„Krievu spiega” Buraka vēstule no cietuma apstiprina romānā „Nāve” aprakstīto – Valsts drošības dienests safabricējis spiegošanas lietas materiālus
PIETIEK14.11.2021.
Komentāri (45)
Iesaki rakstu: 
Pagājušā gada augustā Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa piesprieda 15 gadu cietumsodu spiegošanā apsūdzētajam bijušajam Iekšlietu ministrijas Informācijas centra darbiniekam Oļegam Burakam. Savukārt nule klajā nākušajā Indriķa Latvieša romāna „Nāve” pirmajā daļā viena no sižeta līnijām saistīta ar „caurcaurēm izdomātu” „Iekšējo lietu ministrijas” amatpersonu Oļegu Burlaku, kura spiegošanas lietu acīmredzami safabricējis „Valsts drošuma dienests” un kurš mēģina piesaistīt „Satversmes apsardzības biroja” direktora Jāņa Mīzīša un citu amatpersonu vērību, kā šķiet, ārkārtīgi nopietniem faktiem, kas var reāli ietekmēt Latvijas valsts pastāvēšanu.
Pietiek šodien publicē unikālu dokumentu – trīs desmitus lappušu garu krievu valodā rakstītu vēstuli rokrakstā, ko no cietuma izdevies izsūtīt pavisam īstajam Oļegam Burakam. Šī vēstule, kurā detalizēti aprakstīta Valsts drošības dienesta rīcība, safabricējot lietas materiālus, lai tiktu pie noķerta „īsta” krievu spiega, faktiski pilnībā apstiprina jaunajā romānā aprakstīto un sniedz vielu pārdomām par Latvijas valsts drošības iestāžu metodēm un motivāciju.
Dokuments PDF formātā
Seko mums 
Bieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Nekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Veselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par prioritāti nekļūs ārstniecības personu kadru politika; reformas nebūs iespējamas, kamēr netiks aktualizēta gan privātpersonas (pacienta), gan ārsta līdzšinējā statusa neatbilstība starptautisko līgumu un Pacientu tiesību likuma normām un sakārtotas tiesiskās attiecības valsts finansēto pakalpojumu jomā.
Pirms dažiem gadiem gan ierēdniecība, gan politiskie lēmēji pēc neskaitāmiem ārvalstu organizāciju un Latvijas stratēģisko sabiedroto ieteikumiem nonāca pie loģiska atklājuma, ka pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā izveidotais banku darbības modelis gan ģeopolitisko, gan pieaugošās uzraudzības apstākļu rezultātā vairs nav dzīvotspējīgs. Proti, būt par NVS valstu starptautisko norēķinu jeb ASV dolāru transakciju centru nav iespējams.
Ierobežojumi turpinās, un arī protesti turpinās. Cēloņsakarība ārkārtīgi vienkārša un to izsaka Delfu raksta pēdējā rindkopa: "Neskatoties uz augsto vakcinācijas līmeni, vairākām Eiropas valstīm nācies atjaunot karantīnas ierobežojumus, lai apturētu jaunu Covid-19 vilni."
Sāksim ar to, kas manā skatījumā ir hunta. Tie ir 62 deputāti, kas veica valsts apvērsumu, atņemot balsstiesības t.s. deputātiem-antivakseriem. Pučistiem jāpieskaita arī ministri iz valdības, kas kā aste luncina parlamenta “kvekšu” korpusu. Visbeidzot prezidents, kas pēc puča neierosināja Saeimas atlaišanu.
Ar apņemšanos par globālās sasilšanas ierobežošanu un skaļiem saukļiem par virzību uz fosilā kurināmā izskaušanu, noslēgusies ANO klimata konference (COP26) Glāzgovā. Visnezaļākā konference, kāda pēdējo sešu gadu laikā pasaulē organizēta, kurā šogad tika demonstrēta klajas divkosības paraugstunda. Līdz ar to paradoksāli un nožēlojami vienlaikus, ka tās mērķis bija vienoties par pasaules zaļajiem pamatmērķiem!
Arvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav vienaldzīga. Kas būs šī izcilā, Rīgai tik nozīmīgā kultūras pieminekļa nākamais saimnieks, ir satraucis baznīcu, Rīgas pašvaldību, kultūras mantojuma ekspertus, Saeimas politiķus, pat valsts prezidentu. Uz izveidojušos situāciju vēlams paskatīties ar vēsu prātu.
