Iesaki rakstu: 
Šobrīd esam vareni sagatavojušos nojaukt Pārdaugavas okupācijas stabu, visdrīzāk to agrāk vai vēlāk nojauks, un pareizi, jo tas simbolizē izvarošanas, slepkavības un virkni nelietību pret latviešu tautu. Cita starpā vēl pirms četrdesmit gadiem stabs bija vēstījums nabaga bauru tautai, kā brīvestības, progresa un gaišās komunisma nākotnes simbols. Tajā pašā laikā ir diezgan savādi raudzīties uz citiem krietni senākiem Latvijas teritorijas zemes iedzīvotāju kaušanas un pazemošanas izpildītājiem, kuri goda vietās eksponējas mūsu valstī. Diemžēl arī šajā gadījumā stāsts ir par apgaismojošu progresu, brīnišķīgu nākotni, kaut gan slepkavības un citāda vardarbība neizpalika.
Ak, svētais Meinard…
Divpadsmitā gadu simteņa nogalē tagadējās Latvijas teritorijā ieradās “brīnišķīgs” katoļticīgs cilvēks vārdā Meinards no Zēgenbergas, kura mērķis it kā esot bijis pievērst Daugavas lejteces līvus īstenajai Kristus ticībai. Jā, Meinards šīs dienas katolicisma un politkorektuma vārdā esot bijis progresīvs, Daugavas lejtecē esot organizējis pāris pirmo akmens mūra celtņu izbūvi tagadējās Latvijas valsts teritorijā un sludinājis šodienai tīkamo eiropeisko Kristus mācību.
Samērā skopas ziņas vēsta par citiem svētā Meinarda labajiem darbiem Daugavas krastos, taču skaidrs ir viens, ka šī sludinātāja misija bija vēstīt citādu dzīves veidu un ticību Daugavmalas ļautiņiem.
Te gan jāpiezīmē, ka lietuviešu baltu ciltis iemanījās mūra celtnes uzbūvēt bez meinardveidīgiem praviešiem un bez Kristus sludinātājiem, kā arī vēl pāris gadsimtus pēc Meinarda kāva Kristus mācības sludinātājus Žemaitijā un lielā mērā protolatviešu ciltis paglāba no asimilācijas. Šai ziņā prūšu tautai gāja krietni bēdīgāk.
Visdrīzāk tolaik protolatviešu ciltīm tāpat kā šodien nebija īpaši lielas izvēles starp pasaules lielvarām – krievu kņazistēm vai katoļu krusta nesējiem. Politiskais aprēķins, lielvaru personību idealizēšana un simbolisms bija neizbēgami mesli dzīvošanai šai pasaules teritorijā, ko nu saucam par Latviju.
Līvi gan šo svētuli 12. – 13 gadsimtu mijā augstā godā neturēja, bet atšķirībā no bīskapa Bertolda, kuru lībieši nokāva kaujas laukā, Meinards, cik noprotams, viņā saulē aizgāja dabiskā nāvē Ikšķiles mūros.
Skopās ziņas par gaismas nesēju Meinardu gan liecina, ka militāra spēka prasījums ietekmes pastiprināšanai Daugavas malas lībiešu zemēs viņam nav bijusi sveša lieta. Šodienas Meinarta piemineklis Ikšķilē šo vīru pozicionē kā latvju tautas mīluli baltā katoļu mācītāja tērpā ar scepteri un mitru galvā. Grūti noticēt, ka Meinarts būtu mitrā ar scepteri staigājis pa Daugavas malu. Visdrīzāk šis karojošais mūks pa Daugavas malu staigāja bruņukreklā, ar bruņotu pavadoņu bariņu, bažījoties, ka dažs līvs neiedod pa bieti.
Tāpat grūti noticēt, ka šis svētulis, kurš 1993. gadā kanonizēts kā katoļu svētais, nāca ar plāceņiem Daugavas līvu būdiņās, stāstīja par īsteno dievu Jēzu Kristu un pa vakariem pirms gulētiešanas līvu bērniem lasīja Bībeli.
Neviens vēstures avots gan nesniedz ziņas par to, ka Meinards būtu slepkavojis un kāvis līvus. Citādi ir ar viņa pēctečiem, bīskapiem Bertoldu un Albertu. Bertolds kaujā ar līviem ņēma nelabu galu, bet Alberts, kurš it kā ir Rīgas dibinātājs, viennozīmīgi atbalstīja līvu, latgaļu un igauņu izkaušanu. Tāda nu ir vēstures īstenība.
Ne jau nu tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošie iedzīvotāji 12. – 13. gadsimtā bija morāli šķīsti un mīlēja kaimiņus. Tā laika militārās demokrātijas sistēma lielā mērā noteica, ka aplaupīt kaimiņu, izkaut ciemu bija normāla parādība. Atbraucot Meinartam uz Māras zemi, neizpalika kolaboracionisms, nodevība un citi senatnes polittehnoloģiski jaukumi, kuri arī šodienas pasaulei nav sveši.
Tomēr “baltā un pūkainā” Meinarta piemineklis uzstellēts Ikšķilē, pie katoļu baznīcas, - tas nav nekas jauns, nelietība un nodevība ir Meinarta un viņa katoļticīgo varas vīru nelietības pēctecība, un tā ir Latvijas teritorijas 13. gadsimta vēsture. Šodien šādu puišu kā Meinarts, Bertolds un Alberts viņpus Zilupes nav ne mazums, un vai viņa pieminekļus mēs arī kādreiz turēsim godā… Okupācijas stabs tiks norauts, bet uz Rīgas domes fasādes noteikti paliks augsti godātais lībiešu, latgaļu un igauņu slepkavotājs bīskaps Alberts. Varbūt vēstures noilguma vārdā tas piederas pie lietas.
Šodienas atlikums
Pagāja 150 gadi kopš Amerikas pilsoņu kara, un tad, kad zaglīgu melnādaino amerikāni nožmiedza ļauni Amerikas Savienoto valstu policisti, ātri vien tika norauti daudzi pieminekļi, tajā skaitā konfederātu ģenerāļa Roberta Lī piemineklis. Jā, Lī kungs atbalstīja verdzību, karoja par dienvidu štatu ekonomiskajām interesēm, un laikam tas ir pareizi, ka cilvēku mocīšana nav savietojama ar pieminekli lielpilsētas parkā.
Vai ir noilgums daža etnosa izkaušanai, - visdrīzāk gan ne. Mēs noliecam galvu ebreju tautas traģēdijas priekšā divdesmitā gadsimta vidū, bet vai noilgums ir dažus simtus gadu vecam genocīdam pasaulē un Latvijā? Kurā gadsimtā novelkams noilgums cilvēces nelietībai?
Vai varam nosodīt to, ka pirms 500 gadiem spāņu konkistadors Kortess izkāva actekus, kuriem sadzīves norma bija upurēt cilvēkus dieva un sabiedrības labklājības vārdā?
Vai varam nosodīt pirms 800 gadiem paveiktos briesmu darbus, ko Austrumeiropā sadarīja hans Batu un viņa karavadonis Subidejs? Fiksēto slepkavību apjoms ir nepārvērtējams. Mēs varam nosaukt daudzus varoņus - slepkavas, kuru simtiem gadus senu “varoņdarbu” pieminekļi slejas daudzās pasaules valstīs.
Kur ir Latvijas vēsturiskās atmiņas posta atlikums, cik liels ir gadsimtu nosodījuma limits?
Diezgan smieklīgs ir nesenās Latvijas pieminekļu kultūras stāsts par Krievijas cara Pētera I pieminekli, kuru Rīgas centrā ļoti vēlējās eksponēt Latvijā pazīstamais uzņēmējs Jevgenijs Gombergs. Turīgais uzņēmējs un tēlniecības mīlis centās Rīgas pilsētai dāvāt Krievijas cara Pētera I Romanova pieminekļa kopiju, kuru 1910. gadā uzstādīja Rīgā. Pirmreizējā pieminekļa atklāšanā Rīgā 1910. gadā klāt pat esot bijis Pētera I pēctecis, divdomīgais moceklis, Krievijas cars Nikolajs II Romanovs, kura ģimeni kopā ar viņu nogalināja Urālos 1918. gadā.
Jebkurā gadījumā šī pieminekļa atklāšana Rīgā bija liels cariskās Krievijas imperiālistisko ambīciju vēstījums gan latvju bauriem, gan baltvāciešiem. Starp citu, piemineklis tika uzstādīts tur, kur pašlaik atrodas Brīvības piemineklis.
19. – 20. gadsimta Rīgas vēstures un tēlniecības mīlis un uzņēmējs Jevgenijs Gombergs, protams, nepretendēja uz to, ka Pētera I piemineklis tiks uzstādīts Brīvības pieminekļa vietā. Tēlniecības mecenātam bija vēlme šo pieminekli uzstādīt Rīgas centrā, tomēr izrādījās, ka šā ļaundara (Pētera I Romanova) skulptūrai atšķirībā no bīskapa Alberta še nav vietas. Kādu īsu brīdi piemineklis pabija Rīgas centrā Kronvalda parkā, bet nu, cik zināms, Pētera I tēls priecē Jūrmalas iedzīvotāju aci pie Gomberga savrupmājas.
Ziemeļu kara laikā Pētera I karavadonis Boris Šeremetjevs ar cara svētību pilnībā izpostīja tā saucamo zviedru Vidzemi, proti, daļu tagadējās Igaunijas teritorijas un Latvijas Vidzemi. Saskaņā ar Šeremetjeva ziņojumu Pēterim I astoņpadsmitā gadsimta sākumā postīt un zagt šai zemē vairs neesot ko. Visdrīzāk gan daļa latviešu un igauņu zemnieku visdrīzāk samuka mežos, veidoja zemnīcas un izdzīvoja. Vai šiem puišiem pēc 300 gadiem jāslien pieminekļi Rīgas centrā?
Tiesa, Vidzemē vai, precīzāk sakot, Alūksnē Pēteris I ar savu karavadoņu starpniecību ieguva brīnišķīgu trofeju, ar kuru ne viens vien Latvijas vēsturnieks lepojas. Dīvainu, noteikti harizmātisku, seksuāli pievilcīgu Latvijas teritorijā (vēsturnieku versija, ka Ķegumā) dzimušu sievieti Annu Skavronsku, - cik viņai bija poļu, latviešu, zviedru vai citu asiņu, par to ziņu nav. Pēcāk viņa, stājoties laulībā ar Pēteri I un pārejot pareizticībā, pieņēma Katrīnas vārdu un pēc cara Pētera I nāves kļuva par Krievijas carieni Katrīnu I. Varbūt ticam stāstam, ka šī apšaubāmā latviete ir mūsu cariene, un slienam pieminekļus viņai…
Latvju piemineklības – mīluļi un nemīluļi
Neņemos būt par ekspertu, bet tauta runā, ka Brīvības pieminekļa nenojaukšana pēc Otrā pasaules kara bija Rīgā dzimušās pasaulslavenās tēlnieces Veras Muhinas nopelns, kura iebildusi pret šī Kārļa Zāles gara darba nojaukšanu. Paradoksāli, bet okupācijas vara nenojauca Brīvības pieminekli, kaut arī tai bija visas iespējas to izdarīt, sākot ar 1944. un beidzot ar 1991. gadu.
Ja arī Brīvības piemineklis būtu nojaukts padomijas gados, varam būt droši, ka tas tiktu atjaunots pirmajā atjaunotās Latvijas brīvvalsts piecgadē, pat neraugoties uz aizgājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma nabadzību, - šim simbolam latvju tauta naudiņu atrastu.
Latvijā ir virkne padomijas nenojauktu Latvijas Pirmās republikas laika pieminekļu. Gandrīz gadsimtu ir nostāvējis Kārļa Zemdegas piemineklis - Tālavas taurētājs Rūjienā.
Kārļa Jansona pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem gan pēc tā uzstādīšanas 1932. gadā piemeklēja daudz skumjāks liktenis, - vispirms tas nepatika vācu fašistu varai, pēcāk padomju vara to pilnībā nojauca, bet nu jau gandrīz divdesmit gadus tas ir atjaunoti uzstādīts Jelgavas pilsētas centrā.
Man kā padomju laika Tukuma skolniekam allaž ir licies pretīgs Tukuma atbrīvotāju piemineklis (attēlā). Pašlaik mūsu tēlniecības mākslas eksperti vēsta, ka šis piemineklis esot retā padomijas kultūrvēsturiskā vērtība, kuru vajagot saglabāt. Šis 1975. gadā uzstādītais tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis nekad nav bijis tukumnieku mīlēts.
Piemineklis, kurš uzstādīts kalnā, kur savulaik blakus bija padomijas aviācijas kara pilsētiņa, allaž ticis zākāts no tukumnieku mutēm. Piemineklim laikam ir jābūt mīlētam un vietējam cienītam. Tukumā tā nav. Šo pieminekli tautā sauca - trīsgalvainais pūķis vai trīs dzērāji uz ceļa.
No tēlniecības saprotu kā sivēns no aviācijas, bet Artas Dumpes veidotais Lestenes brāļu kapu centrālais tēls, stilistiski šķiet krietni neagresīvāks, un stilistiski līdzīgāks Latvijas Pirmās republikas tēlniecības tradīcijām. Varbūt katrai varai mesli ir jāmaksā, un tas jau apliecina tēlnieces talantu.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
