Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā visiem kovida ekspertiem arī man nākas pārkvalificēties par militāro ekspertu. Tad nu, lūk, “manas 5 kapeikas” kopējā vācelītē.

21. februārī bija burvīga tiešraide no Kremļa, ko varēja vērot un klausīties visās zemēs, kuras uztur saikni ar māmuļas Krievijas kultūrtelpu – pateicoties NEPLP un VAS „Tet/Lattelecom”, arī Latvijā.

Putins sāka runu, protams, jau ar pierasto tiešo kaļku no 1938. gada “Völkischer Beobachter” par to, kāpēc vērmahtam ar bruņotu spēku jāaizstāv apspiestie Sudetu vācieši Čehoslovākijā. To pašaizsardzības vienības jau veiksmīgi apkarojot čehu policiju, bet nu Prāga sūtīšot armiju – to pieļaut nevar, savējie jāaizstāv – tikai Putins vārdu “vācieši” un “Sudeti” vietā lika “krievi” un “Donbass”.

Shēma veca kā pati pasaule, vienmēr labi darbojusies. Bet tad viņa spriedelējumi pievērsās ne gluži Mozus laikiem, bet Ļeņinam un Staļinam, un kaut kādām komunistu partijas iekšējām diskusijām pirms 100 gadiem. Tava valsts dibināta 1991. gadā! Aiz loga 2022. gads, bet šie vēl nav pamanījuši?

Ja, piemēram, Erdogans sāktu izvirzīt pretenzijas Rumānijai, sak, Osmāņu impērija jums valstiskumu dāvāja – jūs, nepateicīgie, jāatjauno vēsturiskais taisnīgums utt., tad visi izbrīnā spriestu, ka Turcijas prezidentam nav visi mājās. Taču Krievijai šāda retorika ir normāla.

Tikai pēc agresijas Eiropas centrā pret kaimiņvalsti (kuras robežu neaizskaramību Krievija pati garantējusi, parakstot Budapeštas memorandu) vispirms Nīderlandes premjerministrs Rite, pēc tam Elizejas pils u.c. Eiropas politiķi sāk atklāti un visai nediplomātiski (pirmo reizi starptautiskās diplomātijas pēdējo gadsimtu vēsturē!) izteikties, ka Kremļa saimniekam galvā nav pilns rubulis.

Kļūdās kungi, vēsturiskā atmiņa viņiem īsa. Ir Putinam ar galvu viss kārtībā, kaut vecuma marasms nav noslēpjams. Šadi runājuši un uzvedušies Krievijas politiķi ir jau kopš 1558. gada – viņš tikai turpina gadsimtu tradīciju. Mentalitāte tāda. Kā viņi paši saka: скрепы.

T.i. kopš Maskavas rašanās brīža redzam ciklisku darbību: kā Krievija nostiprinās ekonomiski un militāri, tā uzbrūk kādam kaimiņam. Tikko kā saņem pretī to pašu, nomierinās un krāj spēkus nākamajai reizei. Šis princips vērojams cauri gadsimtiem, neatkarīgi no tā, vai cars ir patvaldnieks, reformators, ģenerālsekretārs vai prezidents. Iemeslu atradīs – par savas rīcības attaisnošanas grūtībām līdz šim nav sūdzējušies.

Jau no rašanās brīža, būdama vēl Zelta ordas vasalis, t.i. province, Maskavas kņaziste pamazām nostiprinājās un pieņēmās spēkā no nomales priekšposteņa līdz lielkņazistei un caristei tikai un vienīgi caur karu un nodevīgumu, jo citādi atbrīvoties no bijušo kungu - Zelta ordas, vēlāk Krimas hanistes varas - nevarēja.

Valsts nostiprināšanos un tās valdnieku suverenitātes iegūšanu pavadīja visu cīņa pret visiem, īslaicīgu koalīciju veidošana ar stiprākajiem, vājāko kaimiņu pakļaušana un sabiedroto saišu saraušana, tikko tas izdevīgi. Jebkurš stiprs kaimiņš ir potenciāls drauds, bet miers iespējams tikai ar vājajiem, kuri nerada tiešus draudus un izrāda paklausību (kaut arī noteikti perina ļaunus plānus – ja mēs perinām plānus, citi dara to pašu, nevar neperināt).

