliem. Aivars nāk no Alūksnes puses, no Liepnas. Jau skolas gados demonstrēja „izcilu” lojalitāti padomju varai.

Par to ir arī rakstiskas liecības. 1987. gadā uz 23. februāri („svētku diena”) Alūksnes avīzē „Oktobra karogs” tiek publicēts raksts „Mūsu Aivars” par novadnieku Aivaru Ločmeli. Ņemot vērā cik daiļrunīgi ir raksturots A. Ločmelis, uzskatu, ka šie citāti no raksta ir jāpārpublicē pilnībā:  

„Savāktie novadpētniecības materiāli ir palīdzējuši arī viņam (Ločmelim) izkopt pozitīvas rakstura iezīmes. Tas mācīja izprast, ar kādām saitēm esam saistīti ar mūsu Dzimteni (Padomju Latviju) un rast sakarus ar mūsu zemes ļaudīm. Tika uzrakstītas vēstules karavīru (Padomju „Sarkanās armijas”) tuviniekiem, nosūtīti apraksti par savu dzimto ciemu Liepnu. Skolā Aivars ar lielu atbildību veica politinformatora pienākumus (komunisma ideoloģiskā propaganda). Rūpīgi gatavojās politpārrunām, regulāri sekoja presei, radio un televīzijas pārrunām.

Militāri patriotiskie pasākumi skolā Aivaram vienmēr izraisīja pārdzīvojumus palīdzēja izvēlēties savu vietu dzīvē. Jau trešo gadu Aivars mācās karaskolā. Mēs esam lepni, ka ne tikai Aivars, bet arī Valērijs Kovgers mācās karaskolā.” (A. Lāce, Liepnas vidusskolas direktore.)

Nu, ko jūs teiksiet par šādu jaunā Aivara raksturojumu? Grūti atrast vēl dedzīgāku un kalpot gatavāku jaunekli padomju varai par Aivaru Ločmeli. Tātad 1987.gadā Aivars Ločmelis vēl mācās padomju karaskolā, bet turpat aiz stūra jau ir lielais pārmaiņu laiks, un jaunais Aivars tiek gatavots lielai misijai jau neatkarīgajā Latvijā. (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:421304|article:DIVL80|query:Mūsu%20Aivars%20Ločmelis%20) 

Tātad Aivars Ločmelis tikko pabeidz padomju karaskolu, un tieši tanī brīdī mainās valsts iekārtas un „orgāni”, Aivaru aizsūta no Alūksnes uz Ogri, kur uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā A. Ločmelis ar draugiem Ēriku un Valēriju Igauņiem nodibinu holdingkompāniju FELIX, kam vēlāk būs liela ietekme Latvijas ekonomikā.   

Maza vēsturiska un informatīva atkāpe – jau laikus pirms Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas VDK aktīvi strādāja, lai ieņemtu starta pozīcijas vairākās stratēģiskās institūcijās, tautsaimniecības uzņēmumos, līdz ar to spētu kontrolēt jaunās valsts darbību. Piemēram – visas lielās ostas (joprojām kontrolē VDK cilvēki), finanšu sektors (bankas, finanšu uzraudzības iestādes – joprojām milzīga ietekme VDK cilvēkiem), iekšlietu sektors (atrodas zem totālas VDK rokas joprojām!!!), lielākie loģistikas uzņēmumi (joprojām atrodas zem totālas VDK ietekmes),  politiskās partijas (lielākajā daļā joprojām atrodas VDK aģenti), advokātu biroji (legālais piesegs zem kura joprojām darbojas liels daudzums VDK aģentu un no jauna savervētie KF drošības iestāžu aģenti), valsts kapitālsabiedrības (lielākajā daļā ir notikusi „veiksmīga” rotācija un veco gvardi ir nomainījuši jaunākas paaudzes korumpanti un FSB savervētie).  

Tātad jaunais gurķis Aivars Ločmelis un viņam no KGB/FSB piespēlētie kompanjoni brāļi  Igauņi, kuriem kopā tīri teorētiski vispār nav nekādu finanšu līdzekļu, 1992. gadā tā vienkārši ņem un kopīgi ar lielo PSRS metalurģijas flagmani Čerepovecas metalurģijas kombinātu, kas tagad ir nosaukts par Severstal, nodibina kopīgu uzņēmumu AS Severstaļlat. Padomājiet vēlreiz par šo – jauns džeks, tikko pabeidzis karaskolu, naudas nav necik, nāk no Alūksnes rajona Liepnas, ņem un vienkārši nodibina kopuzņēmumu ar vienu no lielākajiem PSRS laika metalurģijas kombinātiem. Kā tas ir iespējams?

Ir tikai un vienīgi viens variants – KGB projekts. Visus stratēģiskos valsts uzņēmumus pēc PSRS izbeigšanās pilnībā pārņēma KGB (tos, kas bija zem militārās rūpniecības, daļēji turpināja „jumtot” armija). un, ņemot vērā, ka jaunais censonis Aivars tika veiksmīgi novervēts karaskolā un pauda bezierunu gatavību kalpot saviem Maskavas saimniekiem, ļoti ātri un veikli nodibinājās uzņēmums AS Severstaļlat.

Jau stipri vēlāk AS Severstaļlat pārformējās, un to pilnībā kontrolēja cilvēki tikai no krievijas. Severstaļ gadījumā ķēdes galā bija lielais kremļa oligarhs Aleksejs Mordašovs, pret kuru ir arī ieviestas starptautiskās sankcijas. Starp citu, A. Mordašovam ir daudz un dažādi biznesa segmenti Latvijā, kuri ir veiksmīgi sarakstīti uz vietējo kremļa pakalpiņu vārdiem. Jāatzīmē, ka vienmēr kremlim pa rokai esošais ainars šlesers šeit spēlē zināmu lomu.   

Veiksmīgi izpildījis pirmo uzdevumu (metalurģijas uzņēmuma dibināšana), Ločmelis ķērās pie nākamā steidzamā uzdevuma – bankas dibināšanas. Tika nodibināta bēdīgi slavenā „Ogres komercbanka”. Kāpēc bēdīgi slavenā? Tāpēc, ka jūs pat nevar iedomāties, cik daudz melnās KGB naudas izplūda caur šo banku. Vienkārši neticami apmēri. Ņemot vērā, ka no valsts puses nekāda kontrole nebija (teiksim lielu paldies Repšem, Rimšēvičam un visām deviņdesmito gadu valdībām – Godmanis, Birkavs, Gailis, Krištopans, Krasts, Šķēle – visi kā viens VDK aģenti), tad tas bija tik viegli izdarāms kā mazam bērnam atņemt konfekti. Un shēma līdzīga kā Sevesrstaļlat gadījumā – Ločmelis ar draugiem nodibina uzņēmumu, tas „veiksmīgi” uzsāk darboties un tad tiek „pārdots” oficiāli atpakaļ „investoriem” no krievijas.

Jāpiebilst, ka vēlāk „Ogres komercbanka” tiek aizklapēta ciet, jo naudas atmazgāšana un vienkārši brutāla finanšu noziegumu pastrādāšana šajā bankā sasniedz tādus apmērus, ka pat korumpētā Latvijas valsts finanšu uzraudzības sistēma pēc vairākkārtējiem ārvalstu iestāžu pieprasījumiem vairs nevar to ignorēt. Bet jebkurā gadījumā darbiņš tika padarīts perfekti – „Ogres komercbanka” savu uzdevumu izpildīja pēc pilnas programmas.  

Tagad pievērsimies nākamajam lielajam segmentam, kuru caur holdingu „FELIX” VDK veikli paņēma savā stratēģiskajā pārraudzībā. Un tā, protams, ir kravu pārvadājumu joma. 1994. gadā Ločmelis ar draugiem nodibina uzņēmumu SIA “Alpha Shipping Company”, kas nodarbojas ar dažādu kravu pārvadājumu organizēšanu, kuģu aģentēšanu, kuģu komerciālo, tehnisko un operatīvo menedžmentu, kuģu fraktēšanu un kravu ekspedīciju. Ļoti, ļoti nozīmīgs aktīvs VDK/FSB rokās, kas joprojām aktīvi strādā (it sevišķi krievu pārvaldītajā Rīgas brīvostā) un nes dažāda veida labumu.

