Kultūrmarksisms kā sabiedrības un humānisma dezintegrācijas ideoloģija

I. Ievads

Klasiskais marksisms bija cieši saistīts ar ekonomisko determinismu – pārliecību, ka sabiedrības struktūra galvenokārt izriet no ražošanas attiecībām un šķiru sadursmēm. Tomēr, kad Rietumu pasaulē komunistiskā revolūcija neīstenojās, radās nepieciešamība meklēt citus mehānismus sabiedrības transformācijai. Šajā brīdī parādījās uzsvars uz kultūru kā jauno cīņas lauku: ja proletariāta revolūcija nespēj mainīt pasauli, tad to var panākt ar vērtību, normu un ideoloģijas transformāciju.

Kultūrmarksisma būtība ir sabiedrības pamata struktūru dekonstrukcija: tradicionālās ģimenes, reliģijas, tautas identitātes, morāles normu sagraušana. Šo procesu bieži pavada liekulīga retorika par brīvību, vienlīdzību un humānisma nostiprināšanu, taču praksē tas bieži noved pie pretēja rezultāta – ētikas un morāles relativizācijas, sabiedrības atomizācijas un vērtību krīzes.

II. Kultūrmarksisma pamatiezīmes

1. Dekonstrukcija kā metode

Kultūrmarksisms balstās uz pieņēmumu, ka visas sabiedrības institūcijas un normas ir sociāli konstruētas un tādēļ tām nav objektīva pamata. Šo uzstādījumu ietekmēja postmodernisms un tādi domātāji kā Mišels Fuko un Žaks Deridā. Rezultātā galvenā metode ir dekonstrukcija – tradicionālo normu un vērtību izjaukšana, lai atklātu to "apslēptos varas mehānismus".

2. Vērtību relativizācija

Ja visas normas ir sociāli konstruētas, tad neviena nav universāli pamatota. Tas rada morāles relativismu: jebkura vērtība ir tikai subjektīvs skatījums, kas nav pārāks par citu. Tas ļauj kultūrmarksisma ideologiem apšaubīt tradicionālo morāli, reliģiju vai nacionālās kultūras.

3. "Atbrīvošanas" retorika

Kultūrmarksisms uzstājas kā atbrīvošanas projekts: atbrīvot indivīdu no "ierobežojošiem" sociālajiem rāmjiem. Šeit ietilpst seksuālo normu dekonstrukcija, dzimumu lomu pārrakstīšana, nacionālās identitātes atcelšana par labu multikulturālismam, kā arī reliģijas pasludināšana par apspiešanas instrumentu un noliegšana.

III. Kultūrmarksisma degradējošā ietekme uz morāli un ētiku

1. Relativisma radītā dezorientācija

Ja visas vērtības ir vienlīdzīgas, tad sabiedrībā pazūd orientieri. Tas izpaužas:

• nespējā nosķirt cēlo no zemiskā;

• nespējā aizstāvēt klasiskās tikumības normas;

• morāles kritēriju pārvēršanā par subjektīviem uzskatiem.

Rezultāts ir nihilisms – pārliecība, ka dzīvei nav objektīvas jēgas, un indivīds ir atstāts viens pats ar savām vēlmēm un iegribām.

2. Ģimenes institūta vājināšana

Kultūrmarksisms tradicionālo ģimeni uztver kā patriarhālu struktūru, kas apspiež indivīdu. Tā vietā tiek piedāvāti elastīgi un nestabili attiecību modeļi. Rezultāts:

• demogrāfiskā krīze (Rietumu sabiedrībās dzimstība ir kritiski zema);

• bērnu audzināšanas problēmas un sociālās dezorientācijas pieaugums;

• paaugstināta psiholoģiskā nestabilitāte jaunajās paaudzēs.

3. Humānisma izkropļošana

Klasiskais humānisms akcentē cilvēka cieņu, saprātu un tikumību. Kultūrmarksisma "humānisms" bieži nozīmē vēlmju neierobežotu apmierināšanu, pat ja tās ir destruktīvas. Tas ir radījis plašu patērniecības un hedonisma ideoloģijas izplatību, kur sabiedrība vairāk rūpējas par indivīda baudu, nevis par kopējām vērtībām.

IV. Kultūra un māksla kā dekonstrukcijas lauks

1. Modernās mākslas piemēri

20. gadsimta otrajā pusē modernā un postmodernā māksla kļuva par kultūrmarksisma platformu. Mākslinieki bieži apzināti centās šokēt, provocēt un apstrīdēt tradicionālo estētiku. Piemēri:

• Marcel Duchamp "Fontaine" (pisuārs kā mākslas objekts) – ikonisks dekonstrukcijas piemērs.

• Performanču māksla ar pašsakropļošanos vai skatītāju aizvainošanu kā "radošuma" forma.

Šādas tendences apliecina, ka māksla tiek izmantota nevis estētiskai audzināšanai, bet kā instruments vērtību graušanai.

2. Popkultūra un izklaides industrija

Popkultūra, kas bieži kļūst par masveida jaunatnes identitātes veidotāju, kultūrmarksisma ietvaros ir pārvērtusies par nihilisma un relatīvisma nesēju:

• dziesmu teksti glorificē hedonismu, narkotiku lietošanu, seksuālu haosu;

• kino bieži vien romantizē sociālu destrukciju, vardarbību, anomālijas;

• tradicionālie varoņi tiek dekonstruēti un pārveidoti politkorektuma vārdā.

3. Literatūra un kino

Daudzi literārie darbi un filmas, kas tapuši pēdējās desmitgadēs, apzināti sagrauj tradicionālos priekšstatus par morāli. Antivaroņi, amorālas personības vai identitāšu konflikti tiek pasniegti kā norma, kas jākultivē.

