Lai cik gudri izplānota un talantīgi īstenota, kultūrpolitika nedarbojas kā nācijas kopā saturēšanas spēks, ja zobi kopā neturas

Analizējot kultūrpolitiku, ir svarīgi skatīties ne tikai uz mākslinieciskas izcilības kokiem, bet aiz tiem ieraudzīt arī valstsbūves mežu. Kultūras politikas vēlamais iznākums ir spēcīgas attiecības starp indivīdu un valsti. Kultūra ir līme, kas satur valsti kopā. Kultūra veido saiknes, kas palīdz sajust līdzās dzīvojošos svešiniekus kā savējos, kā to noformulējis politikas zinātnieks Benedikts Andersons. Filozofs un antropologs Ernests Gelners uzsver, ka tieši kopīga kultūra ir moderno nacionālo valstu pamatā – šis nozīmju un vērtību lauks ir ietvars, kas indivīdus un lokālas kopienas pārvērš par pilsoņu kopumu, par kolektīvu aktoru – nāciju.

Latvijas kultūrpolitikas veidotājiem nācijbūves mērķi ir nepārprotami svarīgi. Jaunākās Kultūrpolitikas pamatnostādnes sākas ar Latvijas prezidenta Egila Levita citātu: "Latvija ir kultūrvalsts, un tas nenozīmē tikai kultūras elementu, bet arī valstiskuma elementu. Latvija ir radusies kā latviešu valsts. Ja nebūtu latviešu ar savu valodu un tradīcijām, tad nebūtu arī nekādas vajadzības pēc Latvijas valsts. Kultūra un valoda ir Latvijas valsts pamatā, un tas pieder pie mūsu Satversmes." Tā ir kultūrpolitikas kā valstsbūves tehnoloģijas esence. Par to liecina arī finansējums – lielāku budžeta daļu nekā Latvija kultūrai velta tikai Ungārija un Igaunija. Kādi nācijbūves rezultāti ir sasniegti? To var pateikt, izejot cauri tam, cik labi Latvijas iedzīvotāji pilda savus pilsoņu pienākumus pret valsti: maksāt nodokļus, ievērot likumus, iesaistīties valsts pārvaldē un aizstāvībā.

Nodokļus mēs maksājam tikai tādā apjomā, no kura nav iespējams izvairīties. Par to liecina Latvijas ēnu ekonomikas apjoms – augstākais Baltijas valstīs. Saskaņā ar Arņa Saukas un Tāļa Putniņa pētījumiem vidējais Latvijas uzņēmums no valsts slēpj 18% savu ieņēmumu. Gandrīz ceturtdaļa (23,5%) no Latvijas darbinieku algām tiek izmaksātas aploksnēs (Lietuvā 15,3%, Igaunijā 13,2%).

Arī citus likumus Latvijas iedzīvotāji pilda nelabprāt. To var redzēt, papētot, cik kārtīgi šeit ievēro ceļazīmes un atļautā ātruma ierobežojumus. Kad valsts mēģina pielikt stingrāku roku un sodīt likumpārkāpējus no pirmā pārsniegtā kilometra, publiskajā telpā saceļas sašutuma vētra. Latvieši labprāt apiet likumu un panāk sev labumus neformālā ceļā – Sauka un Putniņš lēš, ka aptuveni 8,4% no ienākumiem Latvijas uzņēmumi novirza korupcijai ("lietu kārtošanai").

Kopīgu valstisku lēmumu pieņemšanā mēs piedalāmies pa roku galam. Pēdējās divās Saeimas vēlēšanās piedalījās 59% un 54% vēlētāju (salīdzinājumam – pēdējos divus Dānijas parlamenta sasaukumus ievēlēja 86% un 85% vēlētāju). Referendumi pēdējos desmit gados pie mums vispār nav notikuši, un nešķiet, ka mazākas iespējas piedalīties kolektīvā lēmumu pieņemšanā Latvijas iedzīvotājus satrauktu.

