Kultūras ministrija uzskata, ka mana atkāpšanās “noņems spriedzi”, un tagad ciniski man pārmet to, ka cīnos pret padomes prettiesisko rīcību
Guntars Prānis15.04.2024.
Komentāri (55)
Iesaki rakstu: 
Godātie kolēģi, cienījamie studenti! Esmu rektors, kurš septiņu gadu garumā ir dedzis par to, lai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija būtu vieta, kurā ikvienam izkopt savu talantu, un akadēmijā iegūtā izglītība būtu fundamentāls pamats profesionālās karjeras tālākai izaugsmei. Esmu aicinājis pasniedzēju rindās pievienoties jaunos profesionāļus, mūsu starptautiskās mūzikas zvaigznes un izcilus ārvalstu lektorus.
Esmu cīnījies par akadēmijas finansējuma palielināšanu, par mākslu un kultūras universitāšu statusu un tā piešķiršanu akadēmijai, par profesionālo doktorantūru, par mecenātu atbalstu, par jaunu, mūsdienīgu programmu tapšanu. Kopā esam pārvarējuši COVID pandēmiju, skaisti un ar lepnumu nosvinējuši akadēmijas simtgadi un ieguvuši augstāko – sešu gadu novērtējumu abu studiju virzienu turpmākai īstenošanai.
Skandāls, kurā ir ierauta akadēmija, ir ticis izmantots, lai, aizbildinoties ar rūpēm par studentēm, iespējami tendenciozā veidā atbrīvotos no akadēmijas vadības, apsūdzot mani bezdarbībā. Taču es un mana komanda esam nekavējoši darījuši visu, lai šo situāciju risinātu pēc būtības, tāpēc tādu netaisnību un sevis nomelnošanu es nekad nebūtu varējis iedomāties.
Šobrīd vēlos teikt lielu paldies visiem tiem drosmīgajiem, kuri šajos sarežģītajos apstākļos ir palikuši uz tiesiskuma, taisnīguma un objektivitātes ceļa. Sirsnīgi pateicos tiem daudzajiem studentiem un darbiniekiem, kuri man izteica atbalstu – tas man patiešām nozīmē ļoti daudz.
Taču man jāsadarbojas ar visiem, un redzu, ka liela daļa no tiem, no kuriem ir atkarīga mana iespēja realizēt savas ieceres, ir vērsta uz populismu un klaji ārišķīgām nodevām savam elektorātam, kas ir totāli graujoši JVLMA reputācijai un kolektīvu sašķeļoši. Esam nonākuši strupceļā!
Saprotu, ka šādos apstākļos mana palikšana rektora amatā tikai apgrūtinās akadēmijas darbu, jo nav iespējams turpināt darbu ar Padomi, kura, kā atzīts, rīkojas prettiesiski, bet sagaida no manis atbildību par man nezināmo (jo vēl līdz šim brīdim neesmu informēts, ko tad es neesmu izdarījis no tā, ko varēju).
Nebūs iespējams aizstāvēt akadēmijas intereses Kultūras ministrijā, kura jau kopš 11. marta uzskata, ka mana atkāpšanās “noņems spriedzi”, un tagad ciniski man pārmet to, ka cīnos pret Padomes prettiesisko rīcību. Ņemot vērā Padomes un ministres attieksmi, neredzu ceļu, kā šī varētu izrādīties veiksmīga, uz izvirzīto mērķu īstenošanu orientēta sadarbība atbilstoši JVLMA interesēm.
Šī mēneša laikā, kad esmu turējies pretī milzīgam spiedienam atkāpties, esmu to darījis, daudzu kolēģu un domubiedru atbalstīts, lai turpinātu risināt to, ko iesākām pēc 2024. gada 17. janvāra Senāta sēdes. Uz šo brīdi esmu izdarījis visu, kas bijis manos spēkos, lai nodrošinātu man iesniegtās informācijas tālāku izmeklēšanu un atbilstošu soda mēru piemērošanu, kas ir būtiskākais priekšnosacījums, lai akadēmijā izskaustu seksuālās vardarbības epizodes. Esam arī vienojušies par rīcības plānu, kurš ietver vairākus virzienus absolūti jaunam standartam nākotnei – mācības, normatīvais regulējums, ziņošanas sistēmas pilnveide, pieejamais atbalsts un tehniskie risinājumi.
Ļoti ceru, ka mūsu uzsāktais tiks turpināts un īstenots un turpmāk vairs nevienai studentei vai studentam, darbiniecei vai darbiniekam nebūs jāpiedzīvo tās nepatīkamās, baisās situācijas, par kādām izskanēja liecības “Kultūršokā”. Jau šobrīd ir paveikts ļoti daudz, lai robežas būtu pilnīgi drošas.
No visas sirds esmu pateicīgs par iespēju visus šos gadus strādāt kopā ar jums un par visu, ko esam šo gadu gaitā plecu pie pleca īstenojuši. Mums uzticēta brīnišķīga misija – palīdzēt izaugt jaunajiem talantiem, kas nesīs Latvijas vārdu pasaulē un palīdzēs veidot mūsu sabiedrību kulturālu un domājošu. Šis uzdevums ir visiem spēkiem jāturpina. Es atkāpjos no rektora amata, taču ceru, ka JVLMA sagaida droša, stabila un spoža nākotne.
Uz tikšanos mūzikā!
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
