Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vairāki lasītāji jautā – kur kādreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atrada tik paklausīgus darbiniekus kā bijušo viņas kancelejas vadītāja vietnieku Juri Ruško, kura oficiālie paskaidrojumi KNAB tagad izrādījušies iznīcinoši eksprezidentes „pulksteņa lietā”? Atbildi uz to sniedz šis fragments no pirms dažiem gadiem iznākušās grāmatas Va(i)ras virtuve.

Visas Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras sākuma runas no sērijas „demokrātija ir respekts pret indivīdu, cieņa pret viņa tiesībām” (V. Vīķe-Freiberga avīzei Kurzemnieks 1999. gada jūnijā) tiešām izrādījās tikai runas: prezidente pusgada laikā acīmredzami lieliski apguva kārtīgas valsts galvas spēju smaidīt maziem gariņiem sev apkārt pat tad, kad burtiski vienlaikus tika dots rīkojums kādu no šiem gariņiem iespējami ātri izvadīt aiz pils durvīm un nekad vairs nelaist iekšā.

Jau šajā laikā kancelejas darbiniekiem pietiekami skaidri kļuva nerakstītie uzvedības noteikumi, kuri gadu gaitā būtiski nemainījās, tikai kļuva aizvien striktāki un striktāki. To nebija daudz, un tie nebija sarežģīti: esiet bijīgi, esiet klusi, atbildiet, kad jums ko prasa, bet pats galvenais – ziniet savu vietu. „„Zīmējusies” priekšplānā, kaut gan būtu bijis jāturas prezidentes „ēnā”” – šis Centra rajona tiesas sprieduma fragmentiņš attiecībā uz kancelejas darbinieces Māras Lagzdiņas nodarījumu bija gana skaidrs biedinājums visiem „nesaprātīgajiem”.

Citu tik „nesaprātīgo” vairs arī nebija. Pat mazākais svītas gariņš aptvēra to, ko M. Bondars vēl tagad pilnīgi nopietni, pat neaptverot sacītā divdomību, raksturo ar vārdiem: „Zināt, kā ir ar sauli? Mums visiem patīk, ka spīd saule, bet, jo tuvāk saulei, jo karstāk.”

M. Bondars gan bija tikai viens no īpaši pietuvinātajiem ļaudīm: kancelejā bija vēl vairāki cilvēki, kurus „saule” bija izvēlējusies viena pati, pēc sev vien zināmiem apsvērumiem. Pirmkārt jau viņas dēls Kārlis Freibergs, kurš bija pieņemts darbā par preses sekretāres palīgu, un vedekla Linda Freiberga, kas oficiāli skaitījās „strādniece”, bet reāli rūpējās par sava vīra vecāku apģērbu – var teikt, ka veica galma ģērbējas pienākumus (prezidentūras sākumos V. Vīķe-Freiberga publiski izteica domu, ka arī viņas meitai varbūt „atrastos kas darāms prezidenta kancelejā” un ka viņai varētu piedāvāt „Jūrmalas rezidences administratores vai kādu citu vietu, par ko mēs vēl varētu parunāt”, taču šī ideja tā arī neīstenojās).

Taču ne mazais radinieku pulciņš, ne „savu vietu” skaidri zinošo ierindas darbinieku desmiti klimatu kancelejā, protams, nenoteica. (2002. gadā kancelejā strādāja jau 84 darbinieki – gandrīz divreiz vairāk nekā Gunta Ulmaņa prezidentūras laikā. Ap 2004. gadu Valsts prezidenta kancelejā parādījās pat „galma mākslinieka” postenis, ko ieņēma Miervaldis Polis: ar viņu, izsakoties Iepirkumu uzraudzības biroja paskaidrojuma vārdiem, tika dibinātas darba tiesiskās attiecības, - faktiski tāpēc, lai kanceleja izvairītos no nepieciešamības rīkot iepirkumu par V. Vīķes-Freibergas oficiālā portreta uzgleznošanu.)

Izšķirošā loma bija uz pirkstiem skaitāmām uzticamības personām, kuras turklāt katra bija pieņemta no pilnīgi citām aprindām. Kā jau kārtīgā galmā, uzreiz aiz „fasādes figūras” M. Bondara, protams, vajadzēja būt arī „pelēkajam rūķim” – lietu nokārtotājam, un šo posteni ieņēma pašas prezidentes sameklētais Juris Ruško – pietiekami īpatna un V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā nozīmīga figūra, lai tai pievērstos tuvāk.

