Krievijas vēstniecības apbalvotā Nataša ir naša!
Jekaterina Safronova, RUS.lsm.lv galvenā redaktore14.04.2023.
Komentāri (54)
Iesaki rakstu: 
Man uz galda, pareizāk sakot, elektroniskajā pastā pēdējā gada laikā sakrājies krietns ducis sūdzību par mūsu raidījumiem un rakstiem. No skatītājiem, tvitera aktīvistiem un politiķiem. Vadu redakciju gandrīz septiņus gadus, un nekad agrāk neesmu saņēmusi tik daudz sūdzību visdažādāko iemeslu dēļ.
Vieniem nepatīk mūsu studija, otri ir sašutuši par viesi, trešie par raidījuma vadītāju jautājumiem, ceturtie par terminiem, kurus lietojam, piektie – par krievu valodu, kurā runājam. Dusmīgas piezīmes "vērīgie" skatītāji raksta galvenokārt tviterī, bet sūdzības sūta Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei.
Nesen tika publicēts mūsu ārštata autores Natālijas Mihailovas blogs. Nataša emocionāli raksta par to, cik ļoti viņu satrauc mikroklimats valstī, attieksme pret krievu kultūru, pret krievu plašsaziņas līdzekļiem, pret krievu valodu. Lielisks raksts. Izlasiet!
Tātad. Ap šo blogu ir vesela drāma. Gan viedoklis nav visai ērts, gan to publicējusi no valsts budžeta finansētā platforma Rus.LSM.lv, gan kolēģi no latviešu redakcijas šo viedokli ņēmuši un iztulkojuši. Un "vērīgais" lasītājs devās interneta plašumos meklēt informāciju par Natašu, un šis lasītājs atrada Natašas kontu Latvijā aizliegtajā un slēgtajā resursā "IMHOclub".
Atrada un ķērās pie sūdzību rakstīšanas: kā gan tā, sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi sadarbojas ar autori, kas raksta aizliegtajam resursam?
Nu, un tālāk pēc ierastā tvitera scenārija – atņemt naudu, visu slēgt, visus atlaist.
Natašas Mihailovas konts tur patiešām ir – tas tika izveidots 2012. gadā, kad "IMHOclub" tika uzskatīts par pilnīgi pieņemamu platformu diskusijām. Nataša tajā publicēja tikai vienu materiālu, kurā stāstīja par radio, kur tolaik strādāja, un par cilvēkiem, kuri tur strādāja. Kopš tā laika viņai nav bijis nekādas saistības ar šo resursu. Un pēkšņi – cik ērti un, galvenais, cik ļoti īstajā laikā – resurss (precīzāk, tā spoguļversija) ņēma un sāka papildināt Natašas kontu ar viņas materiāliem, kas publicēti Rus.LSM.lv.
Neviens nelūdza atļauju ne mums, ne autorei. Taču, ja tas jāpaskaidro – tad jau vairs nevajag paskaidrot.
Es neuzskatu par vajadzīgu taisnoties par to, ka kāds gluži vienkārši zog svešus tekstus.
Nevēlos paskaidrot arī to, ka mēģināt cīnīties ar tādiem resursiem ir praktiski bezjēdzīgi, taču ļoti dārgi. Negribu rakstīt arī par to, ka sūdzības un anonīmas vēstules Latvijā kļūst par normu. Un tas nez kāpēc neliekas dīvaini. Nestāstīšu, kā viesi mūsu raidījumos atteicās runāt krieviski tikai tāpēc, ka pēc tam tviterī pār viņiem izgāzīs spaini ar samazgām, un tīrs vairs nenomazgāsies. Nerakstīšu arī par to, ka ir cilvēki un spēki, kas tīši diskreditē sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus kopumā un konkrēti platformu Rus.LSM.lv, turklāt tādu pietiek no dažādām pusēm. Mērķis man ir saprotams.
Nesākšu pievērst lasītāju uzmanību arī tam, ka tajā pašā "IMHOclub" vēl tagad ir, piemēram, Saeimas deputāta Raivja Dzintara konts. Jau pēc Krimas okupācijas un aneksijas 2014. gadā viņš tajā publicēja savu rakstu par Latvijas krievvalodīgajiem un piedalījās sekojošajā diskusijā. (Pieļauju, ka šodien viņa viedoklis nebūtu visai populārs viņa vēlētāju vidū.) Dzintara konts, starp citu, tur nav vientuļš, bet kompānijā ar vēl trīs Nacionālās apvienības deputātu (divu tagadējo un viena bijušā), citu tagadējo un bijušo deputātu, bijušo ministru un pat eksprezidenta kontiem. Bet arī par to es tagad nerakstīšu.
Jo es neuzskatu par vajadzīgu taisnoties. Taču par Natašu ļoti sāp sirds.
Nataša Mihailova ir ļoti cienījama autore, ar savu ļoti precīzu, skaidru un saprotamu pozīciju. Un ar harismu – viņas viedokli ciena, bet pēc viņas balss joprojām ilgojas radioklausītāji (Nataša pirms dažiem gadiem mainīja profesiju). Ne man, ne redaktoram, kas strādāja ar viņas tekstiem, nav bijis un nav ne mazākā iemesla apšaubīt viņas krietnumu un profesionālismu. Tāpat kā jebkura cita platformai Rus.LSM.lv strādājošā žurnālista krietnumu un profesionālismu.
Diemžēl to pašu nevaru teikt par šo daudzo sūdzību autoriem.
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
