Iesaki rakstu: 
Šķiet, šodien kā nekad ir aktualizējušās Dž.Orvela antiutopijā “
Par to daudz rakstīja arī nepārspētais izgudrotājs Nikolā Tesla, kurš uzskatīja, ka šādas pārdabiskas spējas sevī var attīstīt katrs cilvēks. Tiek uzskatīts, ka N. Tesla, tieši pateicoties spējām uztvert informāciju “no ārpuses”, dzīvoja simt gadus priekšā saviem laikabiedriem.
Laiks ir vistaisnīgākais un arī nesaudzīgākais soģis, kurš “visu noliek savā vietā” un parāda, kas bijušas tukšas fantāzijas un meli, bet kas – īsti pravietojumi. Un tieši laiks pierādījis, ka pret Dž. Orvela rakstīto jāizturas ar vislielāko nopietnību. Nu, lūk, par vienu no viņa “jaunrunas” vārdiem es gribētu atgādināt šodienas notikumu, konkrēti – koronavīrusa un visa, kas ar to saistās, sakarā. Un šis vārds ir:
Krimstops
Citēju: “...un šaubas, kuras varētu pamudināt uz skeptisku vai dumpīgu nostāju, jau iepriekš nomāc agri iegūta iekšēja disciplīna. Pirmā un vienkāršākā šīs disciplīnas stadija, kuru var iemācīt pat bērnam, ir paņēmiens, kuru apzīmē ar jaunrunas vārdu “Krimstops”. Krimstops ir spēja pēkšņi, it kā instinktīvi apstāties katras bīstamas, kriminālas domas priekšā. Krimstops ietver prasmi neredzēt analoģijas, neievērot loģikas trūkumu, nedzirdēt visdabiskākos iebildumus, ja tie vērsti pret angsocu, un zaudēt interesi, just riebumu pret katru domgaitu, kas varētu nogriezties maldīgā virzienā. Īsi sakot, krimstops nozīmē pašāizsardzību ar stulbuma palīdzību.”
Šodienas notikumi un dzīve Latvijā pārliecinoši rāda, ka vairums cilvēku nav spējīgi uz adekvātu situācijas vērtējumu un attiecīgi uz adekvātu reakciju. Un tas ir saprotami – cilvēki saņem tikai pastarpinātu informāciju, bet galvenie informācijas sniedzēji ir mums labi zināmie, vecie meļi – sabiedriskie mediji.
Mūsdienās avīzes gandrīz neviens vairs nelasa, bet informācijas karš – karš par cilvēku prātiem un, attiecīgi, - dzīvēm un dzīvībām, notiek internetā. Dienu un nakti cilvēki caur ekrāniem tiek bombardēti ar tendenciozu, neobjektīvu, emocionālu, nepārbaudāmu un nepārbaudītu informāciju ar mērķi iesēt prātos un sirdī bailes. Faktiski masu informācijas līdzekļi nodarbojas ar propagandu. Un par to nav jābrīnās, kad paskatāmies, kas ir to saimnieki.
Absurda apogeja un lūzums vai vismaz nopietns zaudējums informācijas karā Latvijā ir āža iecelšana par dārznieku jeb cenzora funkcijas nodošana melu čempioniem – Re:Baltica.
Bet stāsts šodien ir par koronavīrusu, “krimstopu” un to, kas ar to saistās.
Daudzi mediju propagandas upuri tās radītās apziņas neskaidrības dēļ domā, ka ir piedzīvojuši krīzi. Daļēji tam var piekrist, tikai krīze ir radusies nevis objektīvu, bet subjektīvu iemeslu dēļ, un tai ir nevis medicīnisks vai humāns, bet psiholoģisks raksturs. Diemžēl daudziem cilvēkiem jau sen zudusi vai pavājinājusies saite ar savu Radītāju, kurš ielicis cilvēkā tādu smalku, nemateriālu, bet absolūti neapšaubāmu lietu kā sirdsapziņa.
Sirdsapziņu var notrulināt dažādos veidos – aprīt, nodzert, vairākkārt noniecināt tās kluso balsi utt. Un tādēļ cilvēki neredz, ka, stāvot pie lielveikala kases ar pārkrautiem iepirkumu ratiem, ar naudu vai maksājumu karti makā, ar garantijām uz visai ievērojamu ienākumu tuvākajā laikā viņi kļūst smieklīgi, apgalvojot, ka iestājusies krīze. Un tā vien gribas pajautāt:
- Klau, resnais/ā, ja tev šodien pie pārpilnībā lūstoša galda, labas automašīnas zem loga, silta dzīvokļa, pilna drēbju skapja ar apģērbu, labas veselības pašam, veseliem bērniem un visiem pārējiem tuviniekiem, ir krīze, tad kā tu apzīmēsi to, kad tev tā visa nebūs?! Bet pasaulē ļoti daudziem cilvēkiem nav pat puses no tā, kas tev... Un nekad nav bijis. Un visticamāk, ka nekad arī nebūs. Bet krīze, tavuprāt, ir tev, nevis viņiem.
Un tā arī ir – daudziem cilvēkiem ir tik saduļķota apziņa, ka viņi vairs neatšķir īstu nelaimi no uzpūstas, īstas bēdas no pārejošām sadzīves neērtībām. Tā ir apziņas krīze. Par laimi – dzīve rāda, ka arī šādiem Visaugstākais nepagriež muguru un rada tādus apstākļus, kas palīdz pasaules skatījumam nostāties atkal no galvas uz kājām un cilvēkiem prioritātes sakārto.
Atgriežoties pie koronavīrusa “pandēmijas”, jālieto iepriekš minētais “krimstops”, lai neredzētu, ka tas ir blefs. Bet, ņemot vērā tā mērogus un iesaistītos spēkus – ļoti bīstams blefs. Kāršu spēlmaņi un citi blēži zina, ka blefo tādēļ, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Blefs faktiski ir kaut kā neeksistējoša uzdošana par eksistējošu, bet blefa rezultāts, ja uz to uzķeras, jau ir pilnīgi reāls un taustāms. Tā ir noticis arī šoreiz.
Nevienam, ceru, nav noslēpums, ka pārsvarā visas valdības ir mafija. Bet - ne visas. Tad, lūk, valdībām ir savas, bet valstu iedzīvotājiem – savas, atšķirīgas intereses. Kamēr iespējams kompromiss, valda relatīvs miers. Bet, ja viena vai otra puse grib “pārcelt žogu”, paplašinot savu teritoriju uz kaimiņa rēķina, iespējami konflikti.
Izskatās, ka valdības šodien grib paplašināt savas varas lielumu un jūtami pārcelt robežas, ielienot cilvēka dabisko brīvību dārziņā un atņemot lielu gabalu no tā. Valdībām ir dažādi resursi, lai to panāktu – minētā smadzeņu skalošana, spēka struktūras, sociopāti – tautai naidīgi politiķi, kuri pieņem nevis likumus tautas labklājībai, bet sankcijas pret to utt. Bet šādi nomākt un terorizēt tautu ir diezgan primitīvi un prasti.
Daudz augstāks līmenis ir ar sabiedrības apziņas manipulācijas un citu tehnoloģiju un triku palīdzību panākt, lai tauta pati pieprasītu teroru pret sevi, savas brīvības ierobežošanu un katra cilvēka privātās dzīves neaizskaramības atcelšanu mistiskās sabiedrības drošības vārdā.
Un cilvēciņi “pavelkas”. Jo cilvēki ir atradinājušies domāt, vērtēt, analizēt. Loģiskie jautājumi par kopējo mirstību Latvijā, pasaulē vai kādās Covid – 19 skartās vietās citos laika periodos paliek bez atbildes. Vairumā pasaules valstu mirstība nav palielinājusies. Jo, ja mirst cilvēki, kuri nodzīvojuši savu dzīvi, tas ir sāpīgi, bet neizbēgami. Es zinu, kā tas sāp. Bet tā ir iekārtota šī pasaule.
Arī cienījamais šī raksta lasītājs kādreiz šķirsies no šīs pasaules tāpat kā autors. Mums nav noteikšanas nedz pār savu ienākšanu šajā pasaulē, nedz pār aiziešanu. Mēs varam ietekmēt tikai savu dzīvi. Bet cilvēkiem nepatīk domas par nāvi, jo ļoti daudzi no tās baidās. Patiesībā vairāk vai mazāk baidās visi, izņemot tos laimīgos, kuriem izdevies sasniegt augstu apziņas līmeni, tīrību dvēselē un mieru ar Dievu savā sirdī. Domāju, ka tas arī ir īstais dzīves mērķis.
Ar tādiem cilvēkiem vairs nevar manipulēt. Jo viņi vairs nebaidās. Tādēļ mēs tiekam biedēti 24/7 visos iespējamos veidos, lai baidītos. Jo ar cilvēku, kurš baidās, var viegli manipulēt. Bailes, es teiktu, pārvērš cilvēku pat par... nu, teiksim – sivēnu. Jo kā nosaukt cilvēknīdējus, kuri “brauc virsū” saviem tautiešiem, kuru vienīgais noziegums ir vēlēšanās pavadīt saulaino dienu kopā ar saviem tuviniekiem pie dabas?! Tā šis blefs pārvēršas pilnīgi taustāmā neiecietībā, sašķeltībā.
Kam to vajag? Atcerieties seno - “Skaldi un valdi!”. Šajā situācijā savstarpēja iecietība, laipnība un sapratne ir tas, kas mums vajadzīgs. Un – skaidra galva. Nedrīkst pieļaut, ka sabiedrība sašķeļas. Bet šķelšana notiek meistarīgi. Es teiktu – ārkārtīgi augstā līmenī un lielā mērogā.
Šodien redzēju netā, kā Indijā ar gariem kokiem bruņojušies policisti slāna no mošejas ārā nākošus vīrus. Daudzi no sistajiem bija cienījamā vecumā, un viņu vienīgais “noziegums” bija atnākšana uz mošeju un piedalīšanās lūgšanā. Es apbrīnoju, cik miermīlīgi šie bārdainie vīri pacieta pazemojumu. Tikt sistam ar nūju, kā sunim... Tur vajag lielu ticību un gara spēku nekļūt agresīvam...
Paredzu, ka daudziem lasītājiem būs citāds viedoklis par notiekošo. Jauki. Bet pierādiet, lūdzu, sava viedokļa pamatotību! Ja šī ažiotāža ir pamatota, tad pirmo akmeni metiet Latvijas valdības un Viņķeles dārziņā. Jo, sākoties šai sērgai, Latvijā praktiski nekur nebija nopērkami pat tik elementāri individuālie aizsardzības līdzekļi kā sejas maskas. Tie nepieciešamā daudzumā nebija pieejami pat mediķiem.
Un vēl – faktus studijā! Statistiku par Latviju un citām pasaules valstīm, saslimstību un mirstības salīdzinājumu ar citiem gadiem šajā periodā, autoavārijās bojā gājušo skaitu, pašnāvībās aizgājušo statistiku utt..
Un tad, kad mēs varēsim izvērtēt šo informāciju, var izrādīties, ka lielākās problēmas ir pavisam citur, bet drudžainā valdību darbošanās ir tikai aizsegs daudz nopietnākām lietām. Kā zināms, “Ķeriet zagli!” visskaļāk mēdz kliegt pats zaglis...
Un neaizmirstiet, ka šai valstskorporācijai mēs esam tikai resurss. Vienkārši mēs spēlējam teātrī, kurā mums ierādīta demokrātiskas sabiedrības loma, bet valdībai – tautas kalpu loma. Lai varētu pie ārzemju aizdevējiem aizņemties miljardus, nedrīkst no šīs – Latvijas leģitīmās valdības - lomas izkrist. Un teātris turpinās...
Bet mums jāpalīdz viens otram pārdzīvot šo neparasto laiku. Analizējiet un vērtējiet. Filtrējiet informāciju. Pievērsiet uzmanību visuzbāzīgākajai informācijai, mēģiniet saprast, kas tiek mēģināts panākt ar tās tiražēšanu. Nepakļaujieties masu psihozei. Rūpējieties par grūtdieņiem. Esiet iecietīgi pret citiem, saglabājiet mīlestību.
Latvija jau iepriekš bija kraujas malā. Protams, ka pie tā noveda visai bēdīgais tautas gara stāvoklis, mentalitāte. Man šķiet, ka šis ir īstais brīdis, lai mēs paceltos. Visi kopā, draudzīgi. Un mazā Latvija kļūtu par laimes un pārticības, veselības un gudrības zemi. Kur “krimstops” vairs nav masveida parādība, bet mēs lasām par to tikai grāmatās...
Pielikumā: saite uz Dž.Orvela grāmatu “
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