Šāda aina, kurā Maskava ir visu kaimiņu sazvērestības mērķis, jau 16. gs. kļuva noteicošā maskavitu pasaules redzējumā. Eiropa tika uztverta kā visu iespējamo netikumu, izvirtību un herēžu perēklis, kur naktis neguļ, kaļot plānus, kā iznīcināt pēdējo pareizās kristietības bastionu. Turklāt, adresējot eiropiešiem visus iespējamos pārmetumus, tiem tika piedēvētas pašu maskaviešu fobijas, par kurām Eiropā nevienam nebija ne jausmas.

Reālā notikumu gaita tika iekļauta šajā jau gatavajā kontekstā un skaidrota pēc esošā interpretāciju šablona. Savukārt šo šablonu veidojošie diskursi radās nevis reālo notikumu ietekmē, bet gan visai saspringtajos maskavitu politiskās elites pašidentifikācijas meklējumos, būvējot iztēlē Maskavu kā “trešo Romu” – pasaules lielvaras statuss tai pienākas tāpēc, ka pienākas. Krievija var pieciest militāru sakāvi (revanšēsimies!), var pieciest ekonomisku atpalicību (panāksim un apdzīsim!), taču vienu nepieļaus, proti, necieņu un globālas lielvaras statusa neatzīšanu.

Nesen nejauši internetā uzdūros kādam komentāram, kas lieliski pauž gan Krievijas “vienkāršo” iedzīvotāju, gan elites pasaules skatījumu: "Не надо к России применять мысли, которые относятся ко всяким меленьким странам - не надо пытаться поступать с Россией так, как она поступает с другими, просто потому, что Россия огромная и великая страна, и всякой мелочи так, как она, поступать не по чину и не по силе."

Tas ir Krievijas iedzīvotāju pasaules skatījuma stūrakmens. Šī statusa dēļ vērts pat karot, pat ja pēc tam pašiem jādzīvo vai akmens laikmetā. Rietumiem to nesaprast ne 16. gs., ne 21. gs. Kā Tjutčevs tālajā 1866. gadā rakstīja: “Умом Россию не понять” – tā ir. Cita. Ja ne civilizācija, tad cita kultūra noteikti.

Eiropieši nezin kāpēc bez ierunām atzīst, ka Āzijā un Āfrikā ir atšķirīgas civilizācijas, no kurām nav jāgaida, lai uzvestos kā "mēs", savukārt Krievijas atšķirīgumu nepieļauj – izskatās taču tādi paši kā mēs, individuālajā saskarsmē cilvēki kā cilvēki, atliek tikai šos ievest civilizācijas saimē. Kā liecina pēdējo 500 gadu pieredze, jebkurš mēģinājums ignorēt realitāti un iztēlē Krieviju eiropeizēt beidzas ar kārtējo fiasko - rūpīgi būvētais starpvalstu attiecību kāršu namiņš piepeši sabrūk, parakstītie līgumi iemesti papīrgrozā, un no Maskavas puses atkal nāk kāds demaršs, kāds nevienam civilizētajā pasaulē pat sapņos nav rādījies. Surprise!

Un jebkura “nomierināšanas politika” panāk tikai vienu, proti, savā lielvaras un saimnieka apziņā Krievija tradicionāli kļūst tikai drošāka. Ja piekāpāties, tātad esat vāji, ja vēlaties nevis konfrontāciju, bet sarunas – esat vāji, ja ieviešat sankcijas, no kurām nevienam ne silts, ne auksts – esat vāji. Pieklājība ir vājums. Jebkurš līgums, ko Krievija parakstījusi vājuma dēļ, nav aprakstītā papīra vērts brīdī, kad tā atguvusi spēku. Ja kāds ievēro līgumus arī pēc tam, tad tas nozīmē, ka vājš. Civilizēta uzvedība ir vājums. Bet vājie nav pelnījuši līdzvērtīgas attiecības, jo nav līdztiesiski.

Tā ka jautājums nav – vai Krievija kādreiz uzbruks kādam kaimiņam, lai realizētos savās ambīcijās un atjaunotu impērijas robežas. Jautājums nav “vai”, jautājums ir “kad” un “kam”. Atgūstoties no sociālistiskā kraha, sāka pamazām – vispirms Moldova, tad Gruzija. Redzēja, ka viss izdodas, Rietumi gan rauc degunus, taču nekas īpašs nenotiek. Tad nāca Ukrainas kārta, kura rādījās un bija pietiekami vāja, jo sāka civilizēties krietni vēlāk nekā, piemēram, Baltijas valstis (līdz ar to tajā vēl valdīja korupcija, rekets un iedzīvotāju vilšanās).

