Iesaki rakstu: 
Domājot par Ukrainas traģēdiju un video rullīšos redzot nobombardētās vietas, kurās pašam ir nācies pabūt, ir ļoti nepatīkamas, skumjas sajūtas. Tomēr kā nosacītam krievu un ukraiņu pazinējam ir vēlme izteikt savas pārdomas par krievu domāšanu un nosacīto krievu tautas atbalstu cara tētiņam (Putinam), kurš mēģina atbrīvot ukraiņu tautu no “fašistu” režīma.
Mana dzīves pieredze, kazarmās Ukrainas vidienē, Viņicas pilsētā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū nodzīvojot divus gadus un sadzīviski vērtējot dažādu PSRS tautību pasaules uztveri, liek nonākt pie dažiem šodienas īstenības secinājumiem.
Pirms vairāk nekā 30 gadiem
Krievu zaldātiņa, un viņa ģimenes pasaules uztvere parasti ir; ja tu neesi bijis divus gadus obligātajā armijas dienestā, tad tu neesi pilnvērtīgs vīrietis. Pilnīgi normāli ir jāuztver ņirgāšanās un pazemojošu darbību veikšana, ko tev liek virsniecība un ģedovščinas sistēma, jo tad tu būsi norūdīts nākamajai dzīvei kaut kur Kurskas apgabala ciematā, kad pēc diviem gadiem atgriezīsies.
Tā nav tikai sabiedrības uztvere par obligāto divu gadu dienestu PSRS laikā. PSRS armijas karadienesta statūtos bija rakstīts: stoiko preodoļevatj vse tjagoti i lišeņija voinskoi službi (stingri pārvarēt visas grūtības un ierobežojumus kara dienesta laikā). Secinājums: pilnīgi oficiāli tev tiek paziņots, ka tev būs slikti un tev neļaus cilvēcīgi pāris gadus no dzīves pavadīt.
Acīmredzot tā vietā, lai cilvēks divus gadus apgūtu kara zinības, iemācītos apieties ar ieročiem, viņam ir jābūt sistēmas moceklim, pazemotam, un nedod Dievs, ja kādu reizi iedomāsies protestēt pret sistēmu.
Parasti PSRS armijas apmācības ikdiena bija politinformācijas stundas, kurās stāstīja par ļauno NATO, kurš trin nazi, lai nobeigtu nabaga krievus. Neatņemama dienesta sastāvdaļa bija armijas daļas teritorijas sakopšana, trauku mazgāšana, palīgdarbi PSRS armijas virsnieku mājās, cūku fermas sakopšana. Starp citu, cūku ferma bija neatņemama daudz maz lielas PSRS armijas daļas sastāvdaļa.
Teritorijas sakopšana ir pa pusei anekdotisks, bet tajā pat laikā patiess stāsts. Jauniesauktajam padomju praporščiks dod bērzu zaru slotu no noliktavas, lai saslaucītu kritušās lapas. Slotai, kuru puikam izsniedz, ir kāts un desmit nodrāzti bērza zari, ar kuriem ko saslaucīt ir praktiski neiespējami. Tajā pat laikā ir pilna noliktava ar labām, jaunām slotām. Zaldātiņš saka, iedodiet man jaunu slotu, es ātri un labi visu saslaucīšu. Praporšķika atbilde ir, man nav svarīgi, lai viss būtu tīrs, man ir svarīgi, lai tu nomocītos, to darbu darot (kr.val. Mņe ne važno, čto ti čisto podmetjoš, mņe nužno, čtobi ti zaj...balsa.)
Lai nerunātu tikai par slikto, varu pateikt, ka obligātā dienesta karavīriem bija ikdienas krosiņš un fiziskās sagatavotības uzlabošana sporta laukumā.
Man nav priekšstata, ka pašlaik notiek Krievijas armijā, bet pieļauju, ka arī pašlaik Krievijas armijā ir tāds jēdziens NZ (ņeprikosnovennij zapas), latviešu valodā neaizskaramās rezerves. Tas nozīmēja, ka vien X stundā šos resursus iespējams izmantot. Kas gan bija šis NZ… Tās bija un acīmredzot arī ir pārtikas rezerves, neaizskarta, savulaik ražota jauna kara tehnika, kura bija ieslēgta īpašos boksos. Parasti šo boksu drošību nodrošināja koka panelītis ar gropi, kurā bija ielipināts plastilīna gabaliņš. Uz šī plastilīna gabaliņa tika uzspiests primitīvs zīmogs, kura nospiedums gadiem kalta un sala.
Nezinu, kā ir šodien, bet tolaik ar degvielu piepildītās bākas kara braucamajos X stundai bija sausas, daža laba auto detaļa bija noņemta utt. Glabājamo “dārgumu” BTR, GAZ-66, KAMAZ riepas NZ noliktavās sarepēja, un nav brīnums, ka auto kolonas slāpst un ar plīsušām riepām šodien Ukrainā apstājas.
NZ bija arī pārtikas noliktavas, kurās bija arī lēti papirosi karavīriem. Par alkoholu tiešām nevaru spriest, neesmu redzējis. Parasti NZ saldētavās turēja kautķermeņu liemeņus, un tad, kad šai gaļai tuvojās lietošanas termiņš, to izbaroja karavīru ēdnīcās. Es šo briesmīgo oksidējošos gaļu nosacīti ēdu divu gadu garumā. Tiesa, NZ noliktavās glabājās arī ļoti garšīgi gaļas konservi un griķu, rīsu konservi ar gaļu. Šodien redzot ukraiņu video, kur rāda, ka krievu karavīri tiek baroti ar konserviem, kuriem beidzies derīguma termiņš, var teikt, ka tas droši vien ir pilnīgi reāls stāsts.
Nedomāju, ka tas ir tas faktors, kurš ietekmēs krievu armijas virzību, jo tiešām, sendienās krievu armijas konservi bija ļoti garšīgi.
Atmoda pie slāviem
Pagājušā gadu simteņa astoņdesmito gadu nogalē kā students pabiju Jakutijā, šodien laikam politkorekti jāsaka - Sahas Republikā. Šajā sakarā vēlos izvērtēt neviendabīgās Krievijas nācijas un to attieksmi pret Krievijas impēriju. Mazpilsēta vai ciematiņš, kurš saucas Džebariki – Haija, atrodas 300 kilometrus no Jakutskas pilsētas uz austrumiem. Šajā ciematā vai pilsētelē dzīvo aptuveni 3500 iedzīvotāju, no kuriem 2500 vīriešu, un 1000 sieviešu, no viņiem kādi 700 evenki un jakuti. No vīriešu populācijas vien daži desmiti nav bijuši notiesāti un pabijuši ieslodzījumu vietās. Ierodoties šajā pilsētciemā, tiekam laipni uzņemti, iekārtojamies ļoti ciešamos apstākļos garā, barakveida kopmītnē, runājamies ar vietējiem un sapņojam par to, kā nopelnīsim lielo rubli. Pilsētciemā ir ogļu šahta, kurā strādā gana daudz ukraiņu. Atmodas ideju spārnoti esam paņēmuši līdz tolaik PSRS telpā neērto sarkanbaltsarkano karogu, kuru arī uzvelkam uz barakas jumta. Nākamajā dienā pie mūsu mītnes ir klaigājoša sapulce. Puse klaigātāju ir par to, lai tūlīt noņemam šo “nacistu” karogu, otra puse atbalsta mūs. Kāda ukraiņu tautības sieviete teica - es arī rīt uzšūšu un uzkāršu mūsu dzeltenzilo karogu. Beigu beigās mīļā miera labad karogu tomēr noņēmām.
Nākošajā dienā pie manis pienāk maza auguma jaukutu tautības vīriņš un saka – jūs visu pareizi darāt, jums ir tautas fronte, jums ir programma, kā rīkoties, lai būtu neatkarīgi, utml. Vīriņš, kura vārdu vairs neatceros, turpina stāstīt, šī ir mūsu zeme, mums ir dimanti, ogles un virkne resursu, mēs, jakuti, gribam šeit paši saimniekot, krievi mums arī ir daudz pāri darījuši.
Mans viedoklis ir, ka Krievijas režīma un impērijas gals nav inteliģentu demonstrācijas Krievijas lielajās pilsētās, bet gan mazo tautiņu un viņus atbalstošo krievu vēlme dzīvot, nemaksājot obroku Maskavai. Krievijā ir ļoti daudz nacionālo minoritāšu, vispirms jau tatāri (+/- 7 000 000), baškīri, udmurti un citi. Manuprāt, impērijas sabrukums ir laika jautājums, dod, dievs, bez asins upēm.
Neuzskatu sevi par intelekta guru un padomdevēju Džebariki – Haija iedzīvotājiem, kā pareizi dzīvot, tomēr, aizlidojot no šī ciema pirms trīsdesmit gadiem, palika zināms žēlums pret šiem ļaudīm, kuru bezcerība un bezperspektīva eksistē vel šodien, bet viņi šodien noteikti domā, ka visās viņu nelaimēs ir vainojams NATO un ļaunā Eiropa.
Paradokss ir tas, ka pēc desmit gadiem pavisam netālu no Džebariki – Haija pabija mans draugs, kurš par iespaidiem Sibīrijā uzrakstīja grāmatu. Lasot grāmatu, smējos, jo apraksts bija pilnīgi precīzs, kā pirms 30 gadiem, un nabaga krieviņa mentalitātē nekas nebija mainījies.
Šodien, skatoties uz postu
Savāds ir krievu cilvēks, laipns, gatavs dalīties ar pēdējo maizes garoziņu un tajā pat laikā slepkavot jebkuru, kurš kaut nedaudz apdraudēs Krievijas impēriju un cara tētiņu – šodien Vladimiru Vladimiroviču. Krievs ir līdzīgs fanātiskajam mūkam no filmas “Da Vinči kods”, kurš uz savas kājas lika dzeloņus, lai ikdienā pie katras kustības ciestu sāpes. Pilnai laimei šis mūks vakarā paššaustījās ar pletni, jo ciešanas un mokas viņu tuvina Dievam. Šādu praksi viduslaikos patiesi atsevišķi sabiedrības locekļi cerībā uz laimi paradīzē savā ikdienā piemēroja. Krievu cilvēkam gan nesola ne 72 jaunavas, ne mūžīgu laimi paradīzē, taču viņš ir gatavs ciest.
Pirms diviem gadiem izmantoju bezmaksas vīzas iespēju, apmeklēju Kaļiņingradu, kādreizējo Kēnigsbergu. Savāda ir sagaidīšana robežkontroles punktā. Muitnieki un robežsargi cietām sejām, izbīdāmi riepu duramie dzelkšņi, apkārt tev robežas sargātāji staigā ar milzu suņiem saitē. Pēc pāris dienām atgriežoties Lietuvā, tevi sagaida smaidīgs kungs un jaunkundze, kuri vien liek atvērt automobiļa bagāžnieku, apskata ID karti un pasmaida, neko nerakņājot, jo tur stāv vien divas somas.
Tad nu esmu Kaļiņingradā, rezervētas viesnīcas sētā atstāju mašīnu un braucu ar tramvaju apskatīt pilsētas centru un okeāna muzeju. Tā kā mobilā telefona pieslēgumu izveidot Krievijā ārzemniekam ir samērā sarežģīta procedūra, esmu kioskā nopircis papīra karti un cenšos orientēties.
Braucot tramvajā, pētu karti un prasu gadus septiņdesmit vecai kundzītei, kur labāk izkāpt, lai tiktu tuvāk Kaļiņingradas okeāna muzejam. Dzirdot manu nelielo krievu valodas akcentu un uzzinot, ka esmu no Latvijas, kundze ir ļoti atsaucīgi, stāsta par savu dzīvi un rāda interesantas ēkas Kaļiņingradā. Kundze stāsta, re, šeit visas mājas 1945. gadā tika sabombardētas, lūk, šī fašistu māja vēl ir palikusi. Tad pēkšņi sieviņa apraujas, atvainojas un saka - jūs tak arī laikam esat fašists. Pasmaidu un saku, ka laikam īsti neesmu fašists. Kundze saka, ka aizbraukšot vēl vienu sev lieku pieturu un pavadīšot mani, lai es varētu ieraudzīt mani interesējošo muzeju. Tā arī notiek, un esmu bezgala pateicīgs krievu sieviņai. Tajā pat laikā esmu pārliecināts, ka viņas dēls nepieciešamības gadījumā izšautu raķetes uz Latviju.
Seko mums 
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