Kā ir ar valsts aizstāvību? Pārsteidzošā kārtā vairāk nekā mēnesi pēc tam, kad aizsardzības ministrs Artis Pabriks paziņoja par nepieciešamību ieviest obligāto militāro dienestu (OMD; oficiāli dēvēts par Valsts aizsardzības dienestu), vēl joprojām nav pieejamas reprezentatīvas sabiedrības aptaujas par attieksmi pret to. Taču attieksmi var nolasīt arī no izpausmēm publiskajā telpā. Analizējot dažādas reakcijas, kļūst skaidrs, ka attieksme ir vēsa, negatīva. Kritisku attieksmi pret OMD pauž gan tviterpublika, gan centriskā prese, gan TV ielu intervijās Rīgas ielās sastaptie, gan ārpus Latvijas dzīvojošie tautieši, gan jauniešu organizācijas. Izskatās, ka pozitīvi par OMD izsakās mazākums, turklāt, aplūkojot tuvāk, izrādās, ka daļa no atbalstītājiem jau iesaistījušies valsts aizsardzībā brīvprātīgi, iestājoties Zemessardzē.

Tas padara Latviju krasi atšķirīgu no pārējām Baltijas valstīm, kur pilsoņi atbalsta un aktīvi piedalās obligātajā militārajā dienestā. Lietuvā OMD atbalsta 58% iedzīvotāju, Igaunijā – veseli 90%. Kāpēc Latvijas sabiedrībā nav degsmes un gatavības iesaistīties obligātā valsts aizsardzībā? Mana versija: tas tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāji ir piekrituši pavisam citām attiecībām ar valsti – zemu saistību sabiedriskajam līgumam.

Sabiedriskais līgums ir Apgaismības laikmeta koncepts. Nozīmīgāka loma tā formulēšanā ir bijusi filozofiem Tomasam Hobsam, Džonam Lokam un Žanam Žakam Ruso, taču tā elementi ir sastopami jau Platona darbos. Sabiedriskā līguma teorija izskaidro fundamentālu politiskās filozofijas paradoksu – kāpēc cilvēki piekrīt dzīvot pārvaldītās kopienās (valstīs), kas ierobežo viņu brīvības ("dabiskās tiesības").

Lai gan idejām par anarhiskām kopienām bez autoritātes un pārvaldības vienmēr bijis savs fanu pulciņš, vairākums cilvēku tomēr neraujas prom no iekārtām, kurās viņiem ir noteikti pienākumi pret suverēnu: maksāt nodokļus, ievērot likumus un, galu galā, aizstāvēt valsti pret uzbrucējiem. Saskaņā ar sabiedriskā līguma teoriju cilvēki "parakstās" uz šiem ierobežojumiem tādēļ, ka tie nāk komplektā ar nozīmīgiem ieguvumiem – ar iespēju atbrīvoties no nemitīgām bailēm par savu izdzīvošanu un drošību.

Tā kā piedalīšanās kopienā lielākajā daļā gadījumu mūsdienās ir automātiska – mēs vienkārši piedzimstam par kādas valsts pilsoņiem un eksplicīti neparakstām līgumu ar valsti – tad izpratne par to, kādi ir sabiedriskā līguma nosacījumi konkrētā valstī, ir atvērts jautājums. Piedāvāju tam savu atbildi – Latvijā jau 30 gadus pastāv zemu saistību sabiedriskais līgums. Tā ietvaros abas puses apmainās ar pašu minimumu: pilsoņi dod valstij tikai tik daudz, cik nevar neiedot, un tikpat pretī apņemas sniegt arī valsts – tikai to, bez kā tai pavisam zūd jēga.

Kā jau nodemonstrēju, Latvijas iedzīvotāji savus pienākumus pret valsti pilda mazākajā iespējamajā apjomā un netiecas darīt vairāk. Kā ir ar valsts pienākumiem pret pilsoņiem? To vislabāk parāda valsts budžeta izlietojums. Iedzīvotāju veselības aprūpei, kas ir viena no valsts pamatfunkcijām, Latvija tērē vismazāko valsts budžeta daļu no visām ES valstīm. Sociālajai aizsardzībai – pensijām un pabalstiem – mazāku valsts budžeta daļu nekā Latvija atvēl tikai trīs ES valstis: Bulgārija, Rumānija un Lietuva. Latvijas tēriņi izglītībai un iekšējai drošībai (policijai) ir ap ES vidējo, tomēr reti kurš teiks, ka tie efektīvi sasniedz savus mērķus. Visas šīs funkcijas ir modernās valsts pamatā. Latvijas valsts tās pilda minimāli.

Tā izskatās zemu saistību sabiedriskais līgums – abas puses otrai dod pašu mazumiņu. Pārējais paliek ārpus sabiedriskā līguma un tiek organizēts caur tirgu vai citiem apmaiņas mehānismiem. Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijas iedzīvotāji daudz vairāk izvēlas – vai arī ir spiesti – "kārtot lietas" paši. Paši rūpējas par savu veselību, gādā privātskolotājus bērniem un uzkrājumus nebaltām dienām. Toties arī valsts neprasa no iedzīvotājiem pārāk daudz: pieļauj šādu "lietu kārtošanu", neprasa obligāti piedalīties vēlēšanās vai obligāti dienēt armijā… līdz šim brīdim.

OMD būtu esošā zemo saistību sabiedriskā līguma pārkāpums. Turklāt tas pārkāpj līgumu, kas Latvijas iedzīvotājus visnotaļ apmierina. To var izspriest pēc tā, ka Latvijas pilsoņi ne tikai nav mēģinājuši gāzt varu vardarbīgi, bet arī vēlēšanu ceļā radikālas pārmaiņas nav ieviesuši. Jau 30 gadus Latvijas politikā dominē ekonomiski un sociāli labēji spēki. Ministri, premjeri un partijas, protams, mainās, taču kopumā valdības koalīcijas pēdējās desmitgadēs raksturo orientācija uz samērā zemiem nodokļiem, sevišķi biznesam un kapitālam, ticība privātīpašuma neaizskaramībai un brīvā tirgus efektivitātei, formālu institūciju neuzspiešana un iecietība pret neformālām institūcijām (korupciju un ēnu ekonomiku).

Skatoties ideoloģiskās pamatkategorijās, partijas "Latvijas Ceļš" un "Vienotība" nemaz nav tik tālas viena no otras, lai cik gadu tās šķirtu. Turklāt "Vienotība" ir pie varas kopš 2009. gada un joprojām ir populārākā partija Latvijā. Būtiska politiskā kursa maiņa tautu neinteresē, sabiedrisko līgumu neviens pārrakstīt netaisās.

Zemu saistību sabiedriskais līgums izskaidro gan to, kāpēc gadu desmitiem ilgusī cīņa pret korupciju nav rezultējusies tās izskaušanā, gan to, kāpēc Latvijas iedzīvotāji tik kūtri iesaistās pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs, kāpēc tik grūti iet ar Latvijas zinātnes konkurētspējas celšanu, gan to, kāpēc Latvijā partijas no idejām par nodokļu celšanu un progresivitāti bēg kā velns no krusta. Runas par Latviju kā Ziemeļvalsti ir tukši spriedelējumi un vēlmju domāšana – Latvijai nav iespējams kļūt par Ziemeļvalsti ar esošo sabiedrisko līgumu. 

IT sektorā ir tāda paruna – tā ir fīča, nevis bags. Tā saka par lietām, kas izskatās neveiklas vai kļūdainas no lietotāja perspektīvas, taču ir visnotaļ jēgpilnas no sistēmas kopējās perspektīvas (kuru lietotāji neredz). Korupcija, līgumu neievērošana, pilsoniskā pasivitāte – tās visas ir fīčas, nevis bagi. Fīčas, kas raksturo Latvijas sabiedrisko līgumu – implicīto vienošanos starp tautu un valsti.

Vai esošais sabiedriskais līgums ir labs vai slikts? Ārējam vērtējumam nav jēgas – nozīme ir tikai tam, ko konkrētās valsts iedzīvotāji vēlas un akceptē. Latvijas pilsoņiem zemu saistību sabiedriskais līgums acīmredzot der. Latvieši ne tikai netiecas veidot saiknes ar valsti, bet aktīvi izvairās no tām. Apmierinājuma, prieka un dzīves jēgas avotus Latvijas iedzīvotāji meklē privātās lietās (sava zeme, ģimene, attiecības ar kaimiņiem un draugiem, hobiji), savukārt mijiedarbība ar valsts struktūrām tiek uzlūkota kā traucēklis un problēmu avots. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks to sauc par dzīvi "valsts kabatās" – vietās, "kurās, no vienas puses, valsts institūciju darbība ir vāja, bet, no otras puses, iedzīvotāju dzīves principi ir pielāgoti tam, lai institūciju darbību vēl vairāk vājinātu". Latvijas iedzīvotāju atsvešinātībai no valsts viņš piedāvā evolucionāru skaidrojumu – tas ir uzvedības modelis, ko iedzīvotāji attīstījuši kā vislabāk piemēroto savas dzīves apstākļiem.

Ir lietas, ko šādā modelī nav iespējams izdarīt. Labklājības valsti tas padara par neiespējamu, jo dāsni pabalsti un visaptveroša veselības aprūpe ir dārga, to iespējams īstenot tikai tad, ja visi godīgi maksā nodokļus. Jā, arī obligātais militārais dienests šādā modelī nav iespējams, jo paredz pilnīgi citu pienākumu apjomu. To, ka OMD paredz principiālu citu sabiedrisko līgumu, saprot arī Aizsardzības ministrijā, bet tas ir kuģis, kurš virzienu strauji mainīt nevar.

Pēdējo gadu dzīvojot Igaunijā, regulāri dzirdu paziņu stāstus par to, kā viņi nedēļu uzturēsies mežā militāro mācību ietvaros – cilvēki par to runā kā par normālu lietu, nevis kā par upurēšanos un savu tiesību ierobežošanu. Igaunijā armijā dodas ne tikai nabadzīgie, neizglītotie un citi, kam nav iespēju no tās izvairīties. Mūsu kaimiņš, Tartu universitātes doktorants un divu bērnu tēvs, dienestā pavadījis gandrīz gadu, prot šaut ar "Javelin" un ik pa laikam dodas iegūtās prasmes atjaunot.

Igaunijā OMD darbojas jau 30 gadus, bet Igaunijā ir arī cits sabiedriskais līgums. Tāds, kas abām pusēm – gan pilsoņiem, gan valstij – paredz augstāku pienākumu apjomu. Man vajadzēja vairākus mēnešus, lai pierastu pie sociālās kontroles, kas ir raksturīga Ziemeļvalstu modelim. Kur noliec auto, ko izmet kurā miskastē – šeit noteikumi ir stingrāki un individuālas brīvības ir mazāk nekā Latvijā. Igaunijas iedzīvotāji vairāk samaksā nodokļos, vairāk ierobežo savas iegribas uz ceļiem, cītīgāk dodas uz vēlēšanām un piedalās citos valstsbūves pasākumos. Pretī viņi iegūst plašāku un labāk pieejamu veselības aprūpi un sociālo aizsardzību. Ikvienam pieaugušajam Igaunijā no valsts tiek 40 eiro gadā zobu labošanai. Grūtniecēm un jaunajām māmiņām, senioriem un citām aizsargājamām grupām tiek 85 eiro gadā.

Latvijā saskaņā ar spēkā esošo zemo saistību sabiedrisko līgumu valsts liks obligātajā militārajā dienestā iesaucamajiem salabot zobus par savu naudu. Tas ir likumsakarīgi, tieši to arī paredz zemu saistību sabiedriskais līgums. Tikai tad nav jābrīnās, ka paši pēc savas gribas aizstāvēt valsti nopietni gatavi tikai 8080 cilvēku – lai cik gudri izplānota un talantīgi īstenota, kultūrpolitika nedarbojas kā nācijas kopā saturēšanas spēks, ja zobi kopā neturas.

Pārpublicēts no satori.lv

Novērtē šo rakstu: