Iesaki rakstu: 
Pēdējā mēneša laikā, protams, aktuālākā tēma ir par to, kurš būs nākamais valsts prezidents, un par potenciālajām izmaiņām valdībā, bet pa pakšiem joprojām tiek runāts, kā dabūt prom Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru. Izrādās, ka klusi un nemanot šis amats ir kļuvis ļoti iekārots politisko partiju sponsoru aprindās.
Kāpēc es to apgalvoju? Tāpēc, ka man pašam ir sanācis kādu labu laiciņu pastrādāt aizsardzības resorā un pieredzēt dažādus aizsardzības ministrus, valsts sekretārus un NBS komandierus, kas dod zināmu priekšstatu, kā tās lietas notiek. Līdz ar to, sekojot līdzi dažādiem rakstiem presē, sociālajos tīklos, trauksmes cēlājiem un raidījumiem televīzijā, ļoti labi redzu, no kuras puses vēji pūš.
Ar diezgan lielu intensitāti pēdējos mēnešos tiek spiests uz to, lai no amata dabūtu nost Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu. Izskatās, ka atsevišķiem medijiem (“TV24”) un tā saucamajiem “viedokļu līderiem” vai “viedokļu izplatītājiem” no konkrētas politiskās partijas (“Apvienotais saraksts”) ir dots uzstādījums par katru cenu visu laiku kaut ko atrast par Jāni Garisonu.
Pirms pāris dienām šeit portālā pietiek.com bija publicēts “raksts” par to, vai valsts sekretārs Jānis Garisons izsprukšot sveikā saistībā ar it kā “skandaloziem” aizsardzības ministrijas iepirkumiem. Rakstā bija minēts, ka Garisons esot bijis saistīts arī ar CVRT kāpurķēžu bruņutehnikas iepirkumu.
Ņemot vērā, ka tajā laikā strādāju aizsardzības resorā un man bija tā “veiksme” būt klāt šim iepirkumam, tad pastāstīšu šo to mazliet vairāk par šo iepirkumu, kas, cerams, kādam pavērs kaut nedaudz plašāk acis uz to, kā senāk tika kārtotas lietas.
Sāksim ar to, ka tagadējām valsts sekretāram ar šo iepirkumu vispār gandrīz nav nekāda sakara, jo tajā laikā, kad tika lemts par CVRT pirkšanu, Garisons pildīja ministrijas politiskā direktora pienākumus un šis iepirkums vispār nebija viņa kompetences jautājums tajā brīdī.
Atskatoties uz notikumiem tālajā 2014. gadā, sāksim ar to, ka šī iepirkuma laikā aizsardzības ministrs bija Raimonds Vējonis no ZZS, kurš jau 2013. gadā, pat neuzsākot sarunu procedūras, tieši norādīja, ka plāno slēgt līgumu ar Lielbritāniju par viņu piedāvātās nolietotās tehnikas iegādi, sakot: “Mums ir jāuzsāk šīs sarunas ar Lielbritānijas valsti, un tad mēs zināsim tālākās detaļas par to, kādā veidā varēsim slēgt līgumu.”
Jau tad radās jautājumi, kur paliek citu valstu piedāvājumi par bruņu tehnikas piegādi, kādēļ tie netika pat izskatīti un kādēļ konkrēti tieši šī vecā tehnika no Lielbritānijas ir jāpērk? Publiskajā telpā minēt faktu par līguma slēgšanu, kad nav vēl uzsākta sarunu procedūra, neliekas visai loģiski, cik nu var daudz prasīt no dižkareivja, kas ielikts par aizsardzības ministru ar Lemberga svētību. Toreiz pat ne visai ar prāta spējām apveltītais Viesturs Silenieks (ZZS) tika piekabināts Bergmanim kā tāds piektais ritenis par padomnieku, bet patiesībā, lai kontrolētu un pieskatītu Bergmani, - bet lai nu paliek, liksim Silenieku šoreiz mierā.
Varbūt daudzi būs piemirsuši, ka tolaik aizsardzības ministra Vējoņa atbalsta plecs bija AM ārštata padomnieks Jānis Kažociņš, kurš ir atvaļināts Lielbritānijas Bruņoto spēku brigādes ģenerālis. Visi komisijas locekļi zināja, ka Kažociņš jau pirms iepirkuma brutāli lobēja tieši šo bruņutehniku no Lielbritānijas un iepirkuma procedūras laikā agresīvi vērsās pret jebkuru kritisku argumentu par šīm konkrētajām vecajām mašīnām. Jānorāda, ka komisijas darba laikā pat no ļoti kompetentām iestādēm tika izteikti kritiski argumenti par konkrētajām CVRT mašīnām, bet tā laika Aizsardzības ministrijas vadība ar Vējoni, Kažociņu un ministrijas parlamentāro sekretāru Andreju Panteļējevu (ZZS) priekšgalā jutās tik droši un pārliecinoši, ka atļāvās totāli ignorēt citu viedokli, pat ja tās nāca no ļoti kompetentām iestādēm.
Es un vēl citi komisijas locekļi, kuri bija komisijās kā eksperti arī no citām kompetentām iestādēm, kategoriski neatbalstījām CVRT iegādi, jo tas neatbilda NBS vajadzībām un pielietojumam. Iegādātie CVRT, kas ir kaujas izlūkošanas kāpurķēžu tehnika, mācībās joprojām tiek pielietoti kā kājnieku kaujas mašīna, kas ir pilnīgs pretstats šī CVRT funkcijām, ņemot vērā, ka to bruņas, iespējams, pasargā maksimums no kājnieku vieglajiem ieročiem. No visiem pieciem CVRT modeļiem tikai Spartan modelis tiek pielietots paredzētajiem mērķiem, pārvadājot Spike sistēmu un tā apkalpi.
Ņemot vērā iepirkuma komisijā minēto mūsu ekspertu viedokli pret CVRT iegādi, bija skaidri redzams, ka šis iepirkums tiek lobēts un citu komisijas locekļu piedāvātais vācu bruņutransportieris Marder vai kādas citas valsts piedāvātie modeļi netika pat izskatīti un salīdzināti ar vecajiem CVRT modeļiem. Protams, šie kungi ir militārā bruņojuma “eksperti” un zināja labāk, ar ko vajag slēgt iepirkuma līgumu.
Un tagad pastāstīšu vēl kādu svarīgu detaļu par to, kā tika “sakārtots” konkrētais CVRT iepirkums no ZZS puses. Svarīga loma bija arī tā laika NBS komandierim Raimondam Graubem, kurš bija ZZS ieliktenis un spēja labi apkalpot politiskās vadības (toreiz ZZS) intereses.
Parasti šāda rakstura komisijās tiek atlasīti pareizie cilvēki no NBS, kuriem ir jāsniedz “eksperta” viedoklis, uz kā tad arī lielā mērā komisijas balstās. Šajā iepirkumā NBS komandieris “nozīmēja” pareizos ekspertus, kuri sniedza attiecīgi “pareizo” viedokli par CVRT, ka tā ir “izcili laba” kaujas mašīna. Atceros, ka konkrētajā iepirkumā kā vajadzīgais NBS “eksperts” tika pieaicināts NBS virsnieks Andžejs Zarakovskis, kurš sniedza “pareizo” viedokli.
Pēc šā iepirkuma NBS vadība gādāja, ka Zarakovska militārā karjera attīstās ar pareizo trajektoriju, un vēlāk Zarakovskis kļuva par Mehanizētās kājnieku brigādes Kaujas nodrošinājuma bataljona komandieri. Zināms, ka tie virsnieki vai karavīri, kuri nemēdz “pareizi” nolasīt NBS vadības domas un norādījumus, uz šādām iepirkumu komisijām netiek aicināti un attiecīgi viņu karjera attīstās pa citu trajektoriju. Kā mēs zinām, tad vēlāk Raimonds Graube kļuva par padomnieku nākamajam aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim, kurš arī ir no Zaļās partijas, kas tagad ietilpst AS.
Ir jau daudzkārt publiski izskanējis, kā Bergmaņa laikā tika lobēti citi Zaļās partijas sponsoru iepirkumi, bet tieši Bergmaņa laikā pasliktinājās Zaļās partijas attiecības ar tagadējo ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu un arī citiem vadošiem ministrijas darbiniekiem, jo Zaļās partijas sponsoru vēlmes tika ignorētas.
Kā piemēru varu minēt arī munīcijas tirgoni Arnoldu Libeku par kuru tika saņemti negatīvi atzinumi no drošības iestādēm un tiesībsargājošajām institūcijām, bet kurš tagad ir Aināra Šlesera vadītās partijas sponsors. Tieši Libeks ar saviem domubiedriem uzražoja “slaveno” trauksmes cēlāja video par it kā slikto Aizsardzības munīcijas iepirkumu.
Libeks tikai aizmirsa pateikt, ka ir tuvs ģimenes draugs Krištopanu ģimenei, un, ja pareizi atceros, vai tikai Arnolda Libeka dēls nebija vedējtēvs Krištopāna dēla kāzās. Apmēram šādā stilā senāk tika kārtoti iepirkumi, un tagad, kad Zaļās partijas un Šlesera partijas sponsoriem nepieder vara Aizsardzības ministrijā, Garisons ir kļuvis slikts un visādā ziņā “kaitīgs” cilvēks.
Reiz Libeks bija pie manis ieradies ar "konfekšu kasti", kad vēl biju jauns un tikko pēc akadēmijas uzsāku dienestu NBS struktūrās, Jūs jau saprotat, tieši kurās, - viņš solīja visādus brīnumus un karjeras izaugsmi, par baigo labvēli uzmetās, bet nekas nesanāca, diemžēl arī atbildīgās struktūras uz maniem ziņojumiem nereaģēja, acīmredzot visur bija savējie, bet ne manējie, lai nu paliek, kas bijis, tas bijis.
Bet, atgriežoties pie CRTV iepirkuma stāsta, jāatzīmē, ka toreiz ZZS stūma cauri šo iepirkumu, jo ZZS pietuvinātais uzņēmums SIA “Zemgales remonta cents” (līdz 2018. gadam bija pazīstams ar nosaukumu SIA “AUTO KADA JA”) uzvarēja iepirkumu par CVRT remontēšanu. Lieki teikt, ka šis uzņēmums faktiski nekādu remontu nemaz neveica un, ja bija nepieciešams būtisks remonts, tad CVRT tika sūtīti uz Lielbritāniju.
Ja jau CVRT būtu tik labi, tad šobrīd neizskatītu to iespējamo nodošanu Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Tikai žēl, ka pat ukraiņiem CVRT īsti nav vajadzīgi.
Šobrīd Zaļās partijas un Apvienotā saraksta sponsoru vēlmes mēģina lobēt vēl viens ZZS ieceltais NBS komandieris Leonīds Kalniņš, bet ir problēmas, jo acīmredzot “lietas sarunāt” ar ministrijas valsts sekretāru Garisonu īsti nesanāk. Tieši tāpēc no attiecīgajiem “masu medijiem” un “viedokļu līderiem” tiek uzturēta tēma par slikto Garisonu, un, cik dzirdēju, tad Apvienotais saraksts par visām varēm grib izmaiņas valdībā un pārņemt savā kontrolē Aizsardzības ministriju, lai nomainītu ne tikai Garisonu, bet daudzus citus "nepaklausīgos", arī mani.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
