Iesaki rakstu: 
No dažādiem rakursiem var skatīties uz šodienas situāciju valstī. Ar Sandra Toča acīm un bezierunu atbalstu Trampam konspirācijas teoriju mikslī vai Ingas Spriņģes transā izvalbītām ačtelēm Sorosa un Geitsa portretfonā. Var mētāties bezdarbībā ap Brīvības pieminekli, piesaukt marsiešus, vārda brīvību un apokalipses jātniekus vienlaikus, kā dara Ķenča cienīgi mantinieki no mistiskas "Tautas varas frontes". Kas bijis pravietis, bet kam ticis sādžas pamuļķa gods, laiks rādīs. Pandēmija kaut kad beigsies, nenomirs arī visi, un Daugava tecēs līča virzienā. Ja par pēdējo daudzmaz skaidra bilde, tad termiņos un apmēros par pirmajiem diviem, manuprāt, pat minējumus šodien neizteiktu Nostradams vai latviešiem piezemētāk - Finks.
Domāju, tas, ka Latvija un līdz ar to visi mēs, kas šeit dzīvo, ir tajā vietā, kur mugurkauls zaudē savu famīliju, vairs nav ziņu jaunums vai apspriežams. Jautājums tikai - cik dziļi un uz kādu laiku?
Ne pavisam pēdējie idioti pasaules akadēmiskās zinātnes aprindās prognozē otro Covid - 19 pandēmijas vilni jau šā gada rudenī, Latvijas infektologi paredz līdz šim nepieredzēti grūtu 2020./2021. gada ziemas periodu stacionārās ārstēšanas ziņā, kad iksezonas gripas uzliesmojums var pārklāties ar karonavīrusa saslimušajiem.
Skaidrs, ka puse Latvijas ir aizņemta, skaidrojot, cik un kā kārtējais maita no valsts pārvaldes ir nočiepis, iepērkot telefonzvanu formātā surogātmaskas no Singapūras čaļiem par akurāt vienu miljonu EUR. Jāsaprot, ka iepirkumu veica Aizsardzības ministrijas paspārnē esošais Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs (VAMOIC).
Šī struktūra ir LR Aizsardzības ministrijas bezpeļņas organizācijas valsts uzņēmuma "Infrastruktūra AM'' un tālākās BO VAS "Aizsardzības īpašumu fonds" tikumības, morāles un lielzagšanas tradīciju mantotāja, ko apliecina un pierāda daudzi Valsts kontroles slēdzieni.
Vēl ir simtiem ikdienas problēmu un rūpju, nav laika pārdomām. Pārdomām par to, ka vienā jaukā rītā varam pamosties ar tukšu ledusskapi. Ja jēlnaftas fjūčerus drīzumā krievi un saudīti piegādās bezkontaktā mucās līdz Babītes verandai par pliku baltu velti, tad ar dienišķo maizīti var sanākt ziepes .
Aiz un pat pie apvāršņa kā negaidīts viesis parādās potenciālais bads. Ar sirpi (variants - izkapti vai cītaru, kā nu kam labāk tīk) roķelē. Pieklājīgi kautri šo aspektu sāka cilāt Bloomberg aģentūra, norādot, ka Krievija pārtrauc kviešu eksportu. Līdzīgus soļus īsteno Kazahstāna.
Uzsveru, ka šīs valstis ir būtiskas spēlētājas pasaules pārtikas graudu tirgū. Sākas pārtikas produktu pamatražošanas izejvielu ( labības) kvotēšana, uzkrāšana nacionālajās rezervēs un starptautiskās brīvas tirdzniecības ne tikai ierobežošana, bet faktiski izbeigšana.
Pilnīgi iespējams, ka jau tuvākajos gados (un, nedod Dievs, - mēnešos) pasauli var piemeklēt jaunu, līdz šim nezināmu vīrusu uzliesmojums cilvēku populācijā ar mirstību atsevišķos reģionos 30 - 90% robežās no saslimušajiem.
Teiksiet - slima suņa murgi? Pretjautājums - kurš, dzerot Rīgā šampanieti 2019. gada 31. decembrī, pieļāva iespēju, ka jau pēc trim mēnešiem Vecrīgas ielas būs kā izmirušas, bet lidojumus uz/no RIX varēsim skatīt kā vēstures liecības youtube?
Līdz ar zināmu objektīvu un diemžēl no mums (šeit es domāju Latviju kā valsti) pilnīgi neatkarīgu apstākļu kopsakarību var veidoties situācija, ka parasts ēdamais būs pieejams tikai tik, cik tiek saražots Latvijā vai atrodas nacionālajās rezervēs kara gadījumam.
Kāda šodien reāli ir Latvijas pārtikas drošība? Cik un kādam laikam ir neaizskaramas rezerves ārkārtas situācijai? Vai valstī ir gatavs plāns, kā apgādāt iedzīvotājus ar bāzes eksistences pārtikas produktiem normētā formātā? Vai gadījumā šajā lauciņā nav analoga situācija, kad pandēmiju uzsākām ar 2017. gada 1. augustā darboties beigušu Valsts civilās aizsardzības plānu, kas pats par sevi ir skaidrā saprātā grūti uztverama lieta.
Vai stundā "X'' kaut kādi džeki no Aizsardzības ministrijas atkal telefoniski steigā neiepirks mannas putraimus no Tristana da Kunjas salas zemniekiem, bet to vietā airBaltic piegādās gaļu no susļikiem bez sertifikātiem?
Turpinājums sekos...
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
