Krimināllieta kā drauds vārda brīvībai: saruna ar zvērinātu advokāti Jeļenu Kvjatkovsku

17. jūnijā ir gaidāma prokuratūras apsūdzības nolasīšana pret jūsu aizstāvamo Lato Lapsu Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Kāda ir pret viņu ierosinātās lietas būtība? Cik zināms, viņš par advokātam, kādreizējam LPSR Augstākās tiesas tiesnesim Romualdam Vonsovičam veltītās grāmatas Kolaborants publicēšanu un reklamēšanu tiek apsūdzēts pēc diviem Krimināllikuma pantiem vienlaikus?

Jā, tiešām, Lato Lapsa ir apsūdzēts pēc diviem Krimināllikuma pantiem – par neslavas celšanu Romualdam Vonsovičam, kā arī viņa un viņa dzīvesbiedres Baibas Strautmanes vajāšanu. Inkriminētā neslavas celšana ir saistīta ar to, ka L. Lapsa ir izdevis grāmatu ar nosaukumu Kolaborants, kurā ir publicējis vairākus Vonsoviča kunga spriedumus, ko viņš ir pieņēmis, būdams padomju tiesnesis un sodot cilvēkus pēc tādiem pantiem kā "parazītisks dzīvesveids", "valūtas operācijas", "spekulācija" u. tml. Pamatojoties uz arhīva dokumentiem, kas liecina par R. Vonsoviča aktīvu karjeras veidošanu Padomju Savienībā, brīvprātīgu darbību komjaunatnes organizācijā, iesaistīšanos komunistiskajā partijā utt., L. Lapsa publiski ir izteicis viedokli, ka R. Vonsovičs ir kolaborants jeb, atbilstoši vienai no visizplatītākajiem jēdziena skaidrojumiem, persona, kas sadarbojas ar okupācijas varu. Prokuratūra saskatīja, ka, paužot šo viedokli, žurnālists ir cēlis neslavu R. Vonsovičam, tas ir, tīši izplatījis apzināti nepatiesas ziņas jeb faktus par šo personu. Mums gan nav skaidrs, par kādiem faktiem ir runa apsūdzībā, jo tas, vai persona ir vai nav piekopusi kolaboracionismu, ir vērtēšanas jautājums, tas ir viedoklis, nevis fakts, turklāt konkrētajā gadījumā tas balstās uz faktoloģiskās bāzes. Kas attiecas uz vajāšanu, kas ir inkriminēta Lapsas kungam, tad tā, pēc prokuratūras ieskatiem, izpaudusies minētās grāmatas reklamēšanas pasākumu organizēšanā.

Vai saprotams, tieši kādā veidā L. Lapsa, pēc prokuratūras ieskatiem, vajāja R. Vonsoviča ģimeni? Vai tam ir jebkāds reāls pamats? Publiski izskanējis, ka L. Lapsa, piemēram, automašīnu ar savu grāmatu reklamējošu reklāmu ir novietojis arī pie Vonsoviču ģimenes mājas, R. Vonsoviča darba vietas.

Tā saucamais vajāšanas pants ir iestrādāts Krimināllikumā pēc t. s. Stambulas konvencijas parauga ar mērķi novērst vardarbību ģimenē un drīzāk ir domāts tam, lai aizsargātu cietušos no vardarbīgiem partneriem vai radiniekiem. Pants ir ļoti plašs un ietver sevī nevēlamu saziņu, izsekošanu, nevēlamu tuvošanos personas dzīvesvietai un tā tālāk. Protams, pie tik plaša tvēruma ir nepieciešams elements, kas atdala nevēlamu saziņu, piemēram, starp konfliktējošiem kaimiņiem pie žoga no vardarbīga vīra ilgstošas bijušās sievas izsekošanas vai draudu īsziņu rakstīšanas. Tāpēc, lai atzītu, ka persona veica kriminālsodāmu vajāšanu, nepieciešams pierādīt, ka cietušajai personai bija pamats baidīties par savu drošību. Citādi mēs varētu atzīt par vainīgajiem vajāšanā jebkuru spama korespondences autoru. Krimināllikums to neļauj, jo spama autors neapdraud mūsu drošību. Konkrētajā lietā nav runa ne par nevēlamu saziņu, ne izsekošanu, ne jebkādu pamatu baidīties, ka L. Lapsa apdraudēs R. Vonsoviča un B. Strautmanes drošību.

Runājot par grāmatu – vai tajā ir publicētas kādas nepatiesas ziņas par R. Vonsoviču, kas ir būtiska pazīme, lai varētu izvirzīt apsūdzību par neslavas celšanu? Viņš tajā tiek dēvēts par "kolaborantu", "padomju varas līdzskrējēju" u. tml, bet vai šie apzīmējumi uzskatāmi par melīgiem?