„Kad „viņa” sāka darboties, ļoti ātri bija skaidrs, ka ar Mārtiņu [Bondaru] būs par maz. Viņam gan bija zināma valsts darba pieredze premjera birojā, arī medijiem smukulītis patika, un arī kā „kafijas pienesējs” augstajai personai viņš bija ideāls. Viņam bija tāds pseidogodīguma zīmogs sejā – ar tādu viņš „viņai” varēja iestāstīt daudz ko. Bet bija vajadzīgs vēl viens, kas der reālajai dzīvei. Galu galā kancelejai vajadzēja saimnieciski dzīvot, vajadzēja maksāt, iepirkt, un tā tālāk. Tam visam Bondars galīgi nederēja – tāpat kā viņš pēc tam neizrādījās derīgs arī kā Krājbankas prezidents. Viņš nebija praktiķis. Bet vajadzēja praktiķi – vislabāk ar „orgānu” pieredzi, kurš spēj atrisināt visdažādākās praktiskās problēmas. Un tāds arī parādījās – pats viņš kaut kur apgalvoja, ka viņu esot sameklējis „viņas” vīrs Imants, taču pats Imants Freibergs tā nedomāja,” atminas savulaik ar kanceleju saistītais cilvēks.

Šāds „praktiķis” tad arī tika atrasts. Ātri gan noskaidrojās, ka publiskajā telpā Juri Ruško laist labāk nevajag (atminēsimies kaut vai viņa izpļāpāšanos Centra rajona tiesā par to, kā M. Lagzdiņa nepiedodamā kārtā „zīmējusies” priekšplānā un nav pratusies turēties prezidentes „ēnā”) un ka arī smalkākos jurisprudences jautājumos viņš ir spējīgs pieļaut dārgi maksājošas kļūdas: piemēram, M. Lagzdiņas tiesu prāvu materiālos atrodamas ziņas par viņas darba un algas nodokļa grāmatiņām, kuras nosūtot J. Ruško nezināmu iemeslu dēļ kā sūtītāja adresi bija norādījis nevis Valsts prezidenta kancelejas koordinātes, bet gan savu privāto dzīvokli Rīgā, Miesnieku ielā.

Tomēr „rūķim” bija citi – lietu nokārtošanas talanti. Tieši J. Ruško bija tas, kas klajā nāca ar atziņu par prezidenta kanceleju kā uzņēmumu ar saviem komercnoslēpumiem, kura ar Jāņa Maizīša vadītās LR prokuratūras svētību nākamajos gados ļāva V. Vīķei-Freibergai neatskaitīties sabiedrībai par saviem reālajiem izdevumiem. Tieši uz viņu lielā mērā balstījās šīs „melnās kastes” finanšu plūsmas: saskaņā ar kancelejas nolikumu tieši tās vadītāja vietnieks „vada un organizē Kancelejas administratīvi saimniecisko struktūrvienību darbu”, „nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu sadali, uzskaiti un kontroli”, turklāt tieši viņa tiešā pakļautībā ir kancelejas „naudīgākās” - Lietvedības, Finanšu uzskaites, Saimniecības un Informāciju tehnoloģiju nodaļa.

Un „rūķim” bija arī citas spējas – vienu no tā atminas tā pati M. Lagzdiņa: „Tas bija interesants – figūra. Tas tiesā tā izrunājās, nu, tas tipiņš. Tam bija arī visas tās fiksās idejas, ka vajag sūtīt to manu darba grāmatiņu, ka vajag pateikt, ka neko nezina, ka es te neesmu strād... Viņš bija tas, kas gāja tieši uz tiesas sēdēm, un, zin’, kā viņš teica – ka es tur esot pieteikusies brīvprātīgajos. Ka es esmu brīvprātīgā, ka es tur neesmu par algu pieņemta darbā, ka es vienkārši, nu, kā brīvprātīgā. Tiesa teica - nu, kā, Panorāmā rādīja, ka viņa tur bija, vadīja visu to konferenci, kā tad viņa tā – brīvprātīgā?

Tā normāli, vai ne, - meitene aiziet no darba [Saeimā] un paliek par brīvprātīgo? (Smejas.) Aiziet no laba amata. Tā jautri izklausās. Tas bija interesanti redzēt, kā lieli cilvēki, pieauguši, ļoti atbildīgos amatos, ļoti nopietni melo. Tiesā, kas skaitās mūsu augstākā vara... Dod bezmaz vai zvērestu, ka teikšu tikai taisnību, bet stāv un drausmīgi melo. Un viens no tiem bija Ruško, kurš, manuprāt, drausmīgi meloja...”

(Jāpiebilst, ka jau pēc J. Ruško aiziešanas no kancelejas ar vairāk nekā 56 tūkstošu latu kompensāciju kabatā jaunais kancelejas vadītājs Eduards Stiprais Latvijas Avīzei negribīgi atzina kaut ko diezgan līdzīgu: „Ar bijušo Valsts prezidenta kancelejas direktora vietnieku Juri Ruško, kurš atbildēja par saimnieciskajiem jautājumiem, mums bijušas daudzas diskusijas. Bet ar Ruško kungu ir viena problēma: ne vienmēr tas, ko viņš saka, atbilst faktiskajai situācijai… (..) Uz daudziem jautājumiem atbildes arī esam saņēmuši. Bet tas nāca ar grūtībām.”)

M. Lagzdiņa gan sakās ne kripatas nezinām par to, kur tad vajadzības gadījumā ar krāšņu izdomu apveltītajam kambarsulainim „kājas aug”, un arī J. Ruško oficiālā biogrāfija nekādi nedod atbildi uz jautājumu, kādā tad veidā bijušajam inženierim izdevās kļūt par otro, bet varbūt arī pirmo cilvēku valsts galvas kancelejā: tā un tā, beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, strādājis par Ekonomikas policijas pārvaldes nodaļas priekšnieka vietnieku operatīvajā darbā, tad pabijis Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijā, bet V. Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāja vietnieka krēslā pārcēlies no pieticīgā Latvijas Spēļu biznesa asociācijas azartspēļu konsultanta amata.

Jau nedaudz izteiksmīgāka ir viņa padomjlaiku oficiālo reģistru biogrāfija: Juris Ruško Franča dēls, dzimis 1957. gada 21. novembrī Rīgas rajona Siguldas ciema Dzelzmačās, sociālā izcelšanās – no kalpotāju ģimenes. 1976. gadā Siguldas pirmo vidusskolu beidzis ar priekšzīmīgu uzvedību ar vienīgajiem trijniekiem fizikā un rasēšanā. Vidusskolas raksturojuma spilgtākie citāti: „Attieksmē pret biedriem kluss, pieklājīgs, atsaucīgs. Dažreiz noslēgts sevī, patmīlīgs. (..) Fizisko darbu strādā labprāt. Sabiedriski politiskos jautājumos orientējas labi. Ir izteicis vēlēšanos izglītību turpināt militārā skolā.”

Karaskolas vietā J. Ruško tomēr iestājās Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātes dienas nodaļā, specialitātē „automobiļi un autosaimniecība” un iestājpārbaudījuma sacerējumā „Jaunatnei tici, Dzimtene mana!” cita starpā apliecināja: „Es gribētu vispirms pierādīt to, ka mūsu Dzimtene var droši ticēt un paļauties uz jauno maiņu ar Nikolaja Ostrovska un viņa literārā varoņa – Pāvela Korčāgina dzīvi. (..) Es biju ļoti priecīgs par to, ka arī mans paraksts ir zem Helsinku miera konferences aicinājuma. (..) Lai varētu veiksmīgi nosargāt mūsu zemes varenību, ir nemitīgi jākāpina tās ekonomiskais potenciāls. (..) Savu darbu es gribu beigt ar Pāvela Korčāgina vārdiem: „Es gribu, lai katrs jaunais strādnieks censtos būt varonīgs cīnītājs, jo nav lielākas laimes dzīvē kā laime būt strādnieku šķiras, komunistiskās partijas dēlam.””

1981. gadā nākamais Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieks ar vērtējumu „apmierinoši” nokārtojis valsts eksāmenu zinātniskajā komunismā, aizstāvējis diplomdarbu „Cēsu rajona Ļeņina kolhoza mašīnu parka racionālās izmantošanas projekts”, bet, augstskolu beidzot, saņēmis kvalifikāciju „lauksaimniecības inženieris-mehāniķis” un sācis strādāt padomju saimniecībā Salacgrīva par galveno inženieri ar 200 rubļu mēnešalgu.

Kā padomju saimniecības inženieris nonāca Ekonomikas policijā? Kam gan citam to pajautāt, ja ne bijušajam Ekonomikas un Drošības policiju vadības pārstāvim, tagadējam zvērinātajam advokātam Didzim Šmitiņam.

- Ar ko Juris ir izpelnījies tādu jūsu ievērību?

- Ne vienmēr Lauksaimniecības universitātes studenti kļūst par operatīviem darbiniekiem un tad par Valsts prezidenta kancelejas direktora vietniekiem.

- Dzīvē jau lielā mērā viss ir nejauši.

- Bet kā?

- Dzīvē ir tā, ka kaut kādā brīdī tu iepazīsties ar kaut kādiem cilvēkiem. Un tad notiek, ka vai nu tevi uzaicina, vai tevi ieliek, vai tevi izbīda. Redzi, tas jau bija laiks, kad – tas bija tāds laiks, nu, tie deviņdesmito gadu sākumi, kad, saproti, varēja notikt visur visneiedomājamākās lietas. (Smejas.)

- Viņš jums bija padotais – kur?

- Mēs strādājām kopā Ekonomikas policijā. Man liekas, viņš kaut kāda tur deviņdesmit ceturtā gada rudenī varēja sākt strādāt Ekonomikas policijā. Man liekas, ka viņš bija inspektors. Tad daudzi nesaprata, vai tāda Ekonomikas policija vispār ir vajadzīga, ko viņi darīs. Nu, jā, un tā Juris parādījās tajā, man liekas, ka deviņdesmit ceturtajā, es biju izmeklēšanas pārvaldes priekšnieks kaut kādu brīdi, tad arī reformas gāja paralēli. Nu, jā, bija, bija tāds inspektors Juris Ruško.

- Talantīgs? Ģeniāls inspektors?

- Nu, es nezinu, viņu ņēma darbā tagad jau nelaiķis, arī interesants cilvēks savā būtībā, Ēriks Strautnieks. Viņš bija viens no kandidātiem uz Satversmes aizsardzības biroja direktora amatu.

- Bet kāpēc bija jāņem no Lauksaimniecības akadēmijas?

- Nu, nu, nu...

- Un pēc tam uz azartspēlēm...

Nē, uz azartspēlēm jau mērķtiecīgi mēs viņu virzījām faktiski.

Kāpēc tieši uz azartspēļu lauciņu?

- Vajadzēja to visu sistēmu kārtot, un viens no organizācijas virzieniem ir saucamais virzienu sadalījums, nu, kaut kāda specializācija. Tajā laikā azartspēles bija absolūti, nu, neregulēts lauciņš. Un tad, nu, tad ielika to Ruško iekšā tajā sadaļā, izveidoja tādu grupu speciāli cīņai pret noziegumiem azartspēļu biznesā. Es pat īpaši nevienam tur neprasīju, man liekas, patīk vai nepatīk, vienkārši – nu, tu darīsi to, nu, tu tāpat sēdi un neko nedari. Juris nebija vienīgais tajā lauciņā, bet, iespējams, viņš bija grupas vadītājs un kļuva par nodaļas priekšnieku kaut kādā brīdī, nu, tajā lauciņā. Nu, tur tā vide bija ļoti tāda interesanta vispār. Nu, jā, un tad viņš tur sāka strādāt, tā viņš tur bakstījās kaut kādu laiku.

- Viņš ar aģentiem strādāja?

- Nu, jebkurš tāds kriminālizmeklēšanas inspektors strādā ar aģentūru.

- Un kā viņam bija ar godprātību?                 

- Normāls, man liekas, viņš tāds godprātīgs cilvēks. Jebkurā gadījumā man nebija attiecībā pret viņu kaut kādi tur pārmetumi. Viņš tāds ļoti akurāts, kārtīgs

Un tad kaut kādā brīdī, ja nemaldos, Juris izdomāja, ka viņš nestrādās vairāk policijā, un, un aizies, aizies strādāt pie [Azartspēļu uzraudzības inspekcijas priekšnieces] Signes [Birnes]. Un tad viņa aktīvais darba posms Ekonomikas policijā arī beidzās. No otras puses, tajā laikā, saproti, mums bija izdevīgi, ka mūsu cilvēks strādā tajā azartspēļu inspekcijā, līdz ar to, teiksim, arī visi tie kontakti ir daudz .

- Bet ziniet, kas notika tālāk? Viņš aizgāja strādāt pie saviem uzraugāmajiem, viņš aizgāja strādāt par konsultantu uz azartspēļu biznesa asociāciju...

- Jā, viņš pēc tam kādā brīdī, ja nemaldos, ar Signi nespēja kaut ko sadalīt.

- Un tad viņš aizgāja vadīt kanceleju.

- Nu, jā, tad viņš kaut kādā veidā tika līdz Vairai, kad Vaira atbrauca uz Latviju

- Bet tas nav jocīgi?

- Tas nav jocīgi, tas, es saku, nav jocīgi, tas ir pilnīgi dabiski un normāli, ka cilvēki īstajā brīdī... Atcerieties to, ka mēs visi esam tajā milzīgajā spēlē bandinieki. Ne Šmitiņš ir galvenais, ne Ruško ir galvenais, ne Kamaldiņš ir galvenais, ne Babris ir galvenais, un visi tie, kurus es pazīstu...

- Nu, bet kāpēc Ruško?

- Nu, tāpēc, ka tā vajadzēja, nu.

- Tas nav nedaudz absurdi?

- Tas nav absurds. Izpildīgs, kārtīgs, godīgs cilvēks, - tiek piedāvāts viņam jauns amats, nu.

- Bet kas varēja savest kaut kādu, atvainojiet, azartspēļu policistiņu ar Valsts prezidenti?

- Nu, bija cilvēki, kas to izdarīja.

- Kuri? Nu, no kuras vides?

- Man nebūs, ko memuāros rakstīt.

- Es neteikšu, ka jūs teicāt.

- Nē, es, es to zinu visu, bet es jums, es jums neteikšu, kas tie par cilvēkiem bija.

- Bet kurš man pateiks?

- Es domāju, ka neviens.

- Kāpēc? Bail?

- Jums jāatceras... Nē, nē, nē. Tā pasaule ir maza.

Jums jāapzinās ir viena lieta attiecībā par Vairu Vīķi-Freibergu. Ka tur viņai varēja piespēlēt da jeb ko. Bet viņa izvēlējās, ticiet man. Viņa izvēlējās sev apkārt tikai tos cilvēkus, kurus viņa gribēja. Viņa nebija vadāma. Nu, tas ir tāds operatīvs jēdziens, ja, kādu vadīt, kādam kādu pielikt, - viņa nebija vadāma.

- Bet kā tad viņa zināja - ko?

- Nu, bija cilvēki, kas viņai piedāvāja kandidatūras, pieņemsim, Šmitiņu viņa neizvēlējās. Šmitiņš viņai nepatika.

- Šmitiņš bija izvēlēto sarakstiņā?

- Jā, Šmitiņš bija pie viņas, Šmitiņš ar viņu runāja, norunāja pusotru vai divas stundas.

- Bet neiepatikās.

- Jā, neiepatikās, saproti, neiepatikās.

- Un viņa uzreiz teica - piedodiet, mister...

- Nē, viņa tā nepateica, viņa pēc tam caur vienu citu cilvēku pateica, ziniet, viss ir kārtībā, jūs esat normāls cilvēks, bet es jums neticu, jo man liekas, ka jūs pret mani sarunā nebijāt atklāts pilnībā.

- Un jūs nebijāt?

- Es nez... es neatceros, tas bija tik sen, klausies, ja.

- Nav jocīgi?

- Nav Šmitiņš te galvenais. Kas tad viņš ir, tik viņš arī ir, ja. Jautājums ir par to, ka es vēlreiz saku - Vaira Vīķe-Freiberga savu komandu izvēlējās pati, un tur varēja piespēlēt Šmitiņu, Bērziņu, Ruško, Kamaldiņu, Babri. Da vienalga, ko. Ja viņa negribēja, ja viņai tas cilvēks nepatika, viņa viņu neizvēlējās.

- Nu, bet loģiski.

- Bet ir cilvēki tādi, kuri izvēlas tikai tāpēc, lai kāds apmierinātos. Nu, okei, lai neapvainotu Šķēli, es paņemšu pie sevis darbā, nu, es nezinu, Grūtupu, pieņemsim, vai to manu kolēģi Viktoru. Bet viņa tajā ziņā bija ļoti konsekventa. Un, ja viņa negribētu to Ruško, nav svarīgi, kurš Ruško ieteica, viņa Ruško nekad, nekad neņemtu tajā savā komandā.

Un viņa vērtēja no diviem kritērijiem cilvēkus. Pirmkārt, vai viņi viņai vispār patiks, ja, un otrs kritērijs viņai bija tāds, ka viņa izvēlējās tikai tos, kas pilnībā viņai atklājās. Absolūtās savas dzīves niansēs, da vienalga, kā. Viņai patika, nu, lai viņai ir apkārt cilvēki, par kuriem viņa zina visu. Un, ja Šmitiņš aizgāja un kaut ko, nu, teiksim, nosacīti neizstāstīja...

- Ka viņam tur bērns ir slims vai...

- Nu, tas ir tā ļoti primitīvi, bet apmēram kaut kas līdzīgs. Un tāpēc es saku – jautājums par to, kurš ieteica Ruško, paliek mazaktuāls. Viņai neviens neko nevarēja – cepuri nost viņas priekšā. Kā viņa izlēma, tā viņa arī darīja.

Es nezinu, kā bija viņas valdīšanas beigu posmā, jo es biju tālu no tā visa, bet sākumposmā es vairāk vai mazāk zināju, kas tur grozās, ap ko tur grozās un kā tur grozās, ja, visas tās attiecības. Nu, jā, un tā tas Juris tur strādāja, nekādu dižo politiku, teiksim, viņš tur nebīdīja, jebšu viņam neviens tādu politiku neatļāva bīdīt tur vispār. Kaut kādu sīku intrigu tajā kancelejā starp darbiniekiem, nu, tas varbūt atbilst, nu, tam vispārējam noskaņojumam, lai viens no otra baidās, ja, tas ir normāli, vai ne, un tamlīdzīgi. Atbildēja viņš par saimnieciskiem jautājumiem, kaut kādus konkursiņus viņš tur bakstīja, kādu labumu viņš no tā ieguva, godīgi sakot, es nezinu, ja, ar mani viņš savos labumos nedalījās, un es viņam arī to neprasīju...

Novērtē šo rakstu:

105
3

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kad cerību zaudēs pēdējais dons Kihots...

FotoEs esmu pedagogs. Strādāju Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā. Tajā pašā, uz kuru ved meža ceļš, kur reizēm lido krēsli un, kā jau visiem ticis paziņots, ne skolēni, ne skolotāji neievēro iekšējās kārtības noteikumus. Dienām ilgi visi, kam vien nav slinkums, ir izteikušies par mūsu skolu. Tagad pienākusi mana kārta. Es neesmu ne direktore, ne mācību pārzine, ne kāds cits no skolas administrācijas. Es esmu ierindas skolotājs. Es runāšu tikai savā vārdā un paudīšu savu viedokli. Un tās durvis… Tās durvis ir manas!
Lasīt visu...

21

Kurš piesedz Andu Čakšu?

FotoVeikli darboņi cenšas panākt Eiropas Savienībā nereģistrētu un nepārbaudītu zāļu masveida ievešanu Latvijā, tādējādi apdraudot veiksmīgi sākto cīņu ar C hepatītu un pakļaujot nopietnam riskam daudzus pacientus.
Lasīt visu...

21

Ja vēlēšanas būtu rīt

FotoŠis socioloģisko aptauju jautājums mani vienmēr ir nedaudz mulsinājis. Jo, ja vēlēšanas nav rīt, tad cilvēki nekad nejūtas un nedomā tā, kā viņi jūtas un domā vēlēšanu kampaņu pēdējā dienā. Bet nu neko darīt – nekur pasaulē nekas labāks nav izgudrots, lai sekotu vēlētāju izvēles dinamikai.
Lasīt visu...

21

Ādama nolādēšanas monitorings: ekonomikas izpratne

FotoĀdama mantojums ir ļoti daudzpusīgs. Tajā ietilpst ne tikai klaušas, augļošana, zinātniski tehniskais progress, par ko bija runa pirmajā esejā. No Bībelē attēlotās Ādama nolādēšanas viedokļa var izprast arī ekonomikas līkločus. Šajā izpratnē saskatāma cilvēciskās domas grēkošana, cilvēkiem pašiem sevi mānot un tādējādi sev sagādājot ciešanas. Turklāt mūsdienās attieksmē pret ekonomiku var novērot paradoksāli pretrunīgus pavērsienus.
Lasīt visu...

12

Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā

FotoEiropā ir tāda organizācija - Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.
Lasīt visu...

21

AKKA/LAA rijībai un alkatībai nav robežu

Foto5. decembrī Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) bija uzaicināta piedalīties Saeimas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisijas sēdē. Izskatāmais jautājums – pieejas nodrošināšana periodika.lv pilnam saturam izglītības iestādēs. Tā nu sanācis, ka saskaņā ar šī brīža likumdošanu, periodika.lv saturs ir brīvi pieejams visās Latvijas publiskajās bibliotēkās, bet, piemēram, skolu bibliotēkas formāli nav publiskas bibliotēkas un tāpēc tur, tāpat kā no publisku lietotāju datoriem ir pieejami tikai tie laikraksti, kas izdoti līdz 1946. gadam (nākamgad kļūs pieejams arī 1947. gads).
Lasīt visu...

15

Par partiju pārbēdzējiem, suņiem un blusām

FotoPublicējam mazmazītiņu fragmentu no Rīga TV24 aizvadītās nedēļas raidījuma TOP5, kurā Lato Lapsa sniedz, domājams, visiem labi izprotamu skaidrojumu par mūsdienu Latvijas politiķiem, kas "Latvijas labā" no vienas partijas mēģina pārbēgt uz kādu citu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

“Replace Baltica”, un vai jauna migrantu iepludināšana glābs Latviju

Ieraudzīju sejgrāmatā diskusiju par migrāciju. Paldies rakstītājiem, ierosinājāt arī mani izteikties. Tā kā domas gaŗākas par caurmēra sejgrāmatas atsauksmi...

Foto

JKP nepieļaus savās rindās negodprātīgus politiķus

Lai nodrošinātu Jaunās konservatīvā partijas (JKP) principu un vēlētājiem doto solījumu pildīšanu – strādāt sabiedrības, nevis šauru grupu interesēs, JKP...

Foto

Ārpus Saeimas esošie laulības institūta pretinieki liek kāju durvīs

Ievērojot, ka ārpus Saeimas esošie laulības institūta pretinieki savai likumdošanas iniciatīvai (Kopdzīves likums) ir savākuši 10 tūkstošus...

Foto

Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani

Sīnaja pussalas pilsētā Ravdā (al Rawdah) 25.novembrī sunnītu musulmaņi uzbruka vietējai sūfiju mošejai un, izmantojot sprāgstvielas un šaujamieročus, nogalināja vairāk nekā...

Foto

Advokāta piezīmes uz Anša Ataola Bērziņa (ne)izdošanas lietas materiāliem

Novembra beigās beidzot bija iespējams iepazīties ar oficiālo Čehijas tiesas nolēmumu, ar kuru nolemts, ka mans klients...

Foto

Latvijas Zaļās partijas valde aicina savus ministrus un zaļos Saeimas deputātus iestāties pret grozījumiem noteikumos par koku ciršanu mežā

29. novembra valdes sēdē Latvijas Zaļās partijas...

Foto

Kāpēc „Silavas” direktors sešu gadu laikā kardināli mainīja viedokli par cērtamajiem kokiem

„Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cērtamo koku...

Foto

Etniskais sadisms un patogēnais tārps

Sadismam tradicionāli ir individuāla trajektorija. Parasti kāds tīksminās par otra cilvēka ciešanām. Tomēr iespējams sadistiski tīksmināties par visas tautas ciešanām....

Foto

Somijas piemērs - vai Latvijas mežu nākotne?

Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cērtamo koku caurmēra samazināšana var nojaukt Latvijas...

Foto

Neļaujiet vēl vairāk iznīcināt Latvijas mežus

Jūs uzrunā iniciatīva 100 kailcirtes Latvijas simtgadei. Mēs esam vairāku organizāciju un privātpersonu sākta kustība, un mūsu mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību Zemkopības...

Foto

Tjarvei-Ločmelei no vēršanās Ģenerālprokuratūrā nekas nesanāk, tagad iesniegumu Kalnmeieram nosūta Paiders

Žurnāla Ir izdevēju pārstāvei Nellijai Tjarvei (publiski zināma kā Ločmele) vēršanās Ģenerālprokuratūrā pret žurnālistu Juri Paideru nekādus...

Foto

Aicinām valdību nepieņemt grozījumus noteikumos par koku ciršanu un rosinām Latvijas iedzīvotājus parakstīt petīciju

Trešdien, 22.novembrī, Zemkopības ministrija nosūtīja piecu dienu saskaņošanai pēc starpministriju sanāksmes precizēto...

Foto

Ušakovs virza neveselīgu politiku, „Saskaņa” tiek izmantota kā „satelītpartija” Lembergam

Saskaņas un Aivara Lemberga pakļautībā esošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) sadarbība ir pastāvējusi vienmēr. Tā tas...

Foto

„Rīdzenes sarunas”: nevienu konkrētu faktu neminēšu, bet aizdomas apstiprinās

Patstāvīgi strādājot ar oligarhu krimināllietas un operatīvās lietas materiāliem, esmu guvis pārliecību, ka pieņēmumi par valsts sagrābšanas...

Foto

Deputātu pieprasījums par Ašeradena ministrijas nespēju vai izvairīšanos sniegt atbildes par subsidētās elektroenerģijas ražošanu

Mēs, Saeimas deputāti, saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli un Latvijas Republikas Satversmi,...

Foto

Operatīvās informācijas avotu filosofija

Vārdkopa „operatīvās informācijas avots” bija termins VDK. Par operatīvās informācijas avotiem (turpmāk – „avotiem”) dēvēja gan cilvēkus, gan tehniskās iekārtas. „Avoti” bija...

Foto

Imigrācija - fakti un izaicinājumi. Nacionālistu skatījums un atbildes

Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī...

Foto

VID nodokļu audits un pušu tiesības

Statistika jau daudzus gadus nemainīgi apstiprina: ja Valsts ieņēmumu dienests (VID) nolēmis veikt nodokļu auditu, aptuveni 95% gadījumu tas noslēgsies...

Foto

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta stāvoklis tuvojas bioloģiskajai nāvei

Kopš Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) augustā pametusi tā direktore Sarmīte Villere, dienesta stāvokli var raksturot kā klīnisko...

Foto

Vai Maizīša aste ir čekas maisos?

“Drošības dienestiem, redzot kartotēku, ir zināms, ar ko ikdienā nodarbojas personas, kas strādājušas VDK,” – šādi Saeimas cilvēktiesību komisijas sēdē...

Foto

Latvieši, nepieļaujiet mūsu kļūdas ar mežu iznīcināšanas grozījumiem

Mēs esam iepazinušies ar grozījumiem, kas ierosināti Latvijas mežu ciršanu regulējošajos noteikumos un ietekmētu milzīgas mežu platības, atļaujot...

Foto

Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kāda būs brīvā Latvija, šķir astoņi prihvatizēti miljardi

Atkl 2:1-5 “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas...

Foto

Esiet gatavi rīkoties

Mīļā Latvijas tauta! Es sirsnīgi sveicu jūs Latvijas dzimšanas dienā! Es to daru ar patiesu lepnumu. Šodien sākas Latvijas simtais gads. Gadsimts nozīmē...

Foto

Vai Latvija kļūs par Eiropas kabeļu izgāztuvi?

Kad iegādājamies Eiropā ražotas sadzīves preces, tad paļaujamies taču, ka eksistē noteikti standarti (ja ne Latvijā, tad vismaz Eiropā),...

Foto

Dažādas vaļības, apvainojumi, pat naida runa nereti tiek maskēti kā demokrātijas izpausmes

1918. gada 18.novembris ir tā vēsturiskā diena, kurā pirms 99 gadiem tika proklamēta mūsu...

Foto

Nāk kailcirtes izgreznot Latviju?

Jau vairākus gadus, uzrunājot tautiešus, arī mūsu novadniekus, kas kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo un strādā ārzemēs, nevar nepamanīt apbrīnojamu vienprātību viņu...

Foto

Valsts svētkos vēlu beidzot sākt domāt par nacionālo drošību

Patriotiskā nedēļa pirms mūsu valsts svētkiem ir laiks, kad cildinām Latviju un arī tos cilvēkus, kas rūpējas...

Foto

Par Neo lietu – pie prezidenta

Lai arī šī gada 27. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu atstāt spēkā Rīgas apgabaltiesas 2017. gada 17. janvāra...

Foto

Kāpēc lai Čakša rūpētos par resursu efektīvu izmantošanu, ja var vienkārši paprasīt Saeimai vēl 16 miljonus

Saeima no valdības ir saņēmusi Veselības aprūpes finansēšanas likuma projektu,...

Foto

Pirms četriem gadiem pirmoreiz publicēts raksts: vai aicinājums turpināt „dzīvot melos”?

Tieši tā var uztvert Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja (raksts pirmoreiz publicēts 2013. gada decembrī)...