Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova pozīcijas pašlaik ir kļuvušas tik nestabilas, kādas tās nav bijušas jau daudzus gadus – ja vispār jelkad. Pietiek šodien ekskluzīvi publicē divas nodaļas pagājušā gada trešās pieprasītākās grāmatas – Indriķa Latvieša „Varas” („Bailēm – 2”), kurās spilgti aprakstīta kutelīgā un nepatīkamā situācija, kādā gadu gaitā nonācis caurcaurēm izdomāts galvaspilsētas mērs Nils Kušakovs.

21. nodaļa. Nils Kušakovs

Šis mierīgi varēja būt ne tikai simtais, bet pat tūkstošais šāda veida tekstiņš, ko par sevi un saviem kolēģiem nācās lasīt galvaspilsētas mēram Nilam Kušakovam.

Šo nezināmie labvēļi bija atsūtījuši no tikpat nezināmas elektroniskā pasta adreses ar norādi, ka teju teju tas tikšot arī publicēts. Nu tad būtu arī publicējuši, viņš nodomāja, ohreņennie pilsoniskie ekshibicionisti atradušies. Bet izlasīt vienalga vajadzēja – kaut vai kārtības labad.

“Oligarhu lieta ir apzīmējums, ar ko saprot Korupcijas apkarošanas biroja uzsākto krimināllietu, kuras ietvaros notika kratīšanas uzņēmumos un īpašumos, kas saistīti ar trīs ietekmīgajiem, par oligarhiem dēvētajiem politiķiem.

“Rīdzenes sarunas” ne tikai atklāja sabiedrībai kārtību, kādā tiek risināti valsts mēroga biznesa projekti, bet iezīmēja jaunu tendenci tiesībsargājošās institūcijās – pārvērtēt izbeigtas, neuzsāktas, nepabeigtas lietas, kurās saskatāmas noziedzīgu nodarījumu pazīmes. Zemāk uzskaitītas dažas lietas, kuras būtu iekļaujamas šādu lietu sarakstā.

2014. gada pavasarī, gadu pēc pašvaldību vēlēšanām, kurās varas pozīcijas galvaspilsētā saglabāja Kušakova – Merika bloks, lielākajā apsaimniekošanas uzņēmumā “Galvaspilsētas māju pārvaldnieks” 14. martā izveidoja pilnīgi jaunu nodaļu ar piecpadsmit darbiniekiem.

Attīstības projektu nodaļā darbā pieņēma partijas “Saticība” galvaspilsētas domes deputāta Jefemija Jementjeva dzīvesbiedri Aleksandru – pasaules čempioni airēšanā. Viņu “Galvaspilsētas māju pārvaldniekā” iecēla par projektu vadītāju ar teju 2000 eiro lielu algu mēnesī.

Gandrīz vienlaikus ar Aleksandru Jementjevu nodaļā noformēja cita domnieka sievu Ruslana Nakrapova dzīvesbiedri Žannu. Divu tūkstošu liela alga pienācās arī pilsētas domes “Saticības” deputātei Svetlanai Slavickai.

Par Attīstības projektu nodaļas vadītāju iecēla Agni Lejkaziņu – personu ar apšaubāmu reputāciju saistībā ar iespējamu neētisku rīcību vai iesaisti koruptīvās darbībās. Proti, Valsts kontrole 2002. gadā konstatēja pārkāpumu A. Lejkaziņa vadītā uzņēmuma “Galvaspilsētas parki un dārzi” līguma slēgšanā ar domes Vides departamentu par pilsētas kanāla apzaļumošanu.

Valsts kontrole A. Lejkaziņa rīcībā bija saskatījusi Korupcijas novēršanas likuma pārkāpšanas pazīmes, jo vienlaicīgi ar uzņēmuma vadīšanu A. Lejkaziņš darbojās arī domes Vides komitejā un piedalījās sēdē, kurā tika lemts par cenu aptaujas rīkošanu. Par faktiski neveiktiem darba pienākumiem personas ar viltu izkrāpušas no pašvaldības uzņēmuma teju 150 tūkstošus eiro.

Nākamais precedents: pilsētas dome 2009. gadā pieņēma lēmumu par divu departamentu apvienošanu – tika apvienoti Vides un Komunālais departaments. Jaunizveidotās struktūrvienības vadība tika uzticēta Anatolijam Ļeksejenko. Savu darbību jaunieceltais departamenta direktors uzsāka ar vērienīgu reorganizāciju, kuras mērķis bija samazināt darbinieku skaitu par aptuveni divdesmit pieciem darbiniekiem.

Visiem atbrīvotajiem darbiniekiem tika nosūtīts aicinājums piedalīties konkursā uz jaunizveidotā departamenta vakantajām amata vietām, taču realitātē tika piedāvāta tikai daļa no vakantajām vietām, jo daļa no jaunizveidotām amata vietām bez konkursa tika aizpildītas ar Anatolijam Ļeksejenko pietuvinātām personām, piemēram, dzīvesbiedri Ilonu Dumanti, kura ieņēma Finanšu pārvaldes vadītājas amatu.

Atbrīvotie darbinieki, kuri vērsās tiesā ar prasības pieteikumu par nepamatotu atbrīvošanu, visi tika atjaunoti darbā departamentā, kā arī šīm personām tika izmaksātas kompensācijas par periodu, kad darbinieks neveica darba pienākumus. Par pretlikumīgi veikto reorganizāciju tiesa no pašvaldības iestādes piedzina vismaz 140 tūkstošus eiro.

Augstāk minētās reorganizācijas rezultātā 2009. gada septembrī pilsētas domes Mājokļu un vides departamentā tika izveidots Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes Informatīvais sektors. Šajā sektorā tika nodarbinātas četras darbinieces – sektora vadītāja Vera Dobrova ar kuru Anatolijam Ļeksejenko bija kopīgs bizness nekustamo īpašumu jomā, un vēl trīs.

2015. gada novembrī televīzijas raidījums “Tikai bizness” nedēļas garumā nesekmīgi centās sastapt attiecīgās darbinieces viņu darbavietās. Sabiedrisko attiecību speciāliste vispār nezināja par šādām savām kolēģēm, taču departamenta pienākumu izpildītāja paskaidroja, ka attiecīgo sektoru esot izveidojis Anatolijs Ļeksejenko.

Pēc departamentā veiktā audita, kurā noskaidrots, ka minētās četras darbinieces nav tikušas pietiekami nodarbinātas, darbiniecēm tiks uzteikts darbs. Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes Informatīvā sektora darbinieku atalgojumiem no izveidošanas brīža bija iztērēti ap 187 200 eiro…

2016. gadā televīzijas raidījums “Tikai bizness” informēja par uzņēmēju, kurš savulaik ziņoja Korupcijas apkarošanas birojam par nu jau bijušā pilsētas domes Kapsētu pārvaldes priekšnieka Jāņa Āpīša prasīto trīspadsmit tūkstošu eiro kukuli, pārmetot domei atriebību un biznesa bremzēšanu. “Tikai bizness” norāda, ka Āpīša atstādināšana iesaldēja arī ziedu tirgotāja nomas līguma pagarināšanu pie Meža kapiem.

Uzņēmējam no pašvaldības pienāca atbilde, ka sadarbība vairs neturpināsies, jo viņš par rēķiniem neesot samaksājis simt eiro. Uzņēmējs vērsās tiesā pret pilsētas domi, jo uzskatīja, ka parāds ir radīts mākslīgi. Neskatoties uz tiesvedību, departamenta darbinieki ziedu veikalā bez brīdinājuma atslēdza visas komunikācijas.

Rīkojumu par ziedu veikala atstāšanu bez elektrības un ūdens izdevis vienpersonīgi domes Mājokļu un vides departamenta direktors Anatolijs Ļeksejenko. Kas nerada izbrīnu, jo tieši viņš Jāņa Āpīša krimināllietas materiālos tiek minēts kā persona, kuram jāsaņem labums no pieprasītā kukuļa.

Attiecīgā konfliktsituācija savu risinājumu atrada tiesā, kura izdeva nolēmumu par ūdens un elektrības atjaunošanu, taču, ņemot vērā attiecīgā uzņēmēja darbības specifiku (ziedu tirdzniecība) par komunikāciju atslēgšanas laiku uzņēmējam radās zaudējumi 3000 eiro apmērā.

2017. gada augustā noslēdzās tiesvedība, kura pilnībā apmierināja uzņēmēja prasību, un šobrīd no Mājokļu un vides departamenta budžeta tiks atmaksāta iespējamās korumpanta neveiksmīgas atriebības sekas.

Lai nostiprinātu varu un būtu iespējams veikt apšaubāmus darījumus, esošās domes varas partijas vēl neskaitāmos citos amatos iekārto savus – sistēmai piemērotus darbiniekus. Profesionālā piemērotība nav svarīga, svarīgi, lai Sistēmai būtu uzticami kalpotāji.

Attiecīgā kārtība ir ļoti aktuāla arī Mājokļu un vides departamentā, kur pie amatiem ir tikusi gan Anatolija Ļeksejenko sieva, gan no pirmās laulības dzimušā dēla sieva, gan esošās dzīves biedrenes draudzenes utt. Protams, jo tālāka radniecība no departamenta direktora, jo zemāks amats, kurā, iespējams, pat nākas pildīt kādus pienākumus.

Aplūkojot ienākumus kaut vai tikai dzīvesbiedrei Ilonai Dumantei, kura ir noformēta Mājokļu un vides departamenta Finanšu pārvaldes priekšnieces amatā, var secināt, ka viņas amata alga veido tuvu 2000 eiro, kas astoņu gadu laikā ir vairāk par 210 000 eiro, ņemot vērā piemaksas un pabalstus, kuri dzīvesbiedrei vienmēr tiek dāsni izmaksāti.

Rūpīgi izskatot visas Mājokļu un vides komitejas un Rīgas domes sēdes, kurās departaments ir ziņojis par budžetu vai par budžeta grozījumiem, kas ir tiešie Ilonas Dumantes amata pienākumi, redzams, ka minētā persona ne reizi nav uzstājusies ar ziņojumu, ne arī sniegusi kādu paskaidrojumu…”

Kušakovs nometa planšeti pie malas tik nikni, ka tās korpuss notankšķēja vien, atsitoties pret plauktiņa malu. Bļaģ, kā viņam bija noriebušās šīs kļauzas un verveļi.

Viens un tas pats, viens un tas pats – un jau gadiem ilgi. Turklāt sliktākais bija tas, ka visi šie raksteļi, visas sūdzības un vaimanas bija tikai niecīga daļa no patiesības. Kuram citam to bija zināt, ja ne viņam.

Divdesmit gadu vecumā, kad Nils vēl šad un tad amatieriski nodarbojās ar boksu, viņš bija svara kategorijā līdz septiņdesmit vienam kilogramam. Tagad bija jau tuvu simtam, brīžam pat pāri. Kāpjot uz svariem, uz drēbēm vien visu klātnākušo svariņu norakstīt nevarēja. Lai gan viņš vēl jutās pietiekami jauns un sprigans, šie klāt nākušie trīsdesmit kilogrami tomēr vilka uz leju.

It kā neko nejuta, nejuta, nejuta – un tad vispirms pienāca brīdis, kad viņš saprata, ka nekādus padsmit kilometrus dienā noskriet vairs nevar, jo tā vienkārši var ņemt un nosprāgt. Pamēģināja vairāk – un tiešām gandrīz nosprāga. Sekoja vēl viens brīdis, kad atnāca atziņa, ka arī skriešanai pa asfaltu ir jāliek punkts. Simt kilogramu – tas nozīmēja, ka vienkārši vairs netur ceļgali.

Tieši tāpat bija ar visu to, kas viņam aizvadītajos gados bija pieķēries “lielajā” politikā, – it kā jau dzīvot netraucēja, pat zināmā mērā bija vajadzīgs un nepieciešams, taču vienalga vilka uz leju. Reizēm pat ļoti būtiski. Tā, ka nevarēja saprast – kā kustēties tālāk. Un pienāca brīdis, kad arī šeit ceļgali vairs neturēja…

Ar nostalģiju viņš atcerējās laiku, kad kaut kādā pašam neizprotamā un mistiskā veidā tikko bija iepeldējis galvaspilsētas mēra amatā, tajā kaut cik nostabilizējies un jutās tik viegli, tik labi, ka pat sarunās ar vēlētājiem varēja atļauties paust sajūsmu par to, cik atšķirīgs gan viņš ir no visiem iepriekšējiem mēriem.

Varēja viņš, piemēram, aizbraucot uz kādu skolu un klausoties pedagogu vaimanās un lūgumos, godīgi pateikt: atvainojiet, mīļie, bet nekādu baseinu mēs jums nevarēsim atjaunot, naudas nav. Šogad nevarēsim un arī nākamgad nevarēsim, tāds nu es esmu mērs – vadu nabadzīgu pilsētu, un naudas nav daudz, bet esmu pret jums godīgs un daru, ko varu.

Nu jau kur tie gadi, kopš šī viegluma sajūta bija pazudusi – ja skatītos uz lietām reālistiski, laikam taču uz visiem laikiem. Protams, kuram gan labāk par Kušakovu zināt, ka viss vienreiz beidzas. Pēc iepriekšējās īsās laulības viņam par to nebija ne mazāko šaubu. Taču tās tur beigas, bļaģ, vismaz nevarēja nepamanīt, kaut iestājās tās tāpat soli pa solim.

Lai gan arī šīs… jā, tieši tāpat vienudien viņš pamanīja, kur ir iestidzis. Kaut, goda vārds, nekad viņam nebija bijis šādas vēlmes – apaugt ar simtiem un tūkstošiem ļaužu, kuri nebija ne īpaši spējīgi, ne talantīgi, ne čakli, ne… Nu nekādi viņi nebija, toties visi kā viens skatījās viņam mutē, bija no viņa atkarīgi un gatavi izpatikt, jā, gatavi gandrīz uz visu, tikai ne uz kārtīgu darbu.

Tajā pašā laikā bez viņiem viņš iztikt vairs nevarēja. Viņi visi bija ar kaut ko saistīti. Visi bija ielikti amatos vai tikuši pie pašvaldības pasūtījumiem nevis tāpat vien, bet tāpēc, ka kāds kaut ko bija palūdzis, kāds kaut ko bija parādā, kādam kaut kādu sīkumu, varbūt vienkārši mazu pateicību bija parādā pats Kušakovs. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Tikai pamēģinot nocirst kādu gabaliņu vienā tīmekļa galā, tas pilnīgi neprognozējamā veidā atsauktos citā. Pat viņa preses dienestā šādu pusparazītu bija bez sava gala – nevienam vairs nevajadzīgu izbijušu žurnālistu un šā tā apārstētu alkoholiķu, kuru slinkumu un nevarību nejaudāja pārspēt pat bailes pazaudēt pēdējo darbavietu savā mūžā.

Kaut kādā mērā viss šis mehānisms viņam atgādināja paša organismu – kādreiz tik trenētu un efektīvu, bet tagad tauciņiem apaugušu, nedaudz ierūsējušu, lieko kilogramu nomāktu. Latviski šāda termina laikam nebija, bet krieviski tas saucās– “obrjuzg”…

Vēl sliktāk bija tas, ka aizvien biežāk nācās melot, izlikties, solīt. Vārdu sakot, darīt tieši to, ko viņš tajos vecajos, labajos laikos ar tādu lielisku viegluma sajūtu varēja nedarīt, paklusām iesmejot par tiem, kuri dabūja katru gadu domāt jaunus melus – kāpēc tagad jaunā baseina vēl nav, bet nākamgad vai, vēlākais, pēc pāris gadiem noteikti būs.

Tagad šie meli viņam bija jāizgudro pašam. Neviens no neskaitāmajiem savāktajiem parazītiem jau īsti palīdzēt nespēja, tiem viss bija jāsagremo un jāiebāž mutē. Turklāt pēdējā laikā viņš ik pa brīdim sāka pieķert sevi pie domas, ka pat īsti vairs nemēģina visu izdomāt un pārdomāt tik perfekti kā savulaik. Vienkārši tam nebija jēgas.

Pārāk daudz iepriekšējos gados bija sasolīts, turklāt sasodītais divdesmit pirmais gadsimts izrādījās īsta sodība tādā ziņā, ka pārāk daudzi solījumi bija ierakstīti un visādi citādi fiksēti. Atlika tikai kaut ko publiski paziņot – un kārtējais okšķeris izvilka no nez kādiem arhīviem kārtējo nez kad doto solījumu. Labi tikai, ka viņa elektorātam šāda kārtējā pieķeršana melos neko nenozīmēja.

Bet arī – cik ilgi? Pat gandrīz vai mūžsenais kompanjons un politpartneris Andris Meriks, lai cik dziļi būtu iekšā visdažādākajās shēmās un shēmiņās, par kuru būtību bieži vien nebija skaidrības arī pašam Kušakovam, pēdējā gada laikā jau vairākkārt bija sācis bubināt – tā nevarēs mūžīgi, tas vienreiz beigsies, kaut ko vajadzētu mainīt, citādi nākamajās vēlēšanās nekas vairs nepalīdzēs.

Kušakovam gan arī nebija nekādu ilūziju par nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Viņš nebija nekāds labais matemātiķis, bet tādam arī nevajadzēja būt, lai skaidri saprastu – finansiālais gals pašvaldībai tuvojās neglābjami un strauji.

Pietika ar viņa ekonomista izglītību un elementāru veselo saprātu, lai nebūtu šaubu: nākamajās domes vēlēšanās viņš un viņa partija patiesībā nemaz nedrīkstēja uzvarēt. Vajadzēja, lai uzvar kāds cits, kurš tad arī varēs cīnīties uz nebēdu. Savukārt viņiem uz to laiku vajadzēja spert soli tālāk.

Patiesībā Kušakovs nespēja saprast – kā tas tā varēja notikt? Kā viss varēja aiziet tik tālu? Pa kuru laiku? Un kur šo laiku bija pavadījis viņš pats – tāds, kāds viņš sev vienmēr bija paticis un kāds arī centās būt, cik nu vien tas bija iespējams?

Viņš vienmēr bija pietiekami reālistiski raudzījies uz savām intelektuālajām spējām un iespējām – nu, izņemot stulbo gadījumu ar maratonu, kas viņam gandrīz bija izrādījies liktenīgs.

Jā, bija cilvēki, kuriem intelekta bija nesalīdzināmi vairāk, taču tas ne vienmēr bija galvenais. Svarīgāk bieži vien bija, pirmkārt, censties un, otrkārt, izmantot iespējas vai, vēl labāk, pašam tās radīt.

Pamatu attieksmei pret dzīvi viņam droši vien deva māte, kas līdzīgi daudziem krievu vecākiem dēlam jau kopš bērnības borēja – ja tu gribi te palikt un strādāt, un kaut ko arī sasniegt, tev jābūt vismaz nedaudz labākam par “titulnāciju”. Tiesa, neko īpaši viņš šajā runāšanā neklausījās, jo pietiekami agri aptvēra, ka paši vecāki gan īpaši nebija centušies.

Abi viņa vectēvi bija padomju militāristi, un arī tēvs un māte ar savām ģimenēm bija, lai kā viņam nepatiktu šis apzīmējums, tipiski migranti. Vecāki bija ar augstāko izglītību – tēvs bija inženieris, māte skolā mācīja literatūru, taču ne viens, ne otrs neuzskatīja par nepieciešamu kaut jel cik iemācīties latviešu valodu. Arī naturalizācijas procesu viņi neuzskatīja par sev piemērotu un tā arī nomira nepilsoņu statusā.

Taču vienlaikus abi bija pietiekami reālistiski domājoši ļaudis – un to no viņiem pārņēma arī Nils. Vai arī tas vienkārši bija gēnos. Imanta nebija īstā vieta, kur uz ielas iemācīties latviski, un vidusskolas pēdējā klasē viņam šis tas jau pielēca pietiekami skaidri, lai saņemtos, atmestu ar roku boksam un citādām neperspektīvām nodarbēm un visu gadu cītīgi apmeklētu latviešu valodas privātstundas. Un – jā, tas tiešām atmaksājās.

Pēc tam ārkārtīgi nozīmīga izrādījās žurnālistikas skola. Iegūtie kontakti un vērojumi – kā kas notika reālajā dzīvē – bija ļoti vērtīgi. Bet varbūt vēl svarīgāk bija tas, ka viņam vajadzēja ļoti daudz strādāt ar pilnīgi svešu, nekad iepriekš neapzinātu informāciju. Rezultātā neatlika nekas cits, kā to iemācīties. Un iemācīties arī vēl citu, vēlākajā dzīvē daudz svarīgāku iemaņu – spēju tēlot, ka priekšā noliktā informācija tev ir saprotama un skaidra.

Savukārt vēl par vienu skolu viņam bija jāteic lielais paldies savam politiskajam skolotājam Jānim Durbanovičam. Protams, gadu gaitā abiem bija gājis visādi, taču ne jau tāpat vien tieši Durbanoviču viņš aicināja uz kāzām par liecinieku.

Tas bija Durbanovičs, kas bija viņam iemācījis – politikā absolūti galvenais ir pareizi komunicēt ar cilvēkiem. Saturs – jā, protams, arī tas ir svarīgi, bet tas nav vissvarīgākais. Daudz nozīmīgāk ir izvēlēties pareizo formu – kā tu stāsti to, ko tu stāsti.

“Politiskais papa”, kā viņš reizēm pie sevis dēvēja Durbanoviču, gan bija teicis drusku citādi: tu, Nil, vari pazaudēt pareizu saturu, ja to pasniedz nepareizā formā. Savukārt viņš pēc pāris gadiem mēra amatā nonāca pie nedaudz cita secinājuma – satura pareizums vai nepareizums nemaz nav tik svarīgs, ja tu to pareizi pasniedz. Tā, lai publikai patīk. Tā, lai publika ir sajūsmā.

Tā viņš arī sekmīgi – vismaz ilgu laiku bija šķitis, ka sekmīgi, – vadīja gadus galvaspilsētas mēra postenī. Vajadzēja parūpēties par publiku un vajadzēja parūpēties arī par savu komandu, saviem atbalstītājiem, savu, tā sacīt, personisko infrastruktūru. Citādi nevarēja – politikā viens nebija cīnītājs.

Viņā vienmēr, jau kopš skolas gadiem, bija mitis sacensības gars, pēdējā klasē viņam ar draugiem jau bija īsta “gonka”, un arī politikā jau viss patiesībā bija tieši tāpat. “Gonka” bija un palika “gonka”. Atslābt nedrīkstēja, vienmēr vajadzēja būt priekšā visiem pārējiem – tas bija galvenais.

Savukārt tas, kādas stratēģijas un taktikas izmantot, – tās jau bija tikai detaļas, nekas vairāk kā detaļas. Kam pietika ar solījumiem un komunikāciju, tiem viņš neko vairāk arī nepiedāvāja – kāpēc gan velti tērēties? Tēriņu pilnīgi pietika, lai uzturētu savas atbalsta komandas.

Atbalsta komandas savukārt bija divas – lielā un mazā. Lielā bija elektorāts, kuram vajadzēja pabalstus, transportu, lētus tarifus un vēl visvisādas “podačkas”. Bija dārgi, bet atmaksājās – un tā jau galu galā nebija viņa personīgā nauda. Un arī tā ne, kuru prasīja mazā atbalsta komanda – visi šie pusparazītu simti un tūkstoši, kuri viņu kaitināja, bet bez kuriem nevarēja iztikt.

Viņš lieliski atcerējās to brīdi, kad bija palūdzis Finanšu departamentam virkni skaitļu, no kuriem bez grūtībām varēja izskaitļot – kad tieši pienāks X brīdis. Tas brīdis, kad iestāsies… nē, protams, ne jau nu akurāt bankrots, nē, gandrīz miljona pilsētai bija diezgan pagrūti nobankrotēt.

Taču no viņa viedokļa tas bija gandrīz tikpat slikti – skaitļi rādīja, ka apmēram gadu pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām iestāsies brīdis, kad vajadzēs kardināli samazināt lielāko daļu no viņa elektorāta uzpirkšanas programmām, vienlaikus mēģinot pārstrukturēt pašvaldības uzņēmumu parādus.

Jā, un vēl arī pārdot lielu daudzumu pašvaldības īpašumu, lai kaut cik savilktu kopā galus, celt visvisādus tarifus, samazināt pārvaldes aparātu, līdz ar ko ienākumus un attiecīgi arī lojalitātes pamatu zaudētu simti viņa “atbalsta komandas” pārstāvju…

Sliktākais bija tas, ka no tā visa nebija reālas izejas – tas bija nenovēršami. Varēja atgadīties pusgadu, varbūt gadu vēlāk, bet palīdzēt nevarēja nekas. Kušakovs bija nolemts ar visiem saviem politiskajiem kompanjoniem.

Pat cerība, ka pašvaldību vēlēšanās uzvarēs citi un tos tad arī izdosies uzdot par grēkāžiem, neizskatījās diez cik perspektīvi. Viņš pietiekami labi zināja savus oponentus – lai cik nevarīgi citās lietās, skaļā bļaušanā un vainīgo meklēšanā viņi bija īsti profesionāļi.

Turklāt mērs pietiekami labi pazina arī pats sevi, – lai kādas būtu izredzes, viņš vienkārši nespētu apzināti zaudēt vēlēšanās. Mandātu zaudēšana pagājušajās vēlēšanās, lai arī neko īpašu nenozīmēja no praktiskā viedokļa, viņam bija radījusi gandrīz vai fiziskas sāpes.

Nekad viņam vēl nebija bijis tik grūti atmest smēķēšanu kā šoreiz – pat parasti efektīvie “Nicorette” plāksteri nepalīdzēja, lai gan viņš staigāja, aplipinājies ar tiem no galvas līdz kājām.

Bija tikai viena izeja – nevis gatavoties kritienam, bet spert soli uz priekšu, uz augšu. Uzvarai Saeimas vēlēšanās pašai par sevi nebija nekādas jēgas, to viņa partija “Saticība” bija izbaudījusi jau iepriekš. Taču, ja šoreiz beidzot izdotos sastādīt valdošo koalīciju un pēc tam arī valdību…

Jā, tas viņa mazo problēmu atrisinātu. Protams, galvaspilsēta vienalga nonāktu defolta priekšā, taču tad jau viņa rīcībā būtu visas valsts resursi – un tā bija cita lieta.

Taisnība, šī valsts neizskatījās pēc ilgdzīvotājas, un viņam nebija ne mazākās pārliecības, ka arī viņa bērni dzīvos neatkarīgā Latvijas Republikā. Taču nebija jēgas domāt tik ilgu laiku uz priekšu.

Problēma, kas bija viņa priekšā, prasīja steidzamu risinājumu. Nelaime tikai tā, ka viņam nebija ne brīnumnūjiņas, ar ko šo iespējamo risinājumu īstenot, ne arī kādas pazīstamas fejas, kas šo nūjiņu spētu atnest.

Lai gan… ja tā nopietnāk padomātu… šī taču arī bija tikai “gonka”, nekas cits kā “gonka”. Un normālā “gonkā”, ja nu nepietika ar paša motora jaudu, vienmēr bija visvisādas citas iespējas.

Ne tikai kaut ko jau laikus sarunāt ar citu komandu, bet arī pierunāt uz sadarbību citas komandas pārstāvi, varbūt pat kapteini vai treneri. Un vēl taču bija arī tiesneši – arī tie ne vienmēr bija simtprocentīgi taisnīgi un neuzpērkami.

Jo vairāk Kušakovs domāja, jo cietāka pārliecība radās – iespējas noteikti ir, tās vienkārši ir jāspēj saskatīt. Vai arī radīt pašam.

22. nodaļa. Nils Kušakovs

Resnais tusnis Durbanovičs, protams, bija reti kaitinošs tips ar visām savām Latgales budža īpatnībām, reindžroveriem, tikpat tusnīgajiem sievišķiem un “konspiratīvajām” mājām un dzīvokļiem. Faktiski visas baumas par viņu nesaskaņām bija patiesas.

Bet tai pašā laikā abi bija kā roka ar cimdu – un tam bija savi iemesli. Kaut kā tā bija sanācis, ka Durbanovičs bija faktiski vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru Nils Kušakovs varēja parunāties pilnīgi atklāti. Nu, okei, gandrīz pilnīgi atklāti. Arī nebija slikti.

Mūsu dienās iespēja atklāti izrunāties bija liela un dārgi maksājoša greznība – vai arī viens no ekstrēmākajiem un riskantākajiem sporta veidiem, ja tā varētu teikt. Desmiti un simti cilvēku par to bija pārliecinājušies uz savas ādas. Gudri ļaudis teica, ka ir tikai viens puslīdz drošs veids, kā izrunāt visnopietnākās lietas, nebaidoties no svešām ausīm, – iepeldēt jūrā pārsimt metrus no krasta un tur arī runāt.

Šajā dīvainajā ieteikumā bija sava dzelžaina loģika – vienīgais objekts, pie kā varēja piestiprināt mikrofonu, šādā situācijā bija gandrīz pliks cilvēks, plus vēl vajadzēja parūpēties par ierakstu iekārtas ūdensnecaurlaidīgumu. Turklāt visi šie tehniskie brīnumi, visticamāk, vienalga izrādītos pilnīgi bezjēdzīgi, – sarunas ierakstīšana bija faktiski nesavienojama ar viļņu čalu.

Bet kāda nu iepeldēšana jūrā vēlā rudenī – Kušakova dzīvē pilnīgi pietika ar maratonu uz paģirām. Nācās apmierināties ar dārgo variantu – sešciparu summu maksājošu čemodāniņu, kurš padarīja neiespējamu jebkādu elektronisku ierīču darbību vairāku desmitu metru rādiusā.

Šis bija salīdzinoši jauns, iegādāts tikai pirms dažiem mēnešiem. Iepriekšējo pilnīgi glupā kārtā bija savākusi Drošuma policija, un labi, ka atradās uzticams partijas biedrs, kurš paņēma vainu uz sevi. Šajā bezgala tiesiskajā valstī cilvēkiem bija ar likumu liegts aizsargāt savas sarunas no noklausīšanās.

Nācās pielāgoties, neko darīt. Vajadzēja pamatīgi investēt tehnoloģiskajos sasniegumos un nedaudz, nedaudz riskēt. Toties varēja runāt gandrīz brīvi, ar sev pierastiem izteicieniem, iztiekot arī bez ikdienas oficiālajā dzīvē apriebušās valsts valodas.

– Nah tevi, Ņiluška, ar visām tavām sarežģītajām lietām un tavu dolbanuju filozofēšanu. Mums ir trīs jautājumi, kas jāatrisina, un tas arī ir viss. Ļoti vienkārši. – Durbanovičs kā parasti kaķi aiz olām velti nestaipīja.

– Nu, nu, davai, pēc kārtas!

– Ir tas mazākais – mums, protams, atkal vajadzēs savas vietas Saeimā, nah. Bet tas ir tas mazākais. Trīsdesmit piecas, trīsdesmit astoņas, nu, kaut vai četrdesmit. Labi, nebūs četrdesmit, bet tas nav svarīgākais, nah. Pat ja mums būtu četrdesmit, tie ujeboki atkal mūs atstās opozīcijā. Un tāpēc arī tas nav tas, kas mums ir galvenais, nah.

– Davai, davai, koļījies, Jaņis! – Kušakovam šķita, ka viņam ir pietiekami skaidrs, uz ko velk Durbanovičs, bet labāk bija, lai tas tiek izteikts skaidri un nepārprotami.

– Labi, labi. Tātad, lai mēs šoreiz dabūjam to, kas mums pienāk, un beidzot veidojam valdību, mums vajag vēl vienus ar drošām divdesmit, divdesmit piecām vietām klāt. Ne mazāk, bļa. Labi, astoņpadsmit sliktākajā gadījumā. Tad mēs taisām koalīciju, visu godīgi, nah, vienkārši ahujenna godīgi sadalām, un viss ir čikiniekā.

– Elementāri, Janka, tu mums kā tāds Ādolfs, bļa, ar visu savu Barbarosu… – Cik gan ilgi varēja runāt pašsaprotamas lietas?

– Jā, tikai tāds mazais sīkums – kur šos te ar divdesmit, divdesmit pieciem mandātiem dabūt? Atkal vēlēšanas būs garām, atkal visi šitie vibļadoki paziņos, ka viņi ir ahujennie latvieši un ar mums viņiem nav nekādas darīšanas. Un viss, sosi huj!

