Iesaki rakstu: 
Lai gan valdība otrdien pieņēma lēmumus, kas ietekmēs gandrīz ikvienu sabiedrības locekli un iedzīvotāju maciņus padarīs vēl plānākus, kā arī nopietni ietekmēs gandrīz ikvienu tautsaimniecības nozari, sabiedrības reakcija uz kārtējo nodokļu paaugstināšanu ir ignorējoši vienaldzīga. Pat sociālie un valdības partneri nav bilduši nevienu asu vārdu. Vai tiešām sabiedrība samierinājusies ar kārtējo nodokļu celšanu, vai arī izprot šo soļu neizbēgamību? To Pietiek jautāja sabiedrisko attiecību speciālistam un sabiedrisko procesu komentētājam Kristianam Rozenvaldam.
„Vienaldzība, ar kādu sabiedrība uzņēma valdības lēmumu par nodokļu paaugstināšanu, patiesībā ir vēl bīstamāka par jebkuru skaļu protesta formu, jo vienaldzība un ignorēšana, kā zināms, saskarsmē ir visagresīvākā rīcība.
Sabiedrībā jau valda tāda apātija, tāda vienaldzība, ka ir vienalga, kādus lēmumus pieņem valdībā. Vienreiz noticēja, cerēja - vīlās. Otrreiz cerēja, atkal vīlās. Tad atkal parādījās mazs cerību stariņš, bet atkal nekā. Tagad daudzi cilvēki vairs netic rītdienai, ka te vispār kaut kas labs reiz var būt. Viņi izvēlas „atslēgties”.
Patlaban sabiedrībai vairs pavisam nav vajadzīgi arī regulārie ekspertu un mediju atgādinājumi par valdības nespēju, savtīgumu un nekompetenci, jo tas jau ir pašsaprotami un šāda permanentā kritika neveicina pārmaiņas, tikai rada vēl lielāku bezcerību.
Daudzi cilvēki dzīvo katarses gaidās - ka notiks kaut kas tāds, kas visu šo murgu pārraus. Vieni cer uz brīnumu, citi savukārt sper neadekvātus soļus, lai izrautos no ikdienas jebkādā veidā.
Nelīdzēs arī tādi projekti kā „Latvija var”, jo viena uzņēmuma veiksme nebūt neliecina par līdzīgām perspektīvām citiem, turklāt jāņem vērā arī tas, ka šos mudinājumus var uztvert tikai uzņēmēji, taču to īpatsvars Latvijā ir pārāk mazs.
Vēl viena problēma ir, ka patlaban Latvijā pie varas visdažādākajos līmeņos ir četrdesmitgadnieku paaudze, kura ir „izdegusi”. Lielākā daļa no viņiem sāka savu biznesu empīriski bez jebkādām psiholoģiskām zināšanām un sagatavotības. Gan pirmskrīzes laikā, gan arī pēdējos gados viņi ir „izdeguši”. Tāpēc arī tagad, kad tas tik ļoti nepieciešams, nav enerģijas, nav ideju, nav vīziju.
Tagad ir vajadzīgs ceļveži, lai noticētu rītdienai. Bet šī valdība uz to diemžēl nav spējīga. Neredzot kopīgo nākotni, nav cerību arī katram individuāli.
Maz ticams, ka politiķu dienaskārtībā turpmāk dominēs sabiedrības intereses. Jāatmet ilūzijas un par sevi vairāk jādomā pašiem, rosinot kaut utopiskas, bet idejas un vīzijas, kuru tik ļoti pietrūkst. Un idejām jābūt nevis tikai globālām un visaptverošām, bet arī ļoti specifiskām nozarēm, reģioniem un sociālajām grupām. Piemēram, kādas ir izredzes pensionāriem, Latvijas skolām un augstskolām, kur un kā radīsies solītās darba vietas utt. Tagad ir jāatrod spēks sapņiem!”
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