Krimu anektēja kā pa sviestu, uztaisīja Donbasa “republikas”, kuras jau astoto gadu nepieļauj atjaunot Ukrainas suverenitāti. Unikāls brīnums, kad dažu nedēļu laikā, ja varam ticēt Kremlim, vienkāršie ogļrači un mehanizatori pamanījās gan tankus, gan artilēriju un zenītiekārtas sametināt kolhozu darbnīcās, saražot tam visam gan munīciju priekš ilgstošas karadarbības, gan apgādāt ar degvielu, t.i. ar labi organizētu militāro struktūru un loģistiku. Tā teikt, sašutuma inspirētā entuziasmā pāris nedēļās apguva to, ko citur gadiem mācās militārajās akadēmijās. Tā teikt, mūsu tur nav. Rietumi rauca degunus, ieviesa kādas smieklīgas sankcijas, taču ne vairāk – lai tikai nekaitinātu, lai nomierinātu, lai aicinātu uz sarunām, - t.i. parādīja savu vājumu.

Bet, ja kāds ir vājš, ar to var nerēķināties. Nezinu, kas kalpoja par iemeslu, taču notika tas, kam neviens īsti nevēlējās ticēt, bet kas bija pašsaprotamas “nomierināšanas politikas” sekas. Krievija tā vienkārši - 21. februārī tās armijas vienības iegāja t.s. separātistu kontrolētajos apgabalos Austrumukrainā, t.i. svešas valsts teritorijā, kuras robežu neaizskaramību Maskava bija garantējusi Budapeštas memorandā 1991. gadā, bet 24. februārī sākās tās iebrukums visas robežas garumā, kā arī no bāzēm Baltkrievijas teritorijā.

Kāpēc? Nudien nezinu. Attaisnojumus Kremlis izdomā katru dienu jaunus. Sākumā postulēja, ka mērķis ir glābt apspiestos tautiešus Donbasā, tad attaisnojumi mainījās, un nu vairs Donbasu neviens nepiemin – tagad mērķis bija nedraudzīga režīma gāšana. Pēc tam tas viss tika aizmirsts un izdomāts, ka šitā būšot Ukrainas denacifikācija, jo tur pie varas esot nacisti (dīvaini gan, jo parasti fašisti ar nacistiem gana labi sapratušies). Tad Šoigu paziņoja, ka tas esot Krievijas aizstāvēšanās karš: «Главное для нас — защитить Российскую Федерацию от военной угрозы, создаваемой странами Запада, которые пытаются использовать украинский народ в борьбе против нашей страны.» Nav vērts iedziļināties Kremļa retorikā. Kāpēc patiesībā, to zina tikai kundziņi pie pasaulē garākā apspriežu galda.

Analītiķi spriež par sarežģītām shēmām, piemēram, daļēja Ukrainas sadale starp abām agresorvalstīm, Baltkrieviju un Krieviju. Donbasam līdzīgu režīmu veidošana utt. Man pašam šķiet, ka, kā mācīja padre Viljams no Okamas, viss ir mazliet vienkāršāk. Kremlis pats noticēja savai propagandai, ka ukraiņi ar sajūsmu sagaidīs “vecāko brāli”, kurš šiem sakārtos visu. T.i. paši ticēja, ka ir globāla lielvara, kas, ja var, tātad drīkst. Ukrainu ieņems bez asinīm, kā reizi 23. februāra svētku noskaņai. Tauta sveiks ar ziediem, būs Kijevā paklausīgs ieliktenis, bet Rietumi paburkšķēs, uzliks sankcijas banānu pārdošanai Krievijā, un viss atgriezīsies sliedēs.

Nesanāca. Nav tur no lielvaras ne smakas. Jā, militāro apskatu reitingos Krievija ir 2. vietā pasaulē, taču, tikai un vienīgi pateicoties 50 gadu vecajām PSRS laikā saražotajām atombumbām. Bez tām tās armija, par spīti kareivju miljoniem, ir Turcijas bruņoto spēku līdziniece. Aizdomas, ka pat ne – tehnika neglābjami novecojusi, pēdējās paaudzes kaujas lidmašīnas un tanki mērāmi desmitos, bet viss pārējais senāks par mani (man sen vairs nav 18), no karaspēka vienībām aptuveni 5 divīzijas ir ekipētas atbilstoši mūsdienu vajadzībām, bet pārējie zaldātiņi ir tāds “strojbats” – tikai ierindas solim švaki apmācīti puišeļi ar veciem kalašņikoviem.

