Kultūras ministrijas “konkursā” 159 tūkstoši tiek atdoti iepriekš sarunātam pretendentam
Imants Liepiņš18.03.2024.
Komentāri (34)
Iesaki rakstu: 
53 254 eiro gadā jeb 159 762 eiro visā triju gadu līguma darbības periodā — tāda ir summa, kuru no nodokļu maksātāju naudas plānots piešķirt iepriekš zināmam, sarunātam pretendentam, kam „Progresīvo” pārstāves Agneses Loginas vadītajā Kultūras ministrijā speciāli sarakstīti formāla “konkursa” nosacījumi.
“Konkursa „Par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu” nolikums” – ar šādu garu virsrakstu Kultūras ministrija izsludinājusi konkursu, kurā valsts no budžeta programmas “Mediju politikas īstenošana” atvēlējusi 159 tūkstošus.
Dokumentācijā uzrādīti šādi veicamie darbi:
“1.2.1. īstenot diskusijas un veikt labākās prakses, tai skaitā starptautiskās prakses, apkopošanu par Latvijas situācijai piemērotākajiem mediju ētikas pamatprincipiem un vadlīnijām;
1.2.2. īstenot publicitātes pasākumus ar mērķi informēt sabiedrību par mediju ombudu;
1.2.3. īstenot izglītojošo darbu par vārda brīvības jautājumiem, mediju nozīmi un atbildību, medija un žurnālista tiesībām un pienākumiem, iespēju robežās piesaistot starptautiskus partnerus;
1.2.4. nodrošināt sabiedrības informēšanu par mediju ombuda darbības ietvaros konstatētajām mediju nozares aktualitātēm un problēmjautājumiem.”
Tiktāl viss saprotams — tā kā Latvijā ir gan sabiedrisko mediju ombuds, gan vairākas nevalstiskās organizācijas cita starpā nodarbojas ar mediju ētikas jautājumu izpēti un veicināšanu, tad šādu pētījumu veikšanu (ja Kultūras ministrijai pašai to darīt ir nepietiekoša kapacitāte), pirmām kārtām varētu veikt tās augstskolas un universitātes, kurās ir izglītības programmas žurnālistikā, komunikāciju zinātnē vai ar medijiem saistītās profesijās. Latvijā ar to nodarbojas RSU, LU, RISEBA, Vidzemes Augstskola u.c., tātad šajā nozarē ar konkurenci viss kārtībā.
Taču, lai varētu atdot naudu iepriekš sarunātam pretendentam, ir nepieciešams no iepirkuma izslēgt augstskolas, universitātes un koledžas, lai tām pat teorētiski nebūtu iespējams pieteikties uz šī pētījuma veikšanu. Tas izdarīts ar iepirkuma 2.1. punktu, kurš nosaka: “Pretendents ir nevalstiska organizācija – biedrība vai nodibinājums, kas darbojas mediju jomā vismaz 2 (divus) gadus […].”
Tātad, balstoties uz šo punktu, nevar pieteikties neviena augstākā mācību iestāde, tādas dibināts institūts vai jebkurš pretendents, kurš reģistrēts kā komercsabiedrība.
Tomēr vēl atliek iespēja, ka konkursā varētu pieteikties kāda no vairākām aktīvajām mediju nozares nevalstiskajām organizācijām — vai nu pašu žurnālistu dibinātās profesionālās organizācijas, vai tādas nozaru asociācijas kā Raidorganizāciju asociācija, Preses izdevēju asociācija utt.
Lai pilnīgi izslēgtu kaut jel kādu konkurenci, nolikumā iestrādāti nosacījumi, kuriem atbilst tikai viens vienīgs iepriekš sarunātais pretendents: “2.2. Pretendents aptver mediju nozares dažādus dalībniekus, t.i., pretendents pārstāv gan drukātos, gan elektroniskos medijus (elektroniskos plašsaziņas līdzekļus), gan interneta medijus, gan žurnālistus. Šādu pārstāvību apliecina mediju vai to organizāciju iesaiste biedrībā vai nodibinājumā dibinātāja vai biedra statusā.” Tik specifiskas prasības, kas izslēdz vēl dažus teorētiski iespējamos konkurentus, nozīmē — “konkurss” šeit ir tikpat “objektīvs” kā prezidenta vēlēšanas Krievijā.
Kurš ir šis pretendents, kam tiks jau iepriekš sarunātie 159 tūkstoši eiro no Kultūras ministrijas, varbūt uzzināsim jau šonedēļ — “konkursa” termiņš noslēdzās 7. martā, un iepirkuma komisijai vajadzētu beigt “darbu” 10 dienu laikā.
Dokuments: https://www.km.gov.lv/lv/media/39285/download?attachment
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
