“Krimas jautājums pārāk sarežģīts? Koričevas klusēšana un "Suverēnā vara" spēlē politisko pokeru Ropažos”
Pietiek lasītājs26.05.2025.
Komentāri (148)
Iesaki rakstu: 
Ropažu novadā, kur priekšvēlēšanu gaisotne kļūst karstāka ar katru dienu, viens no galvenajiem kandidātiem par krievvalodīgo balsīm – Marija Koričeva no partijas Suverēnā vara – pēkšņi nonāk pikantā situācijā. Viss ir ļoti vienkārši – viņa nespēj atbildēt uz jautājumu, kas kopš 2014. gada skan kā lakmusa tests politiskajai mugurkaula stingrībai: kam pieder Krima?
Komentētāji sociālajos tīklos uzdod šo vienkāršo jautājumu, bet atbilde neseko. Vai nu grūti atcerēties, vai arī – bažas par to, ko padomās “partneri”. Tāpēc Marija sāk ironizēt un uzbrūkt patriotiski noskaņotam komentētajam, apsaukājot to par alkoholiķi un piedevējot tām kaut kādas "hakucibācijas". Viņa apgalvo, ka nevarot atrast Krimu Ropažu novada kartē, tāpēc atbildēt nav vajadzības.
Un par “partneriem” te tiešām ir ko padomāt. Suverēnā vara, šķiet, atradusi kopīgu valodu ar labi zināmo partiju LKS (agrāk pazīstamu kā PCTVL – Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, tautā vēl labāk atpazīstamu kā ZAPČEL). Jā, tie paši, kuru pārstāvji nereti mulsina ar savām atklāti prokremliskajām nostājām, it īpaši pazīstamais Andrejs Pagors. Bet tas netraucē startēt vēlēšanās kopā, draudzīgi plecu pie pleca vairākos novados.
Un, lai padarītu lietas vēl pikantākas, – Ropažu novadā Koričeva un Suverēnā vara startē kopā ar latviešu partiju Jaunlatvieši. Stratēģija? Visticamāk – pavisam vienkārša: caur latviskajām balsīm palīdzēt Suverēnajai varai pārkāpt 5% barjeru. Koričeva, kas acīmredzami nespēj atbildēt, kam pieder Krima, cer uz latviešu vēlētāju uzticību. Ironiski? Nedaudz. Absurdi? Drīzāk.
Tā vietā, lai skaidri izteikt pozīciju jautājumos, kas skar valsts drošību un starptautisko likumību, kandidāte izvēlas klusēt. Bet klusēšana politikā bieži vien izsaka vairāk nekā jebkurš skaļš sauklis.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