Tā nu Krievijas aviācija iznīcināja stratēģiskos objektus un militārās bāzes (pateicoties Budapeštas memoranda garantijām Ukraina pretgaisa aizsardzību atstājusi novārtā), tās pārdesmit ukraiņu lidmašīnas un helikopteri nebija pretinieki, bet kaut cik moderna pretgaisa aizsardzība sedza tikai dažus rajonus. Plus vēl pārsteiguma moments – uzbrukums no Baltkrievijas teritorijas, kur līdz Kijivai ir viens kuiļa rūciens. Krievijas bruņutehnikas kolonnas kā parādē strauji virzījās pa lielceļiem, flangi tukši, aizmugurē garnizoni netiek izvietoti - ar cepurēm nomētāsim! - un tad piepeši čušš… Degviela beidzās.

Bet kur loģistika? Loģistikas kolonnas, kas virzījās sazin cik km aiz tankiem, piepeši sagaida ukraiņi un apšauj kā šautuvē – Krievijas vecajiem armijas kamaziem un kraziem ne bruņustiklu, ne kabīņu. Iedzīvotāji apdzīvotajās vietās nez kāpēc nesagaida ziediem, bet molotova kokteiļiem, visapkārt uzrodas Ukrainas armijas vienības. Un tās, 8 gadus karojušas Donbasā ar profesionāliem algotņiem, ir ar lielisku kaujas pieredzi un komandējošo sastāvu.

Nav pat frontes kā 2. pasaules karā (pārsteigums! Ir 21. gs!), ir virkne bruņutehnikas vienību uz dažādiem ceļiem, izolētas viena no otras, bet šauj uz viņiem no katra stūra. Trīs diennaktis mēģināja ieņemt Kijivu – nesanāca, kaut tur bija kaujas aci pret aci. Tas pats Harkivā – pilsēta nolīdzināta kā Staļingrada 2. pasaules karā, taču turas. Un, pat ja izdosies tās drupas ieņemt, ko tālāk? Kā 28. februārī to nokomentēja bijusī Francijas sūtne Krievijā Silvija Bermana (Sylvie Bermann): “Krievijas izlūkdienestam ir imidžs kā vienam no labākajiem pasaulē. Nekādi nespēju saprast, kā viņi nespēja novērtēt Ukrainas militārās spējas un iedzīvotāju motivāciju pretoties iebrukumam.”

Blitzkrieg izgāzies. Krievijas spēki kontrolē tikai šosejas un pārsimt metru ap tām. Un arī tikai tur, kur atrodas viņu bruņutehnika. Karš svešā un naidīgā zemē. Melš, ka Krievijai, kas jau tā ekonomiski ir nenozīmīga valsts, tas izmaksājot kādus 20 miljardus USD dienā, t.i., ja karš ieilgs uz mēnesi, tad tajā nokūpēs viss gada budžets. Raķešu un šāviņu trūkst, strēlnieku ieroču munīcijas tāpat (katrs, kurš armijai tuvumā bijis, zina, cik ātri var iztērēt tos pāris “radziņus”, kas zaldātiņam līdzi), loģistika čābīga, uzkrājumu nav, bet no ārvalstīm iepirkt vairs nevar.

Savukārt Ukrainai nu ieročus un munīciju piegādā visa pasaule. Jā, smagās tehnikas trūkst – šajā ziņā Krievija ar lielām pūlēm varētu Ukrainu sakaut. Taču aizdomas, ka ar partizānu karu valstī ar 40 miljoniem iedzīvotāju Krievija galā netiks nu nekādi. T.i. pat ja Krievija taktiski ar milzīgām pūlēm Ukrainas armiju sakautu, stratēģiski karš jau ir zaudēts. Taču ar to ir kā ar karstu kartupeli mutē – norīt nespēj, bet izspļaut pašcieņa neļauj. Jo lielvaras statuss šajā kultūrā ir svarīgāks par visu.

Toties ir noticis kas unikāls. Krievijai izdevies saliedēt ukraiņus (kuri pirms iebrukuma savu Zeļenski gānīja no panckām ārā, jo tas viņu prezidents ir kā mūsu pašu Artuss). Izdevies piepeši saliedēt Eiropu – gan ilggadējā Krievijas atbalstītāja Vācija spiesta mainīt nostāju (Merkele paslēpusies un klusē), gan it kā līdz šim antiteiropeiskie poļu un ungāru pani piepeši konsolidējušies ar veco Eiropu, bet Francijas debašu pamattēma ir, no kā pirkt naftu un gāzi, jo nolemts Krieviju pie sevis vairs nelaist. Pat anabiozē snaudošā NATO pamodusies un atcerējusies, kāpēc vispār radīta. Protams, it sevišķi Austrumeiropā vēl ir gana ļaužu, kam Krievija mentalitātes un kultūras ziņā ir tuvāka par Eiropu, bet pat tie spiesti savā rusofilijā pievaldīties, aprobežojoties vien ar “karam nē” un aicinājumiem visā vainot Putinu, nevis Krieviju.