Shēma ierastā, holdings “FELIX” palaiž uzņēmuma darbību, un pēc tam uzņēmums tiek pārdots tālāk jau citiem krievu cilvēkiem, kuri to administrē un attīsta tālāk. Šobrīd SIA “Alpha Shipping Company” pieder trim ļoti interesantiem uzņēmējiem, kuri jau sen ir sazīmēti kā krievu dzimtcilvēki: Alberts Voroņevičs, Arnis Ančupāns un Valdis Siliņš. Visi trīs vēl caur citām Maltas ofšoros dibinātajām kompānijām ir saistīti ar tādu odiozu Latvijas “biznesmeni” kā Aleksandru Brandavu, uz kura vārda ir sarakstīti vairāki ar netīro krievu naudu saistīti uzņēmumi. Jau atkal – caur šo uzņēmumu KGB gan dzina cauri melno naudu, gan veica naudas atmazgāšanu, gan veica un joprojām veic dažādas kontrabandas operācijas, kā arī, protams, veic izlūkošanas operācijas. Viss vienā!  

Noteikti nevar nepieminēt vēl vienu ļoti, ļoti svarīgu uzņēmumu, kura tapšanā piedalījās holdings “FELIX”, un tas ir Rīgas ostas stividoru uzņēmums SIA LACON. Par šo uzņēmumu un ar to saistītajām personām varētu uzrakstīt pabiezu grāmatu – pilnu ar VDK aģentūru. Šobrīd uzņēmums pieder Kiprā reģistrētam uzņēmumam FORONE LIMITED, aiz kura stāv ļoti tumša persona – VDK cilvēks Boriss Medvedevs, kam ļoti interesantā veidā deviņdesmito gadu vidū “par īpašiem nopelniem” tika piešķirta Latvijas pilsonība (par šo procesu noteikti būtu jāparunā skaļāk). Deviņdesmito gadu sākumā un vidū darbojās kopā ar VDK virsnieku Gunti Indriksonu. Šim uzņēmumam ir ļoti liela ietekme Rīgas brīvostā. Jau atkal – caur šo uzņēmumu krievi kontrolē procesus Rīgas ostā.  

Un šādā veidā holdings “FELIX” ieguva dažādus uzņēmumus dažādās sfērās – apsardzes uzņēmums SIA “FAM” (vēlāk integrējās uzņēmumā “FALCK”), uzņēmums SIA “NETCARDS” (pēc Rīgas Domes Transporta departamenta pasūtījuma izstrādāja Vecrīgas iebraukšanas un izbraukšanas kontroles sistēmu Rīgas mēra Gundara Bojāra laikā), SIA „Baltic Residence agency” (nekustamo īpašumu attīstītājs caur kuru Ločmelis atkal atmazgāja krievu naudu).

No visa garā uzņēmumu saraksta, kuros iesaistījās Ločmelis, nobeigumā noteikti ir jāpiemin arī AS „Rīgas Vagonbūves rūpnīca” (AS RVR). Caur šo uzņēmumu Ločmelis centās realizēt diezgan pamatīgu valsts naudas izzagšanas plānu. Šajā plānā viņš pat iesaistīja savu nākamo sievu, tā laika valsts prezidenta padomnieci Elīnu Egli, kas, izmantojot savu posteni diezgan bezkaunīgi un brutāli, lobēja AS RVR intereses, bet galu galā lielā shēma neizdevās, un tolaik valsts atcēla būtībā gandrīz jau noslēgto līgumu. 

2009. gada decembra sākumā valstij pastarpināti piederošā AS „Pasažieru vilciens” izsludināja vilcienu iepirkuma konkursu. Par vilcienu iepirkuma konkursa uzvarētāju tika atzīts Spānijas uzņēmums „Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles S.A.” (CAF), un 2012. gada 2. aprīlī ar to tika noslēgts līgums. CAF izvēlējās Rīgas vagonbūves rūpnīcu kā apakšuzņēmēju. Neilgi pēc līguma parakstīšanas atklājās, ka vairāki līguma nosacījumi neatbilda valdības apstiprinātajai pozīcijai, un tika pieprasīts pārslēgt līgumu ar atbilstošiem noteikumiem. 2012. gada 3. oktobrī paziņots, ka vienošanās starp „Pasažieru vilcienu” un CAF par jauno vilcienu iegādi nav panākta. Šajā gadījumā jānorāda, ka Ločmelis cieta vienu no retajām neveiksmēm, jo šī projekta ietvaros tika ieguldītas pamatīgas finanses (kukuļos un citos “maksājumos”, kas veicināja “pareizu” procesa gaitu).  

Nobeigumā pieminēšu vēl dažus faktus, kas ir saistīti ar Ločmeļa tiešu iesaistīšanos Latvijas politikā. 2010. gadā, kad tika dibināta partiju apvienība „Par labu Latviju” (tā saucamā oligarhu partija, kuras priekšgalā atradās Andra Šķēles un Ainara Šlesera duets). Šī partiju apvienība it kā sastāvēja no dažādām partijām. Tad nu, lūk, partiju apvienības dibināšanas forumā tika ievēlēta valde 14 cilvēku sastāvā. No Kustības Par Labu Latviju valdē deleģēti – Aivars Ločmelis, Aleksandrs Milovs (būvnieks, kurš administrē VDK naudu), Guntis Rāvis (vēl viens būvnieks, kurš cieši saistīts ar VDK. Biznesa partneris VDK virsniekam Guntim Indriksonam), Atis Sausnītis (vecs, ietekmīgs komunists, kurš prihvatizēja Latvijas pārtikas uzņēmumus), Aleksejs Šeiņins (kremļa pakalpiņš, krievu preses izdevējs) un Juris Savickis (VDK virsnieks, kurš administrē KGB naudu Latvijā, viens no FSB rezidentiem Latvijā). A. Ločmeļa domubiedru grupa diezgan skaidri atklāj, kādu personu un valstu intereses pārstāv A. Ločmelis – šeit komentāri ir lieki.   

Vēl pieminēsim Ločmeļa draugu un biznesa partneru Ērika  un Valērija Igauņa iesaisti Latvijas politikā. Visvairāk zināms par viņu neformālo piedalīšanos kremļa aģentes I. Sudrabas vadītās partijas “No sirds Latvijai” darbībā/nodrošināšanā. Ēriks Igaunis aktīvi piedalījās krievijas polittehnologu dabūšanā uz Latviju, lai tie palīdzētu partijas “No sirds Latvijai” vēlēšanu kampaņā. Jau atkal ar neapbruņotu aci redzama šo cilvēku ļoti konkrētā un mērķtiecīgā darbošanās krievijas interesēs.  

Protams, A. Ločmelim privātās dzīves līkloči bijuši visai jautri, bet noteikti nevar nepieminēt viņa tagadējo laulību ar DAIF Latvija vadītāju Elīnu Egli. Ņemot vērā jau tā milzīgo A. Ločmeļa negatīvo darbību kopumu pret Latvijas valsts interesēm, bet vēl arī izmantojot savas sievas Elīnas Egles-Ločmeles darbošanos Latvijas aizsardzības industrijā, A. Ločmelis iegūst daudz informācijas par notikumiem Latvijas aizsardzības industrijā un tos izmanto savā (krievijas) labā.  

Cerams, ka caur šo nebūt ne pilnīgi A. Ločmeļa darbības/dzīves aprakstu daudzi labāk sapratīs, cik dziļi daudzos nozīmīgos Latvijas valsts procesos atrodas krievijas drošības iestādes. Diemžēl gan Aivars Ločmelis, gan viņa sieva Elīna Egle-Ločmele joprojām brīvi un aktīvi “strādā” un pret viņiem nav izvērsta pilnīgi nekāda pretdarbība. Visas Latvijas sabiedrības priekšā darbojas personas, kuras diezgan neslēpti darbojas mūsu valsts ienaidnieku interesēs, bet no valsts puses netiek pakustināts ne pirkstiņš, lai to apturētu.   

Cerams, ka mums nevajadzēs nonākt tādā situācijā kā Ukrainai, lai beidzot kaut ko sāktu darīt. Laika nav vairs daudz! 

Novērtē šo rakstu: