Kurš ieviesīs kārtību? Kronbergs nespēj, Rinkēvičs – pārbijies, Siliņai nav laika... Tramps?

Runa ir par iekšpolitiku, kas amerikāņiem atver noslēpumus. Ņemot vērā, ka Latvijas sabiedriski politiskā konjuktūra ir veidota pēc tiem pašiem principiem, mūsu valsts pārvaldes sakratīšana arī pilnīgi noteikti pasniegtu brīnumus.

Tramps nav atstājis sev apkārt vienaldzīgos, lai gan satiktie amerikāņi saka – nevajag klausīties viņa vārdos, labāk skatāmies uz darbiem. Jā, ar muti šis cilvēks brauc, kā nespēdams apvaldīt caureju. Būtībā runa ir par tipisku iedomīgu narcisu, kas specializējies agresīvā mobingā.

Aizejiet nedēļas nogalē uz jebkuru bērnu sporta komandu pasākumu, un tur tribīnēs vai laukuma malās ir pilns ar tādiem kā Tramps. Brēc, kliedz, mauro, draud, ārdās – rāda kulakus, fakus un mēles… Tie ir bērnu vecāki.

Darba vietās jau mums arī ir vismaz pa kādam trampam – tādam, kurš izliekas par visiem gudrāks, augstprātīgāks, enerģiskāks, bravūrīgāks. Šie kadri nepakļaujas ārstēšanai vai pāraudzināšanai – varbūt noslogojot viņus fiziski, tā pretenzija uz pāris stundām vai dienām tā kā apdziest, bet pēc tam – atkal vecā āža kāja izlien…

Starp citu, kad Tramps ir nospēlējis atsoņpadsmit bedrītes golfa, kas paņem spēkus un enerģiju, viņš pie Baltā nama preses mikrofona izklausās gluži sakarīgs. Jo vienkārši nav spēka…

Pasaulei tā kā neērti aizrādīt, ka viņš kopumā izskatās pēc muļķa, kaut vai tās pašas Ukrainas sakarā. Lai gan – kāpēc izskatās? Ja cilvēks visu savu apzinīgo dzīvi to tik vien ir darījis kā gājis uz visu banku, metot pa labi un pa kreisi savus partnerus un apakšuzņēmējus – nekustamā īpašuma attīstītāju klasika –, tad, piemēram, kaut kāds jautājums par kara sākumu vai diktatoriem, Trampam vispār ir otršķirīgs, nesaprotams. Jo pēc būtības viņam ir pie pakaļas, cik tur mirst vai tiek nogalināti, vai Putins ir labs vai slikts, – viņa mērķis ir izbeigt karu.

Viņš sevi nenomoka ar sentimentu kā lielākā daļa eiropiešu – viņa sentimentu pabaro noticis darījums. Ir vai nav. Starp citu, vienā no saviem privātajiem golfa klubiem Ņūdžersijā viņš joprojām izskata iespēju nokārtot kapličas sertifikātu, jo… šajā štatā apbedījuma vietas netiek apliktas ar zemes nodokli. Apglabājis savu pirmo sievu golfa laukuma teritorijā, Tramps nudien domā, ka šāda nodokļu optimizācija nav peļama – tāpēc eksperti tagad pēta, vai ģimenes mauzoleja izbūve varētu ierakstīties likumdošanas atlaidēs.

Šis piemērs ir par to, kāds cilvēks mūsu priekšā. Kā smejies – dumjš jau viņš nav, bet par gudru arī nesauksim. Bet tas, ka vairāk nekā septiņdesmit miljonu amerikāņu nobalsoja par Trampu kā prezidentu, mazāk attiecas uz viņa akadēmisko viedumu vai elementāru uzvedības kultūru, vairāk – uz lēmuma pieņemšanu, izlēmīgumu.

Un vēl vairāk uz to, ko aiz sevis atstāja iepriekšējie Ovālā kabineta saimnieki. Bet demokrāti, kā tagad saprotams, bija organizējuši amerikāņu publiskās naudas plūsmu uz visām debess pusēm – apmaksājot gan Āfrikas odu labturību, gan Āzijas ziloņu niezes uzskaiti, un vēl miljardi pazuda liberālisma globālajās pseidoprogrammās… Loģiski, ka šo kārtību varēja mainīt tikai cilvēks ar s...dainu mietu rokās – un Tramps šajā ziņā nekomplekso.

To, ka Ukrainas kara gaita ir amerikāņu rokās, tagad jau katra Kremļa blakte saprot. Ne jau tāpat vien pirmā oficiālā abu pušu tikšanās notika Saūda Arābijā – faktiski tīrā ASV ietekmes zonā.

Ko Tramps izspiedīs no Ukrainas par miera garantijām – kāda starpība? Te drīzāk lielākā intriga slēpjas reālajā politikā un tajos krievu oligarhu aktīvos, ko republikāņu bonzas ir iekārojuši. Par 9. maija svinēšanu kopā ar Putinu šie kapitālisti nevis nosauks, bet – paņems, ko gribēs… Un krievs arī dos, jo kaut kā taču kara beigas vajag iesaiņot. Lai paliktu savās vēstures grāmatās kā uzvarētājs, Putins maksās tieši tik lielu cenu, cik Tramps nosauks.

Protams, tas viss izskatās ļoti neglīti, perversi un nožēlojami, bet – vai tad labāk bija četrdesmit pirmā gada vasarā? Kad, saprotot, ka pret Hitleru vajadzēs iet kopā ar Staļinu, angļi taču sākumā savu sabiedrotā statusu pie komunistiem gribēja nopirkt ar Baltijas valstu zeltu, kas bija palicis… Amerikas bankās. Skaidrs, ka Ukraina šobrīd Trampam varētu atgādināt, ka pašreizējo Rietumu pasaules kārtību pēc Otrā pasaules kara izveidoja pēc amerikāņu politiskās arhitektūras uzmetumiem un ka, atsakoties no kodolieročiem, ukraiņus tāpat lielie beigās uzmeta. Taču – tas jau atkal ir sentiments. Parunājiet ar jebkuru no Latvijas celtniecības karteļa vadošajiem cilvēkiem – viņi uz pirkstiem šos Trampa principus jums vēsā mierā izskaidros. Jo tā ir viņa un viņam līdzīgo aprindu ikdiena.

Ja Trampa sakarā nervi netur, jābrīnās – kā jums nervi tur Latvijas tekošo, pilošo un cita veida jautājumu kārtošanu.

Premjeres Siliņas tā sauktais uzrāviens ar trīs ministru nomaiņu ir tas pats, kas lietus laikā mazgāt automašīnu ar bretblaugznu šampūnu. Nekā tur nebūs, jo “Jaunā Vienotība” vienkārši sargā savus iekarojumus.

Tehniski šis piedāvājums tika formēts vēl briesmīgāk – tad ir sarunas, tad pārdomas, tad aplēses, paziņojumi. Un vēl jau nezina, kas būs vakanto ministru krēslu vietā… Tāda sajūta, ka viņi vispār ministru kabinetā nesatiekas, ka atrodas katrs savā zemes lodes pusē. Evika vēl iestudē neveiklo etīdi, ka tieši trīs ministru – neprašu pārstāvētajās nozarēs kaut kas sabremzējies… Turklāt no trīs koalīcijas partneriem katram ir bijis tieši viens grūti audzināmais un – ne vairāk un mazāk. Kamēr koalīcijā būs “vienotības” gods, prāts un sirdsapziņa, šāda muļļāšanās un problēmu imitācija turpināsies.

Vai vēl atgādināt, ka mums ir Valsts kancelejas direktors, kas amatā nokļuva bez konkursa? Raivis Kronbergs pagājušajā vasarā kaut ko runāja par valsts pārvaldes attālināto darbu, kas sākās kovida laikā. Doma bija tāda, ka esot laiks ierēdņiem tomēr atgriezties pie darba galdiem. Pagājusi vairāk nekā puse no gada, un Kronbergs tagad atzīst, ka viņš ar šo netiek galā… Tad kāpēc mums ir vajadzīgs šāds kancelejas vadītājs?

Starp citu, arī cilvēks, kas sēž Rīgas pilī, laikam šajā sakarā gaida, ka viņam pievedīs klāt popkornu un kolu – lai viņš varētu turpināt uzmanīgi vērot šo murgu izlaidības kurpītēs.

Ja ierēdņi vāc kaut kādus parakstus un stāsta par izmešiem, ko viņi ir atstājuši pie sevis mājās, tādējādi attaisnojot savu loderēšanu un dīkdienību, – tā ir viņu darīšana. Valsts darīšana ir šo sakārtot pēc iespējas ātrāk, pie viena optimizējot tos posteņus, kas šajā laikā izrādījušies lieki. Kurš to darīs? Kronbergs nespēj, Rinkēvičs ir pārbijies, Siliņai nav laika… Tramps? Jā, uz to pusi tas viss pagriezīsies.

Mēs taču saprotam, ka tā tas turpināties nedrīkst. Mēs taču redzam, ka ierēdņu armija diriģē parādi, tai skaitā nokauj vai sabotē valsts konkurētspēju. Integrācijas fondi un sabiedrības saliedēšanas programmas, mediju politikas koncepcijas un tamlīdzīgi mēsli šī vārda tiešajā nozīmē – no tā ir jātiek vaļā, jo tur nevis tiek iztērēti, bet – tur pazūd simtiem miljonu nodokļu maksātāju naudas. Bez sakara, bez jēgas! Kultūra un zinātne it kā nav domāta pelnīšanai šo vārdu fiskālajā izpratnē, taču – arī parazitēt šīs vides nedrīkst, kā tas diemžēl tagad notiek vairumā gadījumos.

Šie kūleņi būtu jāmet, pirms Tramps panāk kara beigas. Jo pēc tam, jau miera apstākļos – visi šie tūdaliņi un tāgadiņi, trejmeitiņas un vālodzītes, boltiņi un voltiņi, ilzītes un milzītes, pētījumi un caurskatījumi, esences un nobīdes – viņus ne sitamus mēs nedabūsim nost no treknajām silēm un no tām ekseļu tabulām, kur kaut kas vienmēr viņiem ir apslēpts vai noglabāts, vai gaida pareizo iesniegumu no silei pietuvinātājiem. Atsaucoties uz pamatnostādnēm…

Nepatīk Tramps? Man nepatīk, ka mēs vairāk runājam par Trampu nekā par Latviju. Un, ja pēc mūsu runām vēl sekotu darbi! Bet – seko citas runas.

Novērtē šo rakstu: