Iesaki rakstu: 
Saimnieks dzīvo atbilstoši savai rocībai. Stingri uzmanot tēriņu nepieciešamību. Liekot lietā aprēķinus, ko var atļauties, ko ne, kas tērējams tagad, kas vēlāk un bez kā jāiztiek. Tā ir lietu kārtība, kas saprotama un pamatojama ikvienā saimniecībā, uzņēmumā, ģimenē, mikro, makro ekonomikā. Kur sava daļa darbam un iztikai, sava attīstībai, sava veselībai, izglītībai, mākslai un citam dvēseliskajam.
Īsi sakot, saimnieks var atļauties tik, cik var atļauties, ar skaidru galvu uzmanot vajadzības un to secību, lai saimniekošana būtu gudra un kulturāla. Tā vajadzētu būt arī valstī. Bet valstī ziņo, ka Dziesmu svētkiem pietrūkst vēriena. Ka iedzīvotāju kļūst aizvien mazāk, bet estrādei jākļūst aizvien lielākai. Arī tai būvdarbu tāmē, kā jau tas valsts pasūtījumiem, iepirkumiem gluži piedienīgi, izskatās, ka rēķina summai vienas nulles par daudz.
Kurš gan tagad riskētu ar tādu tumsonību, teikdams, ka mums nevajadzēja būvēt Gaismas pili? Vajadzēja! Bet nevis pili, bet bibliotēku ar veselīgām un drošām grāmatu krātuvēm, ar mājīgām un ērtām lasītavām, modernām tehnoloģijām aprīkotu bibliotēku, nevis stikla kalnu ar restorānu, kura nosaukuma izdoma vien sapinas nekulturālajā, nemaz nerunājot par to, - kāda zīmuļa (velna) pēc nacionālajā gudrību krātuvē vajadzīgs restorāns? Saimnieka lieta prasa, kurš saimnieks būvē sev māju ar tukšu vidu, ar gaisa kubikmetriem, kuri jāapsilda tik un tā? Būvē ēku ar stikla sienām, jumtu, kas ziemā saldē, vasarā karsē un kvēpinās, būvē ēku, kura tik dārgi mazgājama no iekšpuses un ārpuses, būvē ēku, kas saimnieka makam nav viegli uzceļama un ir tik satriecoši smagi uzturama, ka jau tagad prasa 22 miljonus gluži jaunas ēkas remontiem…
Tas, ka kultūra allaž pabērna lomā, arī diez vai taisnība. Varbūt īstenība tur, ka saimnieks (valsts) ar kultūras (valsts) naudu nerīkojas kulturāli. Piemēram? Bibliotēka varēja paredzēt un tai bija jāparedz, ka jumtu knābās putni un ka superdārgās flīzes būs jālauž augšā, ja mezglus un komunikāciju mezglus sameistaro pa roku galam - gluži tāpat kā maximās ar šaušalīgām sekām… Kultūra ar savu (nodokļu maksātāju) naudu allaž uzvedas kulturāli, kad mērķis (naudīgu ambīciju izskatā) attaisno līdzekļus? Nu nē! Piemērus? Lūdzu!
Kultūras centra vai ministrijas (kāda starpība?) atvēzienu tādā nozīmē, ka simtgades dziesmu un deju svētki nevar iztikt bez vairāk kā miljonu eiro vērta tautiska uzveduma, par kautrīgu un kulturālu nesauksi. Vēl vairāk, ja mērķi sapinas apšaubāmos līdzekļos. Tautiskā iecere ar to vien grūti iedomājama, ja senlatviešu gars jāietērpj stilizētā auduma matērijā, kas importējama no ārzemēm un šujama par naudu, kuras kultūras vadonībai nav… Toties Augstprātības kundze no ministrijas aizpļāpājas arī līdz demagoģijai: nu, ja dejotāji grib ietaupīt (ministres kundze negrib?), lai šuj paši… Vēl viens piemērs. Labi zināmajam deju virsvadītājam pēkšņi piedzimst ģeniāla (ie)doma – jāizrauj no zemes daži tūkstoši dzīvu eglīšu ar visām saknēm, tādām pašam dzīvām jānodīrā āda, un tikai ar tādu oriģinālu pieeju dejā būs redzama vien pašam pārcilvēkam saprotama enerģija, simbolika, kas bez ādu maukšanas nav iespējama… Un kā ar domāšanu dziļumā un plašumā, ja doma pat nesniedzas līdz tam, ka arī sponsoru nauda, kas izmesta vējā, ir valsts nauda, kas, ieguldīta ekonomikā, pildītu valsts budžetu, no kuras pārtiek arī kultūra, ja uzvedas kulturāli…
Vai kultūras gudrībai nav jāizsver savas darbošanās rocība un kārtība, nevis jāizslejas pazemotās un apvainotās stājā, kura tik ērta ar apnikušo – mēs prasām, mums nedod, mūs nesaprot!? Pašai valstij arī beidzot jāatzīst, ka no miljonu vērtiem svētkiem, kuri mums notiek vienā laidā, kulturāla summa jāatvēlē jumtiem, griestiem, grīdām, stutēm, mutēm, atsakoties no tā salūta, no tā ūdens ekrāna, no tā tēriņu krāna un no tām svētku plaukšķenēm, kuras nevar atļauties Saimnieks nevienā ģimeniskā, nevienā valstiskā nozarē. Saimnieka prioritāte ir saimniekošanas rocība un kultūra, nevis tukši, dārgi un banāli blīkšķi debesīs.
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
