Iesaki rakstu: 
11. novembrī šķiet, ka teju katrs politiķis un citi oficiālie valsts varas pārstāvji par šo dienu nezina neko vairāk kā obligātās frāzes par to, ka ir jāpiemin kritušie varoņi, kuri gāja bojā par Latviju, kas tad arī esot visa Lāčplēša dienas būtība. Šie varoņi gandrīz vienmēr tiek pieminēti ļoti vispārīgi, tikai pa retam nosaucot arī kādu vārdu un uzvārdu, kādu konkrētu cīņu vietu. Un, šķiet, vēl retāk to, ka Latvija Neatkarības karā uzvarēja.
Kopējā sajūta, kas radīta par Lāčplēša dienu, ir kā par klusu piemiņas dienu, kurā jājūt parāds šiem varoņiem, kuru vārdus un varoņdarbus gan neizdodas dzirdēt. Vienu vārdu gan arvien min visai bieži – Pāvela Bermonta vārdu, kas bija viens no Latvijas bruņoto spēku pretiniekiem, bet pat ne svarīgākais. Esmu redzējis izglītojošus video, kuros Bermonta vārdu piemin 14 reizes, bet mūsu ģenerāļa Pētera Radziņa vārdu – nevienu.
Bermonta mīts, īstie pretinieki un mūsu karavadoņi
Vēstures kontekstā Bermonts ir nulle – pēc laika biedru atmiņām lielīgs āksts, kurš krāšņi ģērbies, daudz dzēris un tēlojis savu iedomāto lomu kā nākamais Krievijas cars. Bermonts bija aizsegs Rīdigeram fon der Golcam un viņa brīvkorpusiem, un, ja reiz runājam par pretiniekiem, tad varbūt ir jāatceras arī tādi, kas ir mūsu cienīgi. Rīdigers fon der Golcs bija ārkārtīgi pieredzējis Vācijas ģenerālis, kurš saņēmis visus augstākos Prūsijas un Vācijas apbalvojumus un kura vadībā Baltijā darbojās kaujās rūdītas vienības ar Pirmā pasaules kara frontes pieredzi. Tieši viņa militārā kompetence un stratēģiskās spējas padarīja Golca spēkus par vienu no nopietnākajiem un bīstamākajiem pretiniekiem, ar kuru Latvijas armijai nācās sastapties Neatkarības kara laikā.
Protams, daudz svarīgāk ir pieminēt mūsu pašu karavadoņus – tos, kuri 11. novembrī uzvarēja, nevis tos, kuri zaudēja. Neatkarības kara uzvaras bija iespējamas, pateicoties mūsu karavadoņu zināšanām, spējām un talantiem. Lāčplēša dienas uzvara nebūtu iedomājama bez mūsu izcilā ģenerāļa Pētera Radziņa, kurš pēc Pirmā pasaules kara kaujām un cīņām par Ukrainas neatkarību 1919. gada 27. oktobrī sāka dienestu kā Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks un vadīja Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas.
Līdztekus ģenerālim Radziņam noteikti jāpiemin ģenerālis Dāvids Sīmansons – pirmais apvienoto Latvijas bruņoto spēku komandieris, kas pēc sākotnējās panikas par Bermonta karaspēka virzību enerģiski rīkojās un atcēla pavēli par atkāpšanos no Rīgas uz pozīcijām Juglā, nolemjot pretoties Bermonta spēkiem un aizstāvēt Rīgu. Protams, Neatkarības kara kontekstā jāatceras arī pulkvedis Oskars Kalpaks, ģenerāļi Jānis Balodis, Jorģis Zemitāns un citi, kuri ir daudz vairāk pelnījuši vietu mūsu tautas atmiņā nekā Pāvels Bermonts.
Lāčplēša dienas būtības sašaurināšana
Ir pilnībā iespējams, ka aiz vispārībām par Lāčplēša dienu slēpjas neziņa par Neatkarības kara nozīmi kopumā un konkrēti uzvaru pār Golca–Bermonta armiju Rīgā. Latvijas vēstures priekšmets izglītības reformās ir ievērojami cietis, obligātais eksāmens tajā ir atcelts, bet modernu komunikācijas materiālu par Neatkarības karu trūkst – nav mūsdienu video materiālu, datorspēļu, t. i., to formātu, kurus izmanto jaunieši. 2021. gadā iznāca Brain Games galda spēle “Latvijas Neatkarības karš 1918–1920”, kas ir minams kā pozitīvais piemērs. Vienīgā kvalitatīvā filma par šo periodu ir “Dvēseļu putenis”, bet ar lielāku uzsvaru uz latviešu strēlnieku cīņām. Filma gan ir iznākusi pirms sešiem gadiem un arī toreiz tapa, apejot Nacionālā kino centra konkursus. Tas parāda absurdo situāciju, ka par Latvijas vēsturei un nacionālajai identitātei nozīmīgām tēmām finansējumu ir iespējams piešķirt tikai par spīti Latvijas fondu elitēm.
Latvijas Neatkarības karš ir viens no sarežģītākajiem posmiem mūsu vēsturē. Nepilnu divu gadu laikā dažādos salikumos un ar ļoti mainīgu frontes līniju karoja trīs galvenie spēki – Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgās latviešu vienības, Vācu Dzelzsdivīzija un Landesvērs, kā arī Stučkas komunisti. Latviešu vienības, apstākļu spiestas, 1919. gada 1. pusē sadarbojās ar vāciešiem, lai cīnītos pret komunistiem, bet vēlāk tā paša gada vasarā nonāca atklātā sadursmē Cēsu kaujās. Tad jau sakautās vācu vienības pārformējās Bermonta karaspēkā, kas formāli skaitījās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija, lai iekarotu Rīgu un tad pārējo Latviju, likvidējot Latvijas neatkarību. 1919. gada 11. novembrī šie spēki tika patriekti no Pārdaugavas, vienotajai Latvijas tautai un armijai svinot savu lielo uzvaru pār vēsturisko pretinieku – vācu imperiālismu. 1920. gada sākumā sekoja Latgales atbrīvošana no komunistiem, ar 11. augusta miera līgumu noslēdzot Neatkarības karu.
Stāstu vieglāku nepadara tas, ka Neatkarības karā ņēma dalību Latvijai lojālie latviešu spēki un sarkanie latviešu strēlnieki, lojāli vācieši un naidīgi vācieši, šeit karoja igauņi, poļi un pat dāņi. Latvijas armija veidojās no dienvidniekiem un ziemeļniekiem, bet Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība vienu brīdi atradās uz kuģa “Saratov” Baltijas jūrā. Atcerēties visu šo notikumu hronoloģiju un dažādos faktus varbūt var tikai vēsturnieki un patiesi vēstures entuziasti. Taču atcerēties Neatkarības kara nozīmi varam mēs visi. Neatkarības karā mēs uzvarējām – 11. novembris nav sēru diena, kurā tikai jāpiemin kritušie upuri. Šajā dienā jāsvin tie ideāli, kas bija viņu sirdīs, – ideāli, kas mūsu tautai pirmo reizi vēsturē deva savu valsti.
Varonība – Lāčplēša dienas būtība
Ja neskaita banālu nezināšanu, otrs iespējamais iemesls uzsvaram uz vispārinātu kritušo piemiņas aspektu ir izvairīšanās no Lāčplēša dienas varonīgās, vīrišķīgās un uzvarošās nozīmes mūsu tautai, jo tā ir pretrunā laikmeta tendencēm.
Neatkarības karā gāja bojā vairāk nekā 3000 Latvijas karavīru. Ja runājam par upuriem, tad būtu vērts pieminēt viņu vārdus, iepazīt viņu stāstus, lai mēģinātu izprast, kādas vērtības, kāda domāšana un motivācija viņus vadīja. Pēc 11. novembra cīņām tika radīts Lāčplēša Kara ordenis, kuru saņēmuši 2146 ordeņa kavalieri. Viņu biogrāfijas[1] mums stāsta nevis par “nezināmiem kritušajiem karavīriem”, bet gan par zināmiem varoņiem, kas ļoti bīstamos apstākļos metās kauju ugunīs, cīnoties ar pretinieku, lai palīdzētu saviem ieroču brāļiem gūt uzvaru un tautai – brīvību.
Mēs varam lasīt, piemēram, par sešpadsmitgadīgo Alfrēdu Veisu, kurš “1919. gada 1. novembrī uzbrukuma laikā, atrazdamies trieciengrupas rindās, pamanīja Lucavsalā ienaidnieka ložmetēju, uzbruka tam un nodūra tā apkalpi. Būdams pats smagi ievainots, vērsa iegūto ložmetēju pret ienaidnieku un šāva no tā, līdz zaudēja samaņu. No šajā kaujā gūtajiem ievainojumiem mira 1920. g. 22. martā. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos”.
Varam uzzināt par Jāni Ermansonu, kurš “1919. g. 14. novembrī pie Iecavas muižas kā velosipēdists sakarnieks ienaidnieka ugunī pārvadāja ziņojumus; lai gan tika smagi ievainots rokā, tomēr izpildīja pavēli. Pēc tam pārsēja ievainojumu, atgriezās ierindā un cīnījās līdz Iecavas muižas ieņemšanai”.
Varam iepazīt Elzu Žiglevicu – studenti, sieviešu palīdzības korpusa darbinieci, kas apbalvota par to, ka 1919. gada oktobrī kauju laikā, riskēdama ar savu dzīvību, piegādāja ēdienu Daugavmalas aizstāvjiem. Pie Esplanādes 10. oktobrī smagi ievainota un gājusi bojā.
Šādu stāstu ir divi tūkstoši… Īsti varoņi ar vārdiem un uzvārdiem, ar miesu un garu, kas savas jaunās dzīvības bija gatavi atdot kopīga brīvās Latvijas ideāla vārdā.
Varonības nozīme un tās pretruna ar mūsdienu ideoloģijām
Ļoti daudz kas no šiem varonības stāstiem ir pretrunā ar mūsdienu ideoloģiskajām tendencēm, kas pat trešajā pilna mēroga Ukrainas kara gadā fundamentāli noliedz starpvalstu konfliktu realitāti, noliedz cīņu par savu zemi un tautu kā ideālus, uzskatot to visu par pārpratumu, nevis daļu no cilvēces vēstures.
Varonība ir neērta, jo tā neiekļaujas sistēmās, kas ir vērstas uz cilvēka “piejaucēšanu”, t. i., iekļaušanu paklausīgā masu sabiedrībā, kurā visas pretrunas iespējams atrisināt pārrunu ceļā. Īstā varonība bieži vien ir brutāla un tajā nav pretrunu – pārvarēt sevi nākas apstākļos, kuros “normālos” miera laikos neviens nevēlētos atrasties. Varonība nenozīmē skriet ar ieroci pāri laukam, kliedzot “urā”, kamēr pretinieks kaut kur aizbēg – kā vecās un sterilās filmās. Neatkarības kara varoņu stāstos mēs varam izlasīt ļoti tiešu vardarbību pret pretinieku, kas tiek iznīcināts, jo grib iznīcināt mūs, savas dzīvības nežēlošanu nākamo paaudžu vārdā, motivāciju, kas pārsniedz ekonomiskās vai šauru grupu intereses. Lāčplēša ordeņa kavalieri ar trīs izņēmumiem arī visi ir vīrieši, kas pirmajā Latvijas neatkarības laikā netika uzskatīti par varmākām un traucēkļiem sieviešu attīstībai, bet tika cienīti par Latvijas neatkarības nosargāšanu.
Ģenerālis Radziņš par Lāčplēša dienas jeb Lāčplēšu svētku nozīmi 1923. gada 11. novembrī laikrakstā “Tēvijas Sargs” rakstīja šādi: “Lāčplēšu svētki ir Latvijas kara varoņu svētki. Ar šo svētku svinēšanu tauta izrāda godu un cienību pret to viņas dēlu darbiem, kuri tēvijas atbrīvošanas un valsts nodibināšanas cīņās ir izrādījuši izcilu drošsirdību un varonību – izcilas kareiviskas īpašības. Ar vārdu sakot, šie svētki ir kareivisku īpašību cildināšana un godināšana. Tas ir ļoti skaisti un tālredzīgi, kad valsts un tauta atrod par vajadzīgu godināt un cildināt kareiviskas īpašības. Vēl lielāku vērtību iegūst šo kareivisko īpašību cildināšana mūsu modernajā laikmetā, kad visplašākos apmēros tiek dzīta internacionālā propaganda, kura vienmēr savienota ar propagandu pret kareivisko garu varbūtējo ienaidnieku zemē. Varonība ir visdārgākā un visaugstākā vīrieša īpašība. Varonība ir vispilnīgākā – līdz dzelzs konsekvencēm – personības ielikšana savas tautas, tēvijas, idejas, kultūras un arī ticības labā.” Kā redzams – ideoloģiskā cīņa par kareiviskā gara un vīrišķības kultivēšanu bija aktuāla arī pirms gadsimta.
Sabiedrība nevar izslēgt varonības kultivēšanu miera apstākļos, ja tā vēlas saglabāties kara apstākļos. To visprecīzāk jau ir izteicis ģenerālis Radziņš: “Ja tautā un valstī netiek cienīta un kultivēta kareiviska drošsirdība un varonība, tad droši var teikt, ka tāda valsts un tauta ātriem soļiem tuvojas savai politiskai un nacionālai nāvei. Mūsu Lāčplēšu svētki – kareiviskas varonības svētki – neattiecas tikai uz pagātni, bet gan arī uz nākotni. Šajos svētkos tiek pieminēti un cildināti pagājušo karu varoņi; tiek atdots gods tiem, kuri jau pierādījuši savu kareivisko drošsirdību. Izceļot un ar godu atzīmējot pagājušos varonības pierādījumus, mēs iepotējam un attīstām šīs īpašības mūsu jaunajā paaudzē. Kultivējot kareiviskās varonības un drošsirdības jūtas mūsu tautā, mēs liekam tos pamatus, kuri vienmēr un visur ir bijuši un būs par visstiprāko un visdrošsirdīgāko valsts pastāvēšanas garantiju.”
Vai Latvijas valsts Lāčplēša dienā patiesi kopj kareivisko drošsirdību un varonību? Drīzāk tikai daļēji – tā arvien ir palikusi būtībā tikai piemiņas diena, nevis varonību apliecinošs uzvaras svētku brīdis. Svinībām nereti ir neskaidrs vēstījums vai pat pretinieku tēlu izcelšana, nevis mūsu pašu ģenerāļu un karavīru godināšana. Lai to mainītu, nepieciešams steidzami palielināt ieguldījumus Neatkarības kara perioda un varoņstāstu popularizēšanā mūsdienīgos mediju formātos, kā arī stiprināt Latvijas vēstures nozīmi izglītības saturā.
Pārpublicēts no telos.lv
Seko mums 
Otrajā Pasaules karā (WW2) zaudēja gan kara vinnētāji UK, gan zaudētāji (Vācija). Izjuka impērijas, uz pelniem izauga jauna. Tā bija brutāla padarīšana.
Veselības nozare Latvijā pēdējos gados piedzīvo nebijušu sabiedrības uzmanību. Ne tāpēc, ka tā būtu kļuvusi efektīvāka vai pieejamāka, bet tāpēc, ka tās strukturālās problēmas kļuvušas redzamas ikvienam pacientam, nodokļu maksātājam un veselības sistēmas lietotājam. Lai gan nav iespējams uzreiz aptvert visus nozares aspektus, trīs jautājumi izceļas īpaši skaidri: pakalpojumu pieejamība, resursu sadale un projektu vadības kvalitāte. 
Vienā no iepriekšējiem "Latvijas Avīzes" numuriem tika publicēts biedrības „Latvijas Mediju ētikas padome” valdes locekles Ilonas Skujas raksts ar nosaukumu "Process nonācis strupceļā". Rakstā 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
