Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tieši pirms Lieldienu brīvdienām Latvijas politisko dzīvi satricināja vietējas nozīmes polittrīce – no amata atkāpās ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Tas pats Kariņš, kurš gandrīz piecus gadus bija vadījis Latvijas valdību un vēl nesen pretendēja uz augstākajiem ES amatiem.

Vienlaikus jāatzīmē, ka Kariņa demisija pagāja tikpat kā nemanīta. It kā no maznozīmīga ministra amata būtu atkāpies kāds mazpazīstams, mazietekmīgs politiķis. Teiksim tā: it kā būtu no amata atkāpies, piemēram, klimata ministrs, kura uzvārdu uz ielas prastu nosaukt vien retais. Var rasties jautājums: kā tad tā? Kariņš taču ir Latvijas politikas pirmā lieluma zvaigzne. Ilggadējs valdības vadītājs, vadošās partijas līderis.

Šai mazajai interesei (salīdzinājumā ar notikuma nominālo nozīmi) ir viens būtisks iemesls. Ne tāpēc, ka demisija bija jau gaidāma. Galvenais iemesls mazajai interesei ir tās niecīgā politiskā nozīme. Tā maz kuru skar, izņemot pašus šī notikuma dalībniekus, un tai būs minimālas sekas. Kāpēc tā?

Runas par Kariņa Briseles ambīcijām klīda jau sen. Viņš vēl bija Ministru prezidents, bet ļaužu mutēs viņam jau tika piemeklēti amati Briselē. Ne jau ierindas Eiroparlamenta deputāta krēsls. Runa bija par vismaz EK komisāru, bet varbūt pat par kaut ko augstāku - EK viceprezidentu, Eiropas investīciju bankas prezidentu, varbūt pat par NATO ģenerālsekretāru.

Tas nozīmē, ka Kariņš ārlietu ministra amatā bija tādā kā pagaidu postenī. Tas viņa politiskajā karjerā bija it kā tāds pagaidu posms starp premjerministru un augsto amatu Briselē. Taču tagad visas šīs sapņu pilis brūk ar tādu ātrumu, ka pat atgriešanos 2017. gada situācijā par parastu Briseles un Strasbūras deputātu varētu uzskatīt par lielu veiksmi.

Vēl reālistiskāka kļūst nonākšana politisko pensionāru rezervātā. Blakus vecajiem cīņu biedriem - Artim Kamparam, Eināram Repšem un Dzintaram Zaķim. Tur viņi varētu atcerēties brīnišķos laikus, kad zāle bij’ zaļa un visi kopā dibināja “Jauno laiku”. Atcerēties, kā Doma baznīcā 2002. gadā, nesot karogu, zvērēja uzticību Latvijai.

Kariņa politiskās karjeras straujais sabrukums ir atsevišķas analīzes vērts, un to mēs arī dažos teikumos izdarīsim. Vispirms jānorāda uz viņa galveno kļūdu. Politikā tāpat kā visās citās lietās milzīgu lomu spēlē tīri psiholoģiski faktori. To neņemšana vērā smagi atspēlējas. Konkrētajā šaha partijā ārkārtīgi svarīgs bija nākamais gājiens pēc valdības vadītāja amata atstāšanas. Tas izrādījās tik kļūdains, ka uzvarēta pozīcija acumirklī kļuva par zaudētu. Tā mēdz gadīties pat izciliem šahistiem.

Runa ir par aplami izvēlētu amatu. Ārlietu ministra krēsla ieņemšana 2023. gada jūlijā bija rupja stratēģiska kļūda. Kā zināms, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas. Ārlietu ministrs Latvijā kopš 2011. gada, tātad 12 gadus (!), bija nemainīgs. Edgars Rinkēvičs. Viņš savu vietu atbrīvoja tikai pēc pārejas nākamajā, augstākajā - valsts prezidenta - līmenī, kur uzreiz izpelnījās vispārēju atzinību. Šajā situācijā ieņemt Rinkēviča 12 gadus sildītu krēslu Kariņam bija acīmredzams viņa politiskās tuvredzības apliecinājums.

