Kura tiesa drīkst skatīt NRA žurnālistu iniciēto Annas Potapovas - Jutas Strīķes prāvu? Tā, ko vada Lilita Cācure - Veronika Krūmiņa?
Guntis Višņakovs*01.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2019. gada 29. jūnijā «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» ir publicēts Ulda Dreiblata raksts «Strīķes advokāte: Bija Anna, tagad Juta. Kāda starpība?» par žurnālista Rituma Rozenberga mēģinājumiem tiesas ceļā no Latvijas Universitātes iegūt studentes personas lietu, kas apliecinātu, ka Juta Strīķe kādreiz bijusi Anna Potapova.
Nenostājoties nevienā pusē šajā strīdā, jūtam pienākumu vērst uzmanību, ka Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments šajā lietā ir nostādīts kutelīgā pozā. Lietas par informācijas pieprasījumiem no iestādēm pēc būtības Latvijā skata viens tiesnesis vienā instance. Pēc tam iespējams iesniegt kasācijas sūdzību. Kasācijā pārbauda tikai to, vai pirmās instances tiesa nav pārkāpusi materiālās vai procesuālās normas.
Piemēram, ja universitāte norādītu, ka tai vispār nav Annas Potapovas dokumentu, kasācijas instancei to nav tiesību pārbaudīt, jo tā jau ir pierādījumu pārbaude lietā. Lai nu kā, bet kasācijas instances tiesa var atcelt pirmās instances tiesas lēmumu un šī kasācijas instance šobrīd nav vis Augstākā tiesa kā tāda, bet tās Administratīvo lietu departaments.
Bet vai Administratīvo lietu departamenta tiesneši vispār drīkst skatīt šo lietu? Paudīsim apsvērumus, kapēc ne.
Departamentā ir divpadsmit tiesnešu. Valsts amatpersona atsakās no tās amata pienākumu veikšanas vai valsts amatpersonas amata savienošanas visos gadījumos, kad ētisku apsvērumu dēļ varētu tikt apšaubīta tās darbības objektivitāte un neitralitāte, nosaka likums.
Lietas atbildētāja pusē pieaicinātā iestāde – Latvijas Universitāte – ir darba devējs arī tiesnešiem. Jautrīte Briede ir tur profesore, Anita Kovaļevska lektore, taču tas netraucē departamentam izveidot kolēģiju triju tiesnešu sastāvā no pārējiem senatoriem. Problēma ir mazliet delikātāka.
Lai arī formāli lieta ir administratīvais process par tiesībām saņemt informāciju no iestādes, tomēr Jutas Strīķes advokāte Ilona Jirgena ir uzsvērusi kā argumentu Strīķes tiesības uz privāto dzīvi vārda un uzvārda maiņas kontekstā.
Iestāde atteicās izsniegt pieprasīto informāciju, jo tās juristu izpratnē Saeimas deputāta kandidātes Strīķes «tiesības uz privāto dzīvi» ir «svarīgākas par sabiedrības interesēm», «izvērtējot un sabalansējot divas pamattiesības - vārda brīvību un fiziskās personas privātās dzīves neaizskaramību».
«Ja arī viņa ir bijusi Anna un tapusi Juta - tās ir viņas privātās tiesības mainīt vārdu. Arī Jutai šādas tiesības ir, ja viņa vēlējās un nomainīja, un nav sabiedrībai - lai arī kāda amatpersona būtu - jāpaskaidro, kādu mērķu vadīta viņa to darīja,» pirmās instances tiesā norādījusi advokāte Ilona Jirgena.
Augstākajai tiesai pēc būtības jāskata, vai motīvi, apstākļi, kuru dēļ nomainīts vārds un uzvārds, kā privātās dzīves sastāvdaļa ir pietiekams pamats informācijas nesniegšanai, ja lieta ir par augstu valsts amatpersonu – Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju, Tieslietu padomes locekli Jutu Strīķi.
Augstākās tiesas senatoriem jāvērtē jautājums, vai šāda līmeņa amatpersonas tiesības uz privāto dzīvi vārda un uzvārda maiņas sakarā ir vērtējamas augstāk vai zemāk par sabiedrības interesēm zināt.
Vēlreiz – nenostājoties neviena pusē par lietas iznākumu pēc būtības – Administratīvo lietu departamentā nav neviena tiesneša, kam šajā lietā nebūtu interešu konflikta.
Visiem šiem tiesnešiem – Dzintrai Amerikai, Jautrītei Briedei, Andrim Guļānam, Vēsmai Kakstei, Anitai Kovaļevskai, Dacei Mitai, Valteram Poķim, Normundam Saleniekam, Līvijai Slicai, Rudītei Vīdušai un Ievai Višķerei – ir viens un tas pats priekšnieks, kas organizē departamenta darbu un no kā pārējie tiesneši ir organizatoriski un morāli atkarīgi kā no vadošā kolēģa.
Tā ir departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa, kura turklāt kā Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos un valsts sekretāra pienākumu izpildītāja ir zināma teju visiem no šiem tiesnešiem, izņemot divus, jo piedalījusies lēmumu pieņemšanā, kas šiem cilvēkiem vispār ļāva nokļūt tiesneša amatā. Tā ir liela morāla, ētiska slodze.
Kutelīgā poza ir lietā, ka Veronika Krūmiņa ir salīdzināmā situācijā ar Jutu Strīķi. Arī augsta juridiskās sistēmas amatpersona, turklāt agrāk bija pazīstama ar citu identitāti kā Lilita Cācure.
Par viņu jaunībā 1983. gada janvārī rakstījusi pašreizējā «Neatkarīgās Rīta Avīzes» žurnāliste Elita Veidemane vēl kā «Padomju Jaunatnes» žurnāliste. Lai arī no google.com meklētāja pēdējos gados ar «tiesībām aizmirst» izņemts, tomēr apstāklis, ka Veronikai Krūmiņai agrāk bijis cits vārds un uzvārds ir vispārzināms. Par to rakstījis pat pats portāls Pietiek.com.
Līdz ar to Administratīvo lietu departamenta tiesneši, ja piedalītos lietas izskatīšanā, nonāktu ētiskas dilemmas priekšā, jo labi apzinātos, ka veidotais Augstākās tiesas lēmums attieksies uz viņu priekšnieci, ja kāds, piemēram, portāls Pietiek.com pieprasīs no Latvijas Universitātes Lilitas Cācures personas lietu. Apzinoties, ka tāpat kā par Annu var jautāt par Lilitu?
Pilsētā gan melš, ka iemesli slēpjas čekista Jāņa Anerauda literārajā tēlā māsā Veronikā (piētiskās un skaistās cisterciešu novices prototips gan bija ar citu vārdu – Otīlija Marija grāfiene Keizerlinga), kā arī vārda Lilita sātaniskajā konotācijā judokristiāniskajā tradīcijā, bet nevar izslēgt iespējamību, ka portāls Pietiek.com pieprasītu šo informāciju Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentam un Latvijas Universitātei, prasītu informāciju, tiesātos. Pašsaprotami, ka šie senatori kasācijas sūdzību skatīt nevar. Ko darīt?
Lemberga lietā visi Kurzemes apgabaltiesas tiesneši atstatījās, un lietu skata Rīgas apgabaltiesa. Visiem Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta tiesnešiem ir jāatstatās no kasācijas sūdzības vērtēšanas Strīķes lietā un Augstākās tiesas priekšsēdētājam ar rīkojumu jānodod lieta izskatīšanai Krimināllietu vai Civilietu departamentam. Tur arī ir gudri tiesneši un tiesību literatūra jebkuram tiesnesim ir brīvi pieejama. Izņēmuma gadījumā tas ir pieļaujams, jo pusēm ir tiesības uz taisnīgu tiesu.
* Kolhoznieku kandidāts Rāznas apriņķa tautas tiesneša amatam, 3. kategorijas neklātienes juriskonsults.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
