Iesaki rakstu: 
Rīgas pašvaldības rīcība pēc nesenās traģēdijas uz dzelzceļa sliedēm, apturot mikromobilitātes pakalpojumu sniedzēja ("Ride") darbību, ir radījusi plašu rezonansi, uzdodot būtiskus jautājumus par uzņēmējdarbības vidi, atbildības sadalījumu un politisko kapitālu pilsētas pārvaldībā. Analizējot situāciju, skaidri iezīmējas divas galvenās problēmu jomas: politiski motivēta rīcība un atbildības novirzīšana pret pilsētas infrastruktūras ilggadēju nolaidību.
1. Politisks līdzeklis un "vecās skolas" stils
Uzņēmēja un investoru skatījumā Rīgas mēra rīcība rada iespaidu par bezprecedenta gadījumu, kurā valsts institūcija tiek izmantota politiskiem mērķiem.
PTAC kā politisks instruments: aicinājums apturēt uzņēmuma darbību caur Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC), nevis tiesas lēmumu vai sistēmisku regulējumu, rada aizdomas par "90. gadu stilam" raksturīgu, autoritāru problēmu risināšanu. Tiek uzsvērts, ka PTAC, ko uztur nodokļu maksātāji, tostarp paši uzņēmumi, šajā gadījumā darbojas kā politisks instruments, nevis neatkarīgs regulators.
Kapitāla celšana uz biznesa rēķina: Situācija tiek pasniegta kā absurds — pašvaldība nevēršas pret iemeslu (bīstamu infrastruktūru), bet iznīcina sekas (privātu, veiksmīgu biznesu, kas darbojas visās Baltijas valstīs), lai mērs varētu demonstrēt ātru "rīcībspēju". Šāda soļa mērķis, iespējams, ir celt politisko kapitālu sabiedrībā, kurai mikropārvietošanās jau tā šķiet traucēklis.
Bīstams precedents: tiek radīts precedents un pamatots jautājums: kurš būs nākamais uzņēmums, kura darbība tiks apturēta ar līdzīgiem, politiski motivētiem lēmumiem? Tas demonstrē Rīgas kā uzņēmējdarbības vides nestabilitāti un neprognozējamību.
2. Atbildības novirzīšana un infrastruktūras nolaidība
Otrs arguments vērš uzmanību uz to, kā tiek novirzīta atbildība no pilsētas pārvaldes uz privāto sektoru.
Infrastruktūra pret biznesu: traģēdija notika vietā, kur pašvaldība gadiem nebija nodrošinājusi fiziskas barjeras vai šķēršļus dzelzceļa sliedēm. Tā vietā, lai atbildība tiktu uzņemta par nolaidību infrastruktūrā, par vainīgo tiek pasludināts uzņēmējs. Tādējādi tiek piedāvāts absurds risinājums: nevis sakārtot pilsētu un pārbrauktuves, bet iznīcināt pakalpojumu.
Loģikas trūkums un alternatīvas: salīdzinājums ar auto nomu ir spilgts: nav normāli neļaut braukt kādas firmas auto, jo to lieto alkohola reibumā. Līdzīgi nav adekvāti aizliegt koplietošanas skūterus, ja problēma slēpjas infrastruktūrā vai lietotāju atbildībā.
Neadekvāta auditorija: daži kritiķi uzskata, ka šāds risinājums (aizliegt pakalpojumu) tiek piedāvāts kā "negudra versija" sabiedrībai, kas vispārēji neatbalsta mikropārvietošanos. Šis arguments norāda uz to, ka politiskās publikācijas reizēm kalpo noteiktas, iespējams, neobjektīvas auditorijas viedokļa apmierināšanai, nevis sistēmisku problēmu risināšanai.
Secinājums: diskusijas fokuss
Argumentēts secinājums ir tāds, ka patiesajai diskusijai nevajadzētu būt par to, vai mikromobilitātei ir jābūt Rīgas ielās, bet gan par to, kāpēc Mērs un PTAC izvēlējās tieši šādu risinājumu.
Pašvaldības primārais uzdevums šajā krīzē bija:
- uzsākt steidzamu dzelzceļa pieejas punktu sakārtošanu un barjeru ierīkošanu,
- iesniegt tiesā argumentētu lūgumu (ja nepieciešams) par pakalpojuma apturēšanu, balstoties uz drošības standartiem, vai vienoties ar nozari par paaugstinātiem drošības protokoliem (piemēram, ātruma ierobežojumi bīstamās zonās).
Tagadējā rīcība rada divus blakusefektus: grauj uzticību Rīgas uzņēmējdarbības videi un nenovērš galveno problēmu – bīstamo infrastruktūru. Jautājums par atbildību paliek atklāts, un tas ir daudz smagāks par jebkuru politisko paziņojumu.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
