Kultūras ministrija uzskata, ka mana atkāpšanās “noņems spriedzi”, un tagad ciniski man pārmet to, ka cīnos pret padomes prettiesisko rīcību
Guntars Prānis15.04.2024.
Komentāri (55)
Iesaki rakstu: 
Godātie kolēģi, cienījamie studenti! Esmu rektors, kurš septiņu gadu garumā ir dedzis par to, lai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija būtu vieta, kurā ikvienam izkopt savu talantu, un akadēmijā iegūtā izglītība būtu fundamentāls pamats profesionālās karjeras tālākai izaugsmei. Esmu aicinājis pasniedzēju rindās pievienoties jaunos profesionāļus, mūsu starptautiskās mūzikas zvaigznes un izcilus ārvalstu lektorus.
Esmu cīnījies par akadēmijas finansējuma palielināšanu, par mākslu un kultūras universitāšu statusu un tā piešķiršanu akadēmijai, par profesionālo doktorantūru, par mecenātu atbalstu, par jaunu, mūsdienīgu programmu tapšanu. Kopā esam pārvarējuši COVID pandēmiju, skaisti un ar lepnumu nosvinējuši akadēmijas simtgadi un ieguvuši augstāko – sešu gadu novērtējumu abu studiju virzienu turpmākai īstenošanai.
Skandāls, kurā ir ierauta akadēmija, ir ticis izmantots, lai, aizbildinoties ar rūpēm par studentēm, iespējami tendenciozā veidā atbrīvotos no akadēmijas vadības, apsūdzot mani bezdarbībā. Taču es un mana komanda esam nekavējoši darījuši visu, lai šo situāciju risinātu pēc būtības, tāpēc tādu netaisnību un sevis nomelnošanu es nekad nebūtu varējis iedomāties.
Šobrīd vēlos teikt lielu paldies visiem tiem drosmīgajiem, kuri šajos sarežģītajos apstākļos ir palikuši uz tiesiskuma, taisnīguma un objektivitātes ceļa. Sirsnīgi pateicos tiem daudzajiem studentiem un darbiniekiem, kuri man izteica atbalstu – tas man patiešām nozīmē ļoti daudz.
Taču man jāsadarbojas ar visiem, un redzu, ka liela daļa no tiem, no kuriem ir atkarīga mana iespēja realizēt savas ieceres, ir vērsta uz populismu un klaji ārišķīgām nodevām savam elektorātam, kas ir totāli graujoši JVLMA reputācijai un kolektīvu sašķeļoši. Esam nonākuši strupceļā!
Saprotu, ka šādos apstākļos mana palikšana rektora amatā tikai apgrūtinās akadēmijas darbu, jo nav iespējams turpināt darbu ar Padomi, kura, kā atzīts, rīkojas prettiesiski, bet sagaida no manis atbildību par man nezināmo (jo vēl līdz šim brīdim neesmu informēts, ko tad es neesmu izdarījis no tā, ko varēju).
Nebūs iespējams aizstāvēt akadēmijas intereses Kultūras ministrijā, kura jau kopš 11. marta uzskata, ka mana atkāpšanās “noņems spriedzi”, un tagad ciniski man pārmet to, ka cīnos pret Padomes prettiesisko rīcību. Ņemot vērā Padomes un ministres attieksmi, neredzu ceļu, kā šī varētu izrādīties veiksmīga, uz izvirzīto mērķu īstenošanu orientēta sadarbība atbilstoši JVLMA interesēm.
Šī mēneša laikā, kad esmu turējies pretī milzīgam spiedienam atkāpties, esmu to darījis, daudzu kolēģu un domubiedru atbalstīts, lai turpinātu risināt to, ko iesākām pēc 2024. gada 17. janvāra Senāta sēdes. Uz šo brīdi esmu izdarījis visu, kas bijis manos spēkos, lai nodrošinātu man iesniegtās informācijas tālāku izmeklēšanu un atbilstošu soda mēru piemērošanu, kas ir būtiskākais priekšnosacījums, lai akadēmijā izskaustu seksuālās vardarbības epizodes. Esam arī vienojušies par rīcības plānu, kurš ietver vairākus virzienus absolūti jaunam standartam nākotnei – mācības, normatīvais regulējums, ziņošanas sistēmas pilnveide, pieejamais atbalsts un tehniskie risinājumi.
Ļoti ceru, ka mūsu uzsāktais tiks turpināts un īstenots un turpmāk vairs nevienai studentei vai studentam, darbiniecei vai darbiniekam nebūs jāpiedzīvo tās nepatīkamās, baisās situācijas, par kādām izskanēja liecības “Kultūršokā”. Jau šobrīd ir paveikts ļoti daudz, lai robežas būtu pilnīgi drošas.
No visas sirds esmu pateicīgs par iespēju visus šos gadus strādāt kopā ar jums un par visu, ko esam šo gadu gaitā plecu pie pleca īstenojuši. Mums uzticēta brīnišķīga misija – palīdzēt izaugt jaunajiem talantiem, kas nesīs Latvijas vārdu pasaulē un palīdzēs veidot mūsu sabiedrību kulturālu un domājošu. Šis uzdevums ir visiem spēkiem jāturpina. Es atkāpjos no rektora amata, taču ceru, ka JVLMA sagaida droša, stabila un spoža nākotne.
Uz tikšanos mūzikā!
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