V. Izglītība un universitātes ideoloģiskā kolonizācija

1. "Drošās telpas" un cenzūras mehānismi

Mūsdienu universitātēs arvien vairāk parādās tendence radīt "drošās telpas", kur studenti tiek pasargāti no viedokļiem, kas neatbilst kultūrmarksisma ideoloģijai. Tā vietā, lai veicinātu kritisko domāšanu, notiek cenzūra un viedokļu ierobežošana.

2. Identitāšu politikas dominance

Akadēmiskā vidē aizvien vairāk dominē nevis zinātniska pieeja, bet gan ideoloģiska retorika. Identitāšu politika (gender studies, postcolonial studies u.c.) bieži pārvērš universitātes par politiskas propagandas vietām, nevis brīvas domas centriem.

3. Kritiķu argumenti

• Allan Bloom (The Closing of the American Mind) norāda, ka relativisms sagrauj izglītības kvalitāti un studentu spēju orientēties morālajos jautājumos.

• Roger Scruton uzsver, ka universitātes, kas agrāk bija patiesības meklējumu vietas, pārtapušas par ideoloģijas platformām.

• Jordan Peterson kritizē "piespiedu runu" un politkorektuma uzspiešanu, kas pārkāpj akadēmiskās brīvības robežas.

VI. Mediji un sabiedriskā telpa

1. Politkorektuma uzspiešana

Medijos valda tendence stigmatizēt jebkuru kritiku par kultūrmarksisma vērtībām, apzīmējot to kā "naida runu". Rezultāts – pašcenzūra un vārda brīvības ierobežojumi.

2. Sociālo tīklu algoritmu ietekme

Digitālie mediji, kontrolējot informācijas plūsmu, pastiprina ideoloģisko vienveidību. Algoritmi bieži izceļ saturu, kas atbilst „progresīvajām” dogmām, un marginalizē tradicionālos skatījumus.

3. Tradicionālo vērtību stigmatizācija

Žurnālistika un popkultūra bieži prezentē tradicionālo ģimeni, reliģiju vai nacionālo identitāti kā "reakcionāras" vai "apspiedošas". Šādi tiek normalizēta kultūrmarksisma ideoloģija, bet alternatīvas tiek apspiestas.

VII. Vēsturiskie un mūsdienu piemēri

1. 1968. gada studentu revolūcija

Studentu nemieri Francijā, Vācijā un ASV kļuva par pirmo lielo kultūrmarksisma uzvaru. Tie grauja autoritātes, morāles normas un akadēmisko disciplīnu, aizstājot to ar "brīvības" retoriku.

2. Postpadomju sabiedrības

Pēc PSRS sabrukuma Rietumu ideoloģiskais imports bieži izpaudās kā tradicionālo vērtību noliegšana, kas radīja identitātes krīzi daudzās valstīs, tostarp Latvijā.

3. Mūsdienu Rietumi

Identitāšu konflikti, ģimenes institūta vājināšanās un nihilisma pieaugums Rietumu sabiedrībā ir tiešas kultūrmarksisma ietekmes sekas. Politiskie konflikti par dzimumu ideoloģiju, migrāciju un multikulturālismu liecina par sabiedrības polarizāciju.

VIII. Likumsakarības un nākotnes draudi

1. Normatīvā pamata izzušana

Ja sabiedrībā vairs nav objektīvu normu, likumi kļūst par mainīgu konvenciju, kas atkarīga no politiskās varas un ideoloģijas.

2. Sabiedrības atomizācija

Indivīds kļūst atsvešināts no kopienām un tradīcijām. Rezultātā samazinās sabiedrības spēja pretoties krīzēm.

3. Humānisma pārvēršanās par anti-humānisma formu

Kultūrmarksisma radītais "humānisms" patiesībā pārvēršas par nihilismu un egoismu, kur cilvēks tiek skatīts tikai kā bioloģisks organisms, nevis garīga un morāla būtne.

IX. Secinājumi

Kultūrmarksisms, neraugoties uz retoriku par brīvību un vienlīdzību, praksē bieži izpaužas kā ētikas, morāles un identitātes dezintegrācijas mehānisms. Tā vietā, lai stiprinātu humānismu, tas veicina tā izkropļošanu, radot sabiedrību, kas ir arvien vairāk fragmentēta, atomizēta un apjukusi.

Lai sabiedrība nezaudētu savu identitāti un dzīvotspēju, nepieciešams atjaunot klasisko humānisma un tikumības pamatu – morāles, reliģijas, ģimenes un kopienas lomu. Kultūrmarksisma dominēšana ilgtermiņā ved uz vērtību vakuumu, kas draud ar civilizācijas sabrukumu.

XII. Atsauces

1. Adorno, T., Horkheimer, M. (1944). Dialectic of Enlightenment. New York: Continuum.

2. Markuze, H. (1964). One-Dimensional Man. Boston: Beacon Press.

3. Gramsci, A. (1971). Selections from the Prison Notebooks. New York: International Publishers.

4. Bloom, A. (1987). The Closing of the American Mind. New York: Simon & Schuster.

5. Scruton, R. (1985). Thinkers of the New Left. London: Longman.

6. Peterson, J. (2018). 12 Rules for Life: An Antidote to Chaos. Toronto: Random House.

7. Foucault, M. (1975). Discipline and Punish. Paris: Gallimard.

8. Derrida, J. (1967). Of Grammatology. Baltimore: Johns Hopkins University Press.

Novērtē šo rakstu: