Iesaki rakstu: 
Lai gan bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Normunds Vilnītis intervijā žurnālam Playboy nesauc vārdus, runājot par kādu Valda Dombrovska valdības ministru, kura iepējamo korupciju kavējusies izmeklēt Juta Strīķe, pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, apspriedēs KNAB vadības līmenī izskatīta nepieciešamība veikt operatīvās izstrādes pret vismaz trim Dombrovska valdības ministriem, kuru politiskajā paspārnē tika pieņemti miljoniem vērti saimnieciski lēmumi. Runa varētu būt par tālaika ekonomikas ministru Arti Kamparu, iekšlietu ministri un veselības ministra pienākumu izpildītāju Lindu Mūrnieci (tagad - Lindu Abu Meri, abi no Vienotības), kā arī tālaika satiksmes ministru Kasparu Gerhardu (TB/LNNK).
Bijušais KNAB vadītājs Normunds Vilnītis žurnāla Playboy februāra numurā sniedzis interviju, kurā atklāj, ka viņa vadības laikā birojā bijusi informācija par iespējami korumpētu Dombrovska (Vienotība) valdības ministru, tomēr viņa vietniece Juta Strīķe šo informāciju neesot pienācīgi izmeklējusi, - tā atsaucoties uz vēl nepublicēto interviju, raksta portāls Diena.lv.
Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, ministri, kurus Vilnītis kavējas saukt uzvārdos, bet par kuru operatīvo izstrādi ticis spriests tālaika KNAB vadības līmenī, varētu būt Artis Kampars, Linda Mūrniece Abu Meri) un Kaspars Gerhards.
KNAB interesi par Lindu Mūrnieci izraisījis 21 miljonu latu vērtais “ātro” iepirkums. 2010. gadā pēc Tautas partijas iziešanas no valdības un Baibas Rozentāles demisijas uz laiku viņa pildīja arī veselības ministres pienākumus. Viņas pilnvaru laikā tika noslēgts 21 miljonu latu vērtais līgums par neatliekamās medicīniskās palīdzības transporta nomu ar SIA Rīgas Sanitārā autobāze, kuras īpašnieks ir Adigjozals Mamedovs. Pēc ministres amata pamešanas Mūrniece veiksmīgi ieņēmusi ienesīgus amatus ar Azerbaidžānas kapitālu saistītos uzņēmumos.
Satiksmes ministram Gerhardam KNAB uzmanība bijusi pievērsta saistībā ar vērienīgo jauno vilcienu iepirkumu, kam pamati tika likti viņa ministrēšanas laikā. Tobrīd AS Pasažieru vilciens valdē bija ar tēvzemiešu ietekmi vismaz tobrīd saistītas personas, piemēram, Andrejs Požarnovs.
Gerhards gan bija tēvzemiešu ministrs, tādēļ neierakstās Vilnīša piesauktajā shēmā, kurā Strīķe nodrošina viena politiskā spēka – partijas Vienotība – drošību un ekonomiskās intereses.
Taču viens no iespējamiem skaidrojumiem Gerharda saudzēšanai varētu būt viņa tuvums uzņēmējam un “lietu kārtotājam” Mārim Martinsonam, kurš Vilnīša piesauktajā laikā bija Vienotībā ietekmīgā Edgara Jaunupa uzticības persona. Martinsons tālu no Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrību saimnieciskajiem lēmumiem nav stāvējis arī vēlāk, pateicoties ietekmei uz tā dēvēto Olšteina sešinieku un atsevišķiem Vienotības politiķiem.
Tomēr viskonkrētāk tolaik KNAB tikusi apspriesta ekonomikas ministra Arta Kampara darbība. Pietiek jau rakstījis par 2010. gada beigās Drošības policijā sākto un KNAB pārsūtīto tā dēvēto “vēja kvotu lietu”, kurā figurēja Kampara padomnieka un Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Klāva Olšteina (tolaik Vienotība) vārds.
Runa bija par iespējamu kukuļošanu EM lēmumos par obligātā iepirkuma kvotu sadali. Lai gan lietā figurēja Drošības policijas iegūtas konkrētu uzņēmēju liecības pret Olšteinu, pārbaude nevarēja neaizvest arī pie viņa bosiem ministrijā – Kampara un valsts sekretāra Jura Pūces.
Kampara laikā Ventspils miljonāram Olafam Berķim pastarpināti piederošā firma TCK bija starp tām, kas ieguva vairāk nekā pusi ministrijas izsolīto vēja enerģijas kvotu, kas gadā garantē vēja enerģijas iepirkumu vismaz 12 miljonu latu apmērā. Tagad Pūce kļuvis par Berķa dibinātās un sponsorētās partijas Latvijas attīstībai ģenerālsekretāru.
Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, kas iegūta no avotiem, kas bija informēti par izmeklēšanas gaitu, tā dēvētā “vēja kvotu lieta” pēc tam, kad DP to pārsūtīja KNAB, līdz pēdējam brīdim gulējusi plauktā un brīdī, kad nodota izmeklētājam, tai teju bija beidzies termiņš, kādā jāizlemj par kriminālprocesa uzsākšanu. Lietas ietvaros uz pratināšanu KNAB saukts Olšteins, kurš, pēc avotu stāstītā, “ar asarām acīs visu noliedza un teica, ka tiek apmelots”.
Tā kā no Jura Juraša vadītās KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas nācis uzstādījums, ka lieta nav izmeklēšanas vērta, kriminālprocess tā arī nav uzsākts un pārbaude izbeigta. Jau pēc tās beigām birojā pienācis Olšteina iesniegums, kurā viņš lūdzis sevi pakļaut melu detektora pārbaudei, bet ticis informēts, ka lieta izbeigta.
Jautāts, vai skanējumu vēl pirms publicēšanas ieguvušajā intervijā runā par Kamparu, Vilnītis trešdien Pietiek to atteicās apstiprināt, bet uzsvēra, ka, ja pēc žurnāla Playboy jaunākā numura iznākšanas tiks saukts uz prokuratūru, par to tikai priecāšoties. “Ja mani sauks uz prokuratūru, tad gan es runāšu. Galu galā ir saglabājušies papīri, lai tad ceļ augšā operatīvās lietas,” teica bijušais KNAB šefs.
Intervijā Playboy, ko citē portāls Diena.lv, Vilnītis stāsta, ka galīgs lūzums viņa attiecībām ar tālaika vietnieci Strīķi iestājies brīdī, kad bija “konkrēta informācija par iespējami korumpētu Valda Dombrovska valdības ministru. Strīķei šī informācija tika nodota, lai viņa to atstrādā, taču viņa neko nedarīja. Šī informācija ir klasificēta, taču dokumentēta un ar visām rezolūcijām. Es tukšu nerunāju – tā tas bija. Un tajā brīdī sapratu, ka tas cilvēks nav tas, par ko izliekas.”.
“Nav jau runa tikai par Strīķi. Viņa ir tikai viena no līderēm grupā, kas nodrošina viena politiskā spēka drošību – gan iekšējo, gan ārējo. Iekšējo – palīdzot cīnīties ar nepaklausīgajiem pašā spēkā, ārējo – attīrot laukumu stratēģiskajās vietās. Bet tās nav politiskas intereses, es tās sauktu par ekonomiskām interesēm,” vēl nenopublicētajā intervijā uzsver Vilnītis.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