Nav pat runa par to, cik labs vai slikts ir Kariņš kā ārlietu ministrs. Runa ir par politiķu kustībām aparāta iekšienē. Kariņš pēkšņi kļuva par Rinkēviča dublieri. Pat ne dubultnieku, bet gan rezerves spēlētāju, kuru parasti laiž laukumā tad, kad pamatsastāva spēlētājs ir noguris. Kad uzbrukuma līderis uz dažām minūtēm jānosēdina uz rezervistu soliņa, lai atpūšas, lai atgūst spēkus. Kamēr nosacītais Porziņģis atpūšas, viņa rezervistam vienkārši “jānotur rezultāts”. Nekas cits no viņa netiek prasīts.

Taču arī šī analoģija nav īsti precīza, jo Rinkēvičs no laukuma nemaz nenogāja. Viņš turpat vien palika, un Kariņš ārlietu ministra amatā kļuva kā spēlētājs, kurš galvenajam punktu guvējam tikai maisās pa kājām un traucē.

Nonācis šādā situācijā (pats pēc savas gribas), Kariņš kļuva pilnībā neaizsargāts. Viņa īstie fani (nevis situatīvie aizstāvji) neslēpj neizpratni - par ko Krišjānis kritis tādā vispārējā nežēlastībā? Ko viņš tādu izdarījis? Un viņiem var piekrist. Viss šis lidojumu skandāls laikos, kad Kariņš bija premjerministrs, būtu palicis turpat, kur “Latvijas Avīzes” publikācijas par mangāna rūdas tranzītu 2022. gadā. Proti, nekur.

Skandāli uzliesmo tikai tad, kad tiem ir labvēlīgi blakus apstākļi. Tikai tad, kad skandāla ugunij tiek pievadīts liels skābekļa daudzums. Proti, citu mediju uzmanība un vispārējā pārliecība, ka tas patiešām ir kaut kas slikts. Ja šādas vispārējas pārliecības nav kā, piemēram, jau pieminētā Repšes gadījumā ar lūgumu/prasību tautai saziedot miljonu latu, lai glābējs būtu gatavs nākt un visu atrisināt, tad tas nekādu skandālu nerada. Viss normāli. 2022. gadā publikācijai par mangāna rūdas tranzītu citi mediji nepiebalsoja, un tā nevienu nākamajā dienā vairs neinteresēja.

Tagad ir vispārēja pārliecība, ka Kariņš ir izrīkojies slikti, par viņu raksta visi, kam nav slinkums, un viņa atkāpšanās nevienu nepārsteidz. Šī demisija bija ne vien sagaidāma, bet tā bija gaidīta (vēlama), jo masu apziņā ārlietu ministra (valsts pārstāvja starptautiskā arēnā) funkciju joprojām pilda vecais ārlietu ministrs, kurš tagad amatu savienošanas kārtībā ir arī Valsts prezidents - Edgars Rinkēvičs.

De facto mums jau ir ārlietu ministrs, tāpēc sabiedrību maz interesē, kurš būs jaunais nominālais, bet ne faktiskais šī krēsla aizņēmējs - Zanda Kalniņa-Lukaševiča, Baiba Braže, Andris Sprūds (samainoties vietām ar kādu no “Vienotības” aizsardzības ministra amatā) vai vēl kāds cits. Tas galu galā nav svarīgi. Tāpat valsti starptautiskā arēnā arī turpmāk pārstāvēs Rinkēvičs.

Īpaši jānorāda, ka šeit mēs runājam nevis pēc būtības, bet gan par to, kā tas izskatās vai, pareizāk sakot, kā tas tiek uztverts publiskajā telpā. Var jau gadīties, ka jaunais ārlietu ministrs izrādās spīdošs diplomāts un Ārlietu ministriju pārveido par izcilāko valsts struktūru, bet tikpat labi viņš var izrādīties zilonis trauku veikalā, kurš visu ministrijā noārda.

Taču tie drīzāk ir tīri teorētiski varianti. Visticamāk, jaunais ārlietu ministrs, vienalga, kurš tas būs, būs pārejas figūra, kurai būs jādarbojas Rinkēviča ēnā un savas personiskās ambīcijas “jātur zem deķa”. Ar pašreizējo spēku salikumu un potenciālajiem ārlietu ministra amata pretendentiem tas, iespējams, ir arī labākais, uz ko varam cerēt.

Novērtē šo rakstu:

62
13

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Varbūt ierēdni vajadzētu uzsēdināt uz nodokļu maksātāju naudas diētas?

FotoIr tāds no akmens laikmeta raidījums Kas notiek Latvijā. Runā par nodokļu maksātāju naudu apmaksāta dāma par "zaļo enerģiju" stāsta, ka cilvēkam, kurš tievē, visvieglāk ir pirmie kilogrami.
Lasīt visu...

12

Tērēšanas kāre

FotoJāatzīst, pašreizējā valdība īpaši neatšķiras no iepriekšējām, ja vērtējam arogances līmeni, nodokļu maksātāju naudas tērēšanas kāri un apjomus un spēju jebkurā veidā un ar jebkuriem līdzekļiem izvairīties no tiešas, personīgas atbildības uzņemšanās par izdarīto un arī neizdarīto.
Lasīt visu...

21

Vai Brīvības cīņās kritušie ziedoja dzīvību birokrātijai?

FotoŠodien ziedoju 100 eur vienam ukraiņu karavīram medicīnas izdevumiem. Un saņēmu no SEB bankas paziņojumu, ka pārskaitījums ir apturēts, jo saskaņā ar Kredītiestāžu likumu bankai jāpārliecinās, vai viss ir kārtībā, un man jāraksta skaidrojums, kam un kādēļ šo naudu skaitu.
Lasīt visu...

21

Nākamā gada budžets ir vienkārši papīrs bez sasaistes ar realitāti

FotoAr budžetu lielos vilcienos ir tā, ka tas nav izpildāms - balstīts ekonomikas izaugsmes prognozēs, kas uz šo brīdi jau jāsamazina (pēc trešā ceturkšņa datiem, kas rāda spēju neprognozētu IKP sarukumu).
Lasīt visu...

13

Labdien, Andrej Upīt!

Foto- Labdien, Andrej Upīt! - Sveicināta! - Neērti teikt, bet Tevi grib sagriezt trīs daļās. Kaut gan latvietis jau biji! Valodu noturēji, bet, eh, - nepareizais viedoklis un partija! Tā ka - trīs daļās un miers mājās!
Lasīt visu...

6

Likumi ir rakstīti arī ministriem

FotoPēdējos gados Latvijā arvien vairāk iesakņojas tiesiskai valstij nepieņemamā pārliecība, ka augstas ranga valsts amatpersonas var pieņemt citas personas skarošus prettiesiskus lēmumus bez kādām negatīvām sekām sev pašiem. Tomēr neatkarīgi no politiskās atbildības un tā, ka kaitējums nodarīts, veicot amata pienākumus, jebkurš par savu rīcību ir atbildīgs likuma priekšā. Citējot senos romiešus: Dura lex, sed lex – Likums ir skarbs, bet tas ir likums.
Lasīt visu...

12

Par Ievu Raubiško, kura neaizgāja no Omelas

FotoStāstā "Tie, kas aizgāja no Omelas" Ursula Le Gvina apraksta utopisku sabiedrību, kas dzīvo pārtikušu, drošu un skaistu dzīvi. Omelas iedzīvotāji paši pārvalda savu pilsētu, tur nav karaļu, nav vergu, visi ir vienlīdzīgi. Taču šai dzīvei ir cena. Lai omelieši varētu labi dzīvot, kādam ir jācieš. Šis kāds ir mazs bērns – izsalcis, netīrs, pusjucis un ieslodzīts skapī, kur tam mūžīgi jāpaliek, lai Omelas iedzīvotāji varētu iet savās ikdienas gaitās un svinēt svētkus.
Lasīt visu...

12

Neēdušais paēdušo neinteresē

FotoParalēli daudzām citām, jau ierastām ziņām, ka valsts budžetā nav atrasts finansējums vienai, otrai vai trešajai lietai, kas visai sabiedrībai vai noteiktām tās daļām ir akūti svarīgas, šonedēļ jau atkal lasām kārtējās ziņas, kas politiķu un ierēdniecības sausajā valodā skan visai bezpersoniski un sausi – naudas nav, neprasiet.
Lasīt visu...

21

Runa Valsts valodas dienā: lūdzu, iztaisnosim muguras!

FotoSveicināti, labi ļaudis! Šodien svinam Valsts valodas dienu. Vai tā būtu nejaušība, ka “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda?”. Vai tā būtu nejaušība, ka šie vārdi Satversmes 4. pantā nostiprināti pirms 26 gadiem Veļu laikā? Veļu laiks izrādījies zīmīgs vairākkārt — gan pirms 825 gadiem mums pieteiktais krusta karš, gan okupantu pūliņi Saules kaujā izrādījušies veltīgi. Latviešu tautas dievestība joprojām ir dzīva.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi