Iesaki rakstu: 
Ik pa laikam tiek izplatītas ziņas un videomateriāli, cik ārprātīgos apstākļos savu mūžu ir spiestas pavadīt reālas, sevi apzināties spējīgas dzīvības - dzīvnieki, kuriem nepalaimējies piedzimt ar skaistu, siltu kažoku. Kādam tas rūp, lielākajai daļai tas nerūp - bet neatkarīgi no tā, vai mums tas interesē, VIŅI TUR, TAJĀ KRĀTIŅĀ, IR!
Bet ir taču Ziemassvētku laiks - vai tad tiešām ir jādomā par tādām negācijām. Galu galā, vai tad mums tur tajā būrī jānīkst? Nu ne taču! Tāpēc domāsim tikai labas domas! Un kāda starpība, ko tur ar tiem zvēriem dara - galvenais taču ir apmierināt īpaši Homo Sovieticus cilvēku sugai raksturīgos kompleksus - vēlmi zīmēties. Galvenais taču ir izskatīties tā, lai visi pārējie redz, cik tas maksā! Nu un kas, ja tādēļ reāla dzīvība tiek ILGSTOŠI spīdzināta - kam gan tas vispār interesē.
Nesen atvēries jauns veikaliņš - kāda "sabiedrības krējuma" pārstāve koķeti ķiķina par savu sievišķīgo vājību - nu patīk taču, ko padarīsi. Un lielāks piedāvājums tikai nozīmē vēl lielāka skaita dzīvnieku mocības. Un ne jau tikai kažoki, kas it kā praktisku darbu dara un silda - ir specpiedāvājums īpaši garīgi slimajiem (atvainojiet, bet kā gan citādi nosaukt?) - visādas somiņas un kādi tik vēl ne aksesuāri.
Tiem, kuriem atkal un atkal nepielec lietas būtība un salīdzina šo visu ar gaļas ēšanu - ir runa par APSTĀKĻIEM, kādos ILGSTOŠI JĀDZĪVO šiem nolemtajiem zvēriem. Vai tiešām jums būtu vienalga - nomirt ātri, vai vispirms mēnešiem ilgi pavadīt koncentrācijas nometnē!? Tiešām jums vēl nepielec starpība?
Un nē - es nepārstāvu un neesmu nekādā dzīvnieku aizsardzības organizācijā. Man nav pat suņa. Gluži tāpat kā nepārstāvu kādu zaļo organizāciju, lai būtu pret, teiksim, atkritumu izmešanu mežā, tāpat arī nepārstāvu īpašu pretpedofilu biedrību, lai būtu pret bērnu izmantošanu un tā tālāk.
Kāpēc šāds teikums - jo attiecībā uz dzīvniekiem dažbrīd Latvijā rodas iespaids, ka daļa ir īpaši atsaldēta, nospiedoši lielākajai daļai pilnīgi vienalga, bet tie daži, kas ieminas, ka varbūt, redziet, tā spīdzināt dzīvu radību tomēr nevajadzētu - nu tie jau tie "dzīvnieku aizstāvji", tādi, ziniet, dīvainīši, kurus var neņemt vērā.
Bet atgādināšu vēlreiz, ka tur, šaurajos būros, tās ir reālas dzīvības un tas tā ir pilnīgi NEATKARĪGI no tā, kā mēs - brīvību baudošie cilvēki - te viens otru saucam. Reālas dzīvības. Par kādām - kas to lai zina! - varbūt kādam no mums lemts piedzimt citā dzīvē.
Dabā zvēri viens otru nogalina, gadās visādas likstas, bet ziniet, ka tik vājprātīgs, lai citu dzīvību mēnešiem ilgi spīdzinātu, ir tikai cilvēks. To viņš dara pat viens ar otru, kur nu vēl zvēriem. Tāpēc vēlreiz - nepiesauciet te dabu, nogalināšanu, gaļas ēšanu, jo ne par to ir runa. Runa ir par citas dzīvības spīdzināšanu. Un vai tad tā ir to zvēru vaina, ka cilvēki to dara pat viens ar otru un paši sev rada "nopietnākas problēmas, par kurām domāt"?
Tad nu novēlu īpaši jaukus un priecīgus svētkus visām tām dāmītēm, kuras nekādi nevar atteikties no kažokizstrādājumiem, pat zinot visus apstākļus. Īpaši siltus Ziemassvētkus tiem, kas uz šo taisa biznesu. Svētkos jādomā gaišas domas, nav jāņem vērā kaut kāds dīvaiņi, kuri te visādas nejaucības raksta. Nedomājiet par negācijām, pasēdiet pie kamīna, iedzeriet vīniņu, papriecājieties, cik jums viss ir skaisti un kā jūs sev neko neliedziet. Īpašai noskaņai vēl variet kopā ar bērniem paskatīties kādu jauku multeni par priecīgiem meža zvēriem. Lai jauki svētki bez negācijām!
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