Vārdam "kolaborants" nav vienota juridiskā vai vēsturiskā skaidrojuma. Ja mēs vienkārši ievadām šo vārdu interneta meklētājā, tad visvairāk atradīsim tādu apzīmējumu kā "persona, kas sadarbojas ar okupācijas varu, iespējams, arī piespiedu kārtā". Līdz ar ko personas saukšana gan par kolaborantu, gan par "padomju varas līdzskrējēju" manā skatījumā ir tikai viedoklis, kādas personas darbības vērtējums attiecīgajā vēsturiskajā periodā. Krimināllietā pietiek konstatēt, ka paustais ir viedoklis, nevis ziņa, lai personu par tā paušanu nāktos attaisnot – jo vārda brīvības standarti prasa, lai personai būtu tiesības uz viedokli. Taču šajā gadījumā mēs varam droši runāt arī par to, ka šis viedoklis ir balstīts faktos. Es neuzskatu par iespējamu dot vērtējumu kādas personas darbībai padomju laikā no morāles viedokļa, tas nav manā kompetencē, taču, ja mēs ar kolaboracionismu saprotam sadarbību ar okupācijas varu, tad iestāšanās komjaunatnē, komunistiskajā partijā, Augstākās tiesas tiesneša amats ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona aktīvi sadarbojās ar okupācijas varu.

Vai jums ir zināmi kādi precedenti Latvijā, kur par līdzīgiem publiskiem izteikumiem par kādām padomju perioda amatpersonām tiktu ierosināta krimināllieta? Un kā ar civilprasībām līdzīgos gadījumos?

Parasti šāda veida strīdi tiek risināti civiltiesiskā kārtā, jo civillietās šie vārda brīvības principi tiek traktēti šaurāk nekā krimināllietās. Daudz vieglāk ir panākt civilprasības apmierināšanu par nepatiesu ziņu atsaukšanu, nekā panākt personas notiesāšanu par neslavas celšanu. Civillietā atbildētājam ir jāpierāda, ka viņa paustās ziņas ir patiesas, savukārt krimināllietā viss pierādīšanas pienākums gulstas uz valsts apsūdzības pleciem. Taču jāsaka, ka arī civillietu praksē ir vismaz viens spriedums gandrīz identiskā lietā, kas pilnībā apstiprina mūsu pozīciju saistībā ar Lapsas kungam celto apsūdzību. Zināmu publicitāti ieguvusi tā saucamā Ogres kolaboranta lieta, kur prasība par nepatiesu ziņu atsaukšanu tika noraidīta pilnībā. Tur radinieki bija apstrīdējuši kādas mirušas personas nosaukšanu par kolaborantu medijos, un tiesa secināja, ka strīdu raksta virsraksts Ogres kolaboranta slavināšana precīzi atbilst jēdziena "viedoklis" jēgai, jo atspoguļo atbildētāja uzskatus, izpratni un attieksmi pret personas biogrāfijas faktiem. Jēdziens "kolaborants" rakstā ir lietots nozīmē "persona, kas sadarbojusies ar okupācijas varu", tādējādi šis apzīmējums, kā nosaukta persona, nevar būt ziņa, bet tikai raksta autora vērtējums. 

Kas attiecas uz krimināllietām, līdz šim esmu jau aizstāvējusi personas, kas tika apsūdzētas par neslavas celšanu, un visos gadījumos veiksmīgi, personas ir tikušas attaisnotas, jo pierādīšanas slieksnis, lai personu notiesātu pēc šī panta, ir ļoti augsts. Pirmkārt, ir jāpierāda, ka teiktais vai publicētais ir ziņa, nevis viedoklis. Otrkārt, ka šī ziņa ir nepatiesa. Treškārt – persona apzinājās, ka šī ziņa ir nepatiesa. Ceturtkārt – persona to tīši izplatīja ar konkrētu mērķi celt neslavu kādai citai personai. Tāda šobrīd ir tiesu prakse, un šie stingrie kritēriji ir pilnīgi pamatoti, jo vārda brīvība ir viens no svarīgākajiem demokrātiskās sabiedrības pamatprincipiem.

Vai atminaties kādu gadījumu Latvijā, kur kāds žurnālists vai publicists tiktu apsūdzēts par kādas personas vajāšanu? Vai uzbāzīga sekošana ar kameru vai diktofonu arī ir vajāšana?

