Krievu imperiālisma būtība – tas nerada jaunas vērtības, bet mērķtiecīgi iznīcina svešas
Mihailo Podoļaks*09.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Krievijas sarunu grupas vadītājs Vladimirs Medinskis negaidīti paziņojis jauno “specoperācijas” mērķi: “Izglābt mūsu dzimto Ukrainu un saglabāt to mūsu (krievu) bērniem.” Atklāti, ciniski un tieši.
Brīžiem dažiem mūsu partneriem pazib jautājums: vai nevajadzētu pamēģināt vienoties ar Krieviju pie sarunu galda? Šā priekšlikuma pamatā ir hipotēze, ka te tāpat kā biznesa konfliktos var panākt kādu kompromisu, nogludināt strīdus un atgriezties pie iepriekšējās dzīves.
Atbildēšu tieši – tie ir katastrofāli maldi, kas izriet no nespējas saprast šā kara būtību un tā patiesos motīvus. Tas var novest pie šausmīgām sekām visā pasaulē.
Jebkāda vienošanās ar Krieviju nav pat nodilušas kapeikas vērta. Vai var vienoties ar valsti, kas nepārtraukti ciniski melo? Katrs skaidrojums Krievijai ir tikai vārdu spēle.
Patiesībā Krievija ir uzsākusi klasisku iekarošanas karu viduslaiku garā: mazizglītots, bet spārnotām raķetēm bruņojies agresors nolēmis sagrābt mūsdienīgu, bet mazāk apbruņotu valsti, iznīcināt tās tautu, piesavināties īpašumu, bet iekarotajā teritorijā ieviest pagrimumu, netīrību un piedzērušos bezpajumtnieku barus. Tāda ir krievu imperiālisma būtība – tā nerada jaunas vērtības, bet mērķtiecīgi iznīcina svešas.
Šis karš nav par to, kādās robežās būs Ukrainas valsts. (Uzreiz teikšu – tikai starptautiski atzītajās, bez nekādiem krimināliem palielinājumiem.) Šis karš ir par to, kādā trajektorijā attīstīsies pasaule.
Eiropas vēsture – tā neapšaubāmi ir asiņainu karu vēsture. Tāpēc, ka augstu tika vērtēts spēks, briesmoņi un spēja uzbrukt pirmajam. Abi pasaules kari, starp citu, arī sākās par teritoriāliem strīdiem, propagandas histērijas, necilvēku vēlmes nogalināt brīvus cilvēkus. Pēc 1945. gada pasaule pateica “nekad vairs” un mēģināja mainīt spēles noteikumus. Darba kārtībā nokļuva cilvēces progresa jautājumi: dzīves ilguma un kvalitātes palielināšana, biotehnoloģijas, gēnu inženierija, mākslīgais intelekts, servisa tehnoloģijas, komunikācija un tā tālāk.
Mēs arī tagad varētu runāt par civilizācijas progresu, taču no Krievijas viduslaiku nometnes atkal izlīdis cilvēkēdājs ar tukšumu un naidu acīs. Tāpēc mēs tagad runājam par pilsētu apšaudi, masveidā izvarotām sievietēm, trīsgadīgiem bērniem, kuri cieš badu pagrabos, par labības krājumu izlaupīšanu. Zelta ordas laiki ir atgriezušies? Maskavija ir parādījusi savu īsto seju…
Ukraina karos ar Krieviju līdz uzvarošām beigām. Mums nav citu variantu. Ja Rietumi atkal sāks šaubīties un atklās savas slēptās bailes, pasauli atkal gaida asiņainas robežu pārdalīšanas, haoss, bēgļu plūsmas un jauni drošības noteikumi, pēc kuriem cilvēcei būs jāmaksā nodevas huligānam ar kodolčemodāniņu.
Krievija pataisīs nabadzīgāku katru Eiropas iedzīvotāju un izprovocēs badu Āzijā un Āfrikā, izraisot jaunus teritoriālos konfliktus. Radīsies desmitiem un simtiem kriminālu anklāvu, kur dažādi bandīti piemērīs sev “premjeru” un “ministru” drēbes.
Vai vēl ir jautājumi par to, ko gribēja pateikt Medinska kungs, kurš vēlas savu bērnu dēļ iznīcināt citu valsti? Krievija ir pierādījusi, ka ir barbariska valsts, kas apdraud pasaules drošību. Bet barbarus var apstādināt tikai ar spēku. Un tikai visi kopā. Lūk, tas mums jāizdara savu bērnu dēļ. Citādi… pasauli gaida ļoti tumši laiki.
* Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