Jā, to Kušakovs ļoti labi zināja – tā tas bija noticis iepriekš, tā, visticamāk, notiks arī šoreiz. Rīga bija viņējā. Nekāda rakstiska vienošanās par to nebija slēgta, taču – jā, Rīga bija viņējā, tur neviens nopietni netaisījās līst iekšā un traucēt viņam dzīvot. Toties ceļš uz varu valstī viņam un viņējiem bija neglābjami liegts.

Ja vien kaut kādā veidā neizdosies lauzt spēku samēru, vēlēšanas paies un atkal visi “latviskie” spēki, lai cik pretrunīgi būtu visās jomās, ņems un apvienosies tieši uz šī te smieklīgā “latviskuma” pamata. Un tad tos četrus gadus dzīvos kā trīs lopiņi no fabulas, tomēr kaut kā kopā sadzīvos.

Savā ziņā Kušakovam tas pat bija izdevīgi – vajadzības gadījumā vienmēr ar kādu no lopiņiem varēja individuāli vienoties. Bet izskatījās, ka Durbanovičam šoreiz bija citas domas un citi plāni. Lieeeeeli plāni.

– Ņil, tā nevar turpināties mūžam! Nevar, bļa! Tā vienkārši nav taisnīgi. Ja viņi līdz šim ir varējuši vienoties, tad šoreiz jāatrod risinājums, lai viņi vienoties nespēj, bļa! Lai, nah, mēs viņiem esam pieņemamāki nekā viņi viens otram! Viss! Ir jārada apstākļi, lai viņi nespēj savā starpā vienoties! Un viss kārtībā!

Durbanovičs acīmredzami bija zirgā un nokāpt netaisījās.

– Padomā, bļa, Ņil! Tas ir pilnīgi iespējams! Oligarhu lieta, bļa, tādā ziņā bija vienkārši lieliska. Labi, par to mēs tagad detaļās nerunāsim, ja nu biedrs majors klausās, nesagādāsim viņam to prieku. Bet principā, Ņiluška! Mums vajag izdomāt, kā nepieļaut, lai viņi vienojas. Radīt apstākļus, lai viņi nespētu vienoties. Un, ja nespēs, tad vienu no viņiem mēs varētu paņemt. Jautājums tikai – kuru, bļa? Kurš ir vājais posms?

Te beidzot Kušakovam bija, ko teikt. Par šo tēmu viņš jau iepriekš bija domājis – un ne tikai domājis vien.

– Redzi, Janka, tu jau pat nezini, kas šoreiz sanāks ar vēlēšanām. Okei, stulbie nacionāļi būs, viņiem ir viņu elektorāts–hujelektorāts, padsmit vietas dabūs. Tad būs durašisti–Sviķisti, ko viņi dabūs, hujviņzina. Un tad zaļzemnieki un varbūt vēl kāds, kaut kādi reģionāļi vai kas – nu kas to tagad var pateikt, kā kārtis saliksies. Varbūt pat vecie jaunie jenoti pieciem procentiem tiks pāri. Un tad būs liela jezga!

– Jā, Ņil, bļa, tieši tā! Tad būs liela jezga, un mums būs lielāka iespēja ar kādu vienoties.

– Nu, bet ar kuru to domā tā vienkārši vienoties? Ar zaļzemniekiem? Jā, viņi visu vienmēr rēķina. To–sjo, šurpu turpu, nauda, izdevīgums, amati, fondi. Bet šoreiz? Viņi taču ir pat oficiāli nosolījušies, ka pēc vēlēšanām ar “Saticību”, nah, nekādā gadījumā.

– Nuuuuu, Ņiluška, ko tu te mani smīdini. Zini, cik cilvēkus Embergs mūžā ir uzmetis? Domā, viņš ar Figmani, Tuklavu, Klučinski un pārējiem arī savus stulbos vēlētājus neuzmetīs, ja vajadzēs?

– Nezinu, nezinu… – Kušakovs patiešām ļoti šaubījās, vai ar zaļzemniekiem kaut kas var sanākt. Nē, sanākt, protams, varēja. Par to, ka teorētiski viņi būtu gatavi sadarboties, šaubu nebija. Jau pašlaik bija virkne jautājumu, kuros viņi spēja sadarboties pat izcili labi.

Bet šitā – visu acu priekšā? Tas varētu izmaksāt ļoti dārgi – gan naudā, gan amatos, gan ietekmē. Ja vispār būtu nopērkams. Skaidrs, ka pretī Embergs gribēs arī kādus lielus kumosus Rīgā, bet te jau tāpat viss bija kā anekdotē – visu ir daudz, bet visa ir maz.

Durbanovičs gan, izskatās, zināja.

– A tu, Ņil, vēl par ko citu padomā, bļa! Atceries – vēl ir tāda Sviķe ar Durašu un savu kompašku! Ko, grandiozais politiķi, ko, a?

Kušakovs patiešām bija izbrīnīts – lai nu ko, bet šos trakos, kuri spēja tikai rīkot cirka izrādes domes sēdēs, viņš gan par iespējamiem sadarbības partneriem neuzskatīja.

– Ko acis boli, Ņil, a? Tur, bļa, ir daudz prātīgu cilvēku, kuri nekādus solījumus nevienam nav devuši, bet uz visu ko ir gatavi. Galvenais – ja mēs tur uzliekam uz pareizajiem cilvēkiem, viss kas var notikt. Tu ko domā – pēc vēlēšanām viņi Mordānu neizēdīs? Izēdīs, droši izēdīs vienkārši nah – bija un, pšik, nav virs izcilā politiķa Mordāna. Varēs atkal staigāt pa pasauli ar pastieptu roku, raudāt un mēģināt dibināt jaunu partiju.

– Un pēc tam, Ņil, būs jautājums – vai trakā Sviķe izēdīs biznesmeni Durašu vai atkal otrādi? Zini, es varbūt pat liktu uz trako Sviķi – nemaz tik traka viņa reizēm nav, kad pašai kaut ko vajag. Un viņas vīriņš ir pavisam prātīgs, nah. Daudzās lietās pat ļoti prātīgs.

Izskatījās, ka par šo tēmu Durbanovičs bija kārtīgi pasmadzeņojis.

– Durašam gan ir biznesiņi ar SABa Sarānu, bet tas nekas, Sarānam ir biznesiņi ar daudziem. Tur nekādu problēmu nebūs, viņš ar jebkuru var vienoties. Būs interesants piedāvājums – uzmetīs Durašu, nebūs – neuzmetīs. Un otrādi. Tur cilvēki ir vienkārši, nah.

Izklausījās nu jau pārāk skaisti. Parasti Durbanovičs bija ļoti praktiski un loģiski domājošs, bet šoreiz, kā gudrajā grāmatā bija rakstīts, Ostapa poņeslo.

– Stop, stop, stop, Janka. Tas viss ir ahujenna skaisti, bet kā tu to domā īstenot? Par ko viņi, tavuprāt, sastrīdēsies un nevarēs vienoties? Oligarhu lieta ir cauri, nav vairs tādas. Izdomāt jaunu – vot, gribētu es redzēt, ko tu tur izdomāsi. Un vienoties ar kādu no šitiem te – ko tu viņiem vispār vari piedāvāt?

Bet apturēt “Ostapu” vairs nebija iespējams.

– Viss būs zajebis, Ņiluša, ja vien tu izpildīsi to, kas tev sen būtu bijis jāizdara. Viss man būs – idejas būs, cilvēki būs, vienošanās būs. Tikai tāds sīkums – naudiņa, Ņiluša, naudiņa! Kur ir naudiņa, ko? Piķis kur? Viss ir vienkārši, Ņiluša! Divi miljoni! Mums ir vajadzīgi divi miljoni tehniskiem izdevumiem – un viss būs! Bet kur ir, bļa? Kāda jēga no tevis un visiem taviem domes liekēžiem, ja jūs to nespējat sagādāt? Ko tu domā – mēs tādus Durašus un Sarānus par skaistām acīm dabūsim, ko? Idejiskos atradis, ne, bļa?

Protams, Kušakovam viss bija skaidrs. Ne pirmo gadu viņš te dzīvoja un strādāja. Visu zināja, visu saprata. Bet ar naudu tiešām bija problēma. Jo lielāka nauda, jo lielāka problēma bija ar tās dabūšanu. Un ar katru gadu gāja aizvien grūtāk un skarbāk.

Visās galvaspilsētas struktūrās ienākumu shēmas sen bija atstrādātas, bet izdevumi bija vēl lielāki un tikai auga. Neviens vairs neko par velti darīt negribēja, un visi, kas tā vai citādi shēmās bija iesaistīti, par līdzdalību prasīja aizvien lielāku daļu paši sev. Ne vairs kauna, ne goda.

Vārdu sakot, naudas mašīna lāga nestrādāja. Vajadzēja nopietni piesargāties, no daudzām shēmām vajadzēja atteikties. Viņi ļoti bija cerējuši nopelnīt uz kopā ar „CBLV” īpašniekiem sadomātā, no rīdzinieku viedokļa izcili bezjēdzīgā “kapu tramvaja” projekta rēķina, bet izskatās, ka bija apčakarēti, abi pusžīdbaņķieri tikai kaut ko solīja un solīja.

Un divi miljoni – tas bija daudz, ļoti daudz. Valsts varbūt arī plauka, ekonomika auga vismaz statistikas atskaitēs, bet cilvēku, kam reāli bija pietiekami liela nauda un kuri varēja to ieguldīt un tērēt, kā vēlas, kļuva aizvien mazāk. To vienādi labi zināja gan Durbanovičs, gan Kušakovs.

– Ņiluška! – Durbanovičs ierunājās tajā īpašajā balsī, kad jebkādi iebildumi bija jāpatur pie sevis. Omulīgais tusnis ar visiem saviem “nahvārdiņiem” pazuda kā nebijis. – Es visu pārējo izdarīšu, bet naudiņu tu man atnes! Mums, nevis man! Nezini, kur iet? Ej uz bankām! Tām, kur vēl ir tie, kas ir īstie naudas īpašnieki. Tiecies, runā! Nepārpūlēsies, neuztraucies! Cik tad nu viņu ir palicis. “CBLV”, “Austrumu banka”, tad vēl Melokoņa kabatbanciņa. Ej, Ņiluška, un neboli actiņas, šī taciņa tev ir iestaigāta…

Nu, un ko te varēja iebilst? Viņi viens otru pazina sen un labi un zināja viens par otru daudz kā tāda, ar ko publiski lielīties labāk nevajadzēja. Durbanoviča teiktais par iestaigāto taciņu nebija nekāds joks. Kušakovs nolemti nopūtās – nāksies vien atkal nedaudz pazemoties. Kopējās lietas vārdā, protams.

Novērtē šo rakstu:

75
8

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...