Es tādus gadījumus nezinu. Protams, arī žurnālists un publicists var būt varmāka, kas sit un vajā savu sievu, taču tas, ka šajā gadījumā personas vajāšana prokuratūras ieskatā tiek sasaistīta ar žurnālista profesionālo darbību, ir bezprecedenta gadījums. Ja žurnālists ar kameru uzstājīgi seko amatpersonai, sūta epastus, zvana un uzdod jautājumus, tas varbūt šai personai ir nepatīkami, bet tā nav vajāšana. Absolūti nepieciešamais elements ir reāli draudi drošībai. Tā arī ir robeža starp varbūt ne pārāk ētisku žurnālista rīcību un vajāšanu.

Kas ir jēdziens "kolaborants" no juridiski tiesiskā viedokļa? Vai ikviens, kurš Latvijas okupācijas laikā bija LKP/PSKP biedrs, vai arī ieņēma kādus amatus valsts institūcijās? Vēsturnieki, lai šo jēdzienu nedaudz sašaurinātu, dažkārt par noteicošo pazīmi uzskata aktīvu, ļaunprātīgu rīcību režīma vērtību propagandēšanā un tā pretinieku vajāšanā.

Juridiski tiesiskās izpratnes par to, kas ir kolaborants, nav. Tur jau tā lieta! Dažādiem vēsturniekiem ir dažādi viedokļi par to, kas ir kolaborants, – vai tas ir jebkurš, kurš ieņēma kādu amatu, vai arī tas, kurš bija LKP biedrs, vai tikai tie, kas strādāja represīvajā aparātā, sadarbojās ar VDK, vai vispār visi, kas dzīvoja un strādāja PSRS.

Piemēram, Valsts prezidents Egils Levits publiskajās intervijās ir visai skarbi izteicies par šo jautājumu – gandrīz ikviens, kurš nepretojās režīmam, var tikt dēvēts par kolaborantu. Taču šaurākā nozīmē viņa viedoklis ir – kolaboracionisti bija tie, kas iestājās komunistiskajā partijā un ieņēma valsts amatus. Citēšu precīzi: "93% Latvijas iedzīvotāju nepiedalījās kolaboracionismā, un 7% piedalījās. Kā to var redzēt? Tie ir komunistiskās partijas biedri. Komunistiskā partija ir robežšķirtne, formālā robežšķirtne šim režīmam, tiem, kas nostājās režīma pusē."

Taču tajā pašā laikā arī viņa ieskatā, un atkal citēšu precīzi – "tur ir dažādas pakāpes, dažāda pelēkuma pakāpes, sākot no viegli pelēka līdz tumši melnam". Tas, vai konkrētu personu, pamatojoties uz tās biogrāfiju, darbību padomju laikā, var apzīmēt ar vārdu "kolaborants", ir vērtēšanas jautājums. Ja persona strādāja augstos amatos, bija partijas biedrs un tā tālāk, tad tas, vai ar šādu darbību persona ir vai nav piekopusi kolaboracionismu, ir viedoklis, nevis pārbaudei pakļaujams fakts. Par faktiem ir atzīstams, piemēram, tas, vai persona ir vai nav ieņēmusi kādus amatus PSRS, vai persona ir bijusi kompartijas biedrs, proti tas, vai persona ir vai nav sadarbojusies ar okupācijas varu. Bet, ja šie fakti ir pierādīti, tad tas, var vai nevar šāda sadarbības pakāpe liecināt par kolaboracionismu, ir subjektīvs vērtējums jeb viedoklis, tiesības uz kuru ir katram.

Tā ir būtiska lieta, ko, šķiet, apsūdzība neizprot. Piemēram, izejot no Valsts prezidenta citātiem, varam pieņemt, ka viņam Lato Lapsas grāmatā minētie fakti varētu šķist pietiekams pamats, lai konkrēto personu [R. Vonsoviču] nosauktu par kolaborantu. Kādam citam varbūt tie šķistu nepietiekami. Bet jebkurā gadījumā tas ir viedoklis, uz ko tiesības ir aizsargātas Satversmē.

Kāda ir tālākā tiesas virzība pēc apsūdzības nolasīšanas? Vai tiesas spriedums varētu kļūt par būtisku precedentu šāda veida lietās?

Pēc apsūdzības nolasīšanas tiks pratināti cietušie – R. Vonsovičs un B. Strautmane. Tas aizņems vairākas tiesas sēdes, jo aizstāvībai ir daudz jautājumu. Tad, iespējams, tiks nopratināti daži liecinieki un pārbaudīti rakstveida pierādījumi. Nedomāju, ka process būs ļoti garš, – un mēs darīsim visu, kas no mums ir atkarīgs, lai tas ātri virzītos uz priekšu. Taču šis process būs svarīgs – gan juridiski, vēlreiz caur tiesu praksi nostiprinot atšķirību starp ziņu un viedokli, gan arī kā rādītājs tam, vai Latvijā pastāv vārda brīvība un kādas ir tās robežas.

Pārpublicēts no laikraksta Diena un diena.lv.

Novērtē šo rakstu: