Kurš ir efektīvāks COVID-19 pārnēsātājs – vakcinētie vai nevakcinētie?
Vladimirs Lindermans28.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valdības nodoms piespiedu kārtā vakcinēt skolotājus, ārstus un sociālos darbiniekus neapšaubāmi ir cilvēktiesību pārkāpums. Taču cilvēktiesību pārkāpums var būt arī pamatots. Vispārējā labuma interesēs dažkārt ir jāignorē indivīda tiesības. Tāpēc ir svarīgi saprast, vai šajā gadījumā cilvēktiesību pārkāpums ir pamatots. Mēģināsim tikt skaidrībā.
I
Ārstus, pedagogus un sociālos darbiniekus apvieno tas, ka viņi kontaktē ar lielām cilvēku grupām. Tiek pieņemts, ka viņi, nebūdami vakcinēti, apdraud šīs cilvēku grupas. Var inficēt tās. Savukārt vakcinēts ārsts, pedagogs un sociālais darbinieks šādu apdraudējumu nerada. Vai arī rada, bet ievērojami mazākā mērā.
Patlaban tas ir tikai pieņēmums, hipotēze. Pētījumi ir rādījuši, ka pilnīgi vakcinētajiem, ja viņi saslimst, vīrusa slodze (vīrusa daļiņu daudzums izdalījumos, tai skaitā siekalās) ir mazāka nekā nevakcinētajiem.
Vai no tā izriet, ka vakcinētie retāk inficē apkārtējos? Nē. Jo nav zināms, kāda vīrusa slodze ir nepieciešama, lai inficētos. Varbūt pilnīgi pietiek ar tām daļiņām, ko satur vakcinētā siekalas.
Ir tikai aptuveni vērtējumi. Saskaņā ar šiem vērtējumiem varbūtība, ka saslimis un vakcinēts cilvēks kādu inficēs, ir divas reizes mazāka nekā tad, ja viņa vietā būtu saslimis nevakcinēts cilvēks.
Divas reizes – tās nav 20 vai 200 reizes. Un arī tās „divas” pagaidām ir tikai hipotēze.
II
Tomēr epidēmija attiecas ne tikai uz bioloģiju. Šeit ir runa arī par sabiedrību. Ir svarīga ne tikai vīrusa slodze vien. Svarīgi, kā ir iekārtota dažādu iedzīvotāju grupu dzīve sabiedrībā. Kādi likumi regulē šo dzīvi.
Un šis ir reāls stāsts par pavisam neseniem notikumiem.
Divi uzņēmēji no Rīgas devās uz lietišķu tikšanos kādā Kurzemes pilsētā. Viens ir vakcinēts, otrs – nav.
Pēc pāris dienām, kad uzņēmēji jau bija Rīgā, viņiem piezvanīja un paziņoja, ka viens no šīs lietišķās tikšanās dalībniekiem ir saslimis. Nevakcinētajam rīdziniekam kā kontaktpersonai nozīmēja divu nedēļu karantīnu. Ko viņš arī ievēroja, būdams likumpaklausīgs cilvēks.
Un kā ar viņa vakcinēto kolēģi? Viņam nelika izolēties. Kāpēc? Tāpēc, ka tāds ir likums. Precīzāk teikt, Ministru kabineta noteikumi. Saskaņā ar šiem noteikumiem pret koronavīrusu vakcinētu personu nevar atzīt par „kontaktpersonu”. Tai tikai jāizdara tests nedēļas laikā.
Rezultātā vakcinētais uzņēmējs izdarīja testu septītajā dienā. Tests izrādījās pozitīvs. Iepriekšējās dienās viņš paspēja inficēt divus cilvēkus savā Rīgas birojā
Par laimi, viss beidzās labi, turklāt visiem. Neviens nebija nokļuvis slimnīcā un nebija miris.
III
Šis stāsts rāda, ka vakcinētais var būt efektīvāks infekcijas pārnēsātājs nekā nevakcinētais.
Pieņemsim, ka vakcinētajam vīrusa slodze saslimšanas gadījumā ir divreiz mazāka. Toties kontaktu var būt vairākiem desmitiem reižu vairāk. Un ar savu mazo vīrusa devu viņš ar kādu dalīsies. Tanī pašā laikā nevakcinētais paklausīgi sēdēs izolācijā.
Secinājums. Nesaskatu racionālus pamatojumus, lai piespiestu vakcinēties skolotājus, ārstus un sociālos darbiniekus. Manuprāt, tā ir nepamatota cilvēktiesību pārkāpšana.
Man nav taisnība? Mana loģika ir nepilnīga? Es neņemu vērā kādus faktus? Labi. Tad lai valdība pamato savu rīcību – speciāli tādiem stūrgalvjiem kā es.
IV
Piespiedu vakcinācijas piekritējiem varētu būt arī tāds arguments: nevakcinētie slimo biežāk un jau tāpēc vien tie ir bīstamāks inficēšanās avots.
Šo tēmu esmu sīki jo sīki izklāstījis šeit:
paskaidrojot, kāpēc uz Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) publicēto datu pamata nav iespējams izdarīt secinājumu, kas inficējas biežāk – vakcinētie vai nevakcinētie.
Līdz ar to visnopietnākais politiskais lēmums, kas atņem tiesības vairākās profesijās strādājošiem cilvēkiem, balstās uz nepierādītām hipotēzēm un propagandistu izdomājumiem.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