Šis ir tas brīdis, kad vai kā pietrūkst Katona, kas izmantotu situāciju un katru rīta sēdi Briselē sāktu ar “Kartāga ir jānojauc!”. Ja Krievijai atdod mazo pirkstiņu, tā neapstāsies, kamēr nenokamps visu roku. Un, ja tas izdosies, tad turpinās. Un brīdis ir visai piemērots, jo šie pat savu “žiguļu” ražošanu spiesti apturēt, jo visas “smalkās” detaļas tiek iepirktas no Rietumiem. Ekonomiska izolācija tāpat kā Ziemeļkorejai.

Ja Eiropa grib dzīvot mierā, un lai mūsu bērniem/mazbērniem nebūtu ar bažām jāskatās uz austrumu robežu, Krievija ir maksimāli jānospiež līdz tās īstajai vietai, blakus Ziemeļkorejai un Venecuēlai. Lai tirgo savas izejvielas, taču nepārdot Maskavai neko, ar ko šie varētu bruņoties. Jo kā Krievija nobruņosies, tad atkal viss sāksies no jauna. Nevis ar Dzelzs priekškaru no Krievijas jānorobežojas, bet ar gigantisku mūri kā „Troņu spēlēs”.

Ceterum autem censeo Carthaginem esse delendam!

Novērtē šo rakstu:

206
75

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Iznireļi” - obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā

FotoBrīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Lasīt visu...

21

Nu žēl, ka mums iet garām iespēja pamakšķerēt balsis, debatējot Krievijas valsts valodā

FotoLatvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Lasīt visu...

6

Protams, Krievijas valsts valodai ir nozīmīga vieta Latvijas politikā!

FotoMēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Lasīt visu...

21

Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesības uz klimata izmaiņu ierobežošanu un dabas daudzveidības saglabāšanu

FotoPēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Lasīt visu...

20

Būtu mēs labāk ēduši...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas,  apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Lasīt visu...

21

Nē, Somijas politiķus debatēs necepina ne arābu, ne krievu valodā

FotoLatvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Lasīt visu...

20

Kas tā par Rīgas domes ēku bez progresa simbola – varavīksnes karoga!

FotoRīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Eiropas Parlamenta vēlēšanas nāk ar uzlabotu vēlēšanu likumu un jaunām iespējām nobalsot

Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta...

Foto

Latvijas Televīzija kā pēdējais krievu valodas bastions?

Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā...

Foto

Ne prātā mums nenāk atcelt debates Krievijas valsts valodā

Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates....

Foto

Priekšvēlēšanu debatēm jābūt valsts valodā

Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā...

Foto

Aicinām kritiski vērtēt Tieslietu ministrijas bez sociālo partneru iesaistes un visu ieinteresēto personu informēšanas izstrādāto likumprojektu

Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā...

Foto

Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates Latvijā drīkst notikt tikai valsts valodā – latviešu valodā

Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un...

Foto

Krievvalodīgo debašu iecere savā būtībā ir pretrunā ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu un tās lomu sabiedrības integrācijā

Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā –...

Foto

Aicinu noskaidrot un saukt pie atbildības tos, kuri pieļauj un veicina krievu valodas kā „de facto” otras valsts valodas nostiprināšanu

Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes...

Foto

Kur pazuduši lauksaimnieku protesti?

Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu...

Foto

Briselē nopelnīt jaunam “Nikon” jeb cinisma augstākā pakāpe Anša Pūpola izpildījumā

7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems...

Foto

Vai “Jaunā Vienotība” spēj sev un citiem atzīt, ka stulbi sanāca?

Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai...

Foto

Pirms 150 gadiem dzimis demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi Miķelis Valters

“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju...

Foto

Vēsturiskas precizitātes labad 4. maijs tomēr būtu atkal jānosauc par “Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu”

Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs...

Foto

Latvijas otrā dzimšanas diena: kā mums ir veicies?

Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to...

Foto

Nolikt ziedus nepareizā vietā – tas mūsdienu Latvijas PSR ir noziegums!

Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs...

Foto

Par varu

Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties?...

Foto

Dažas pārdomas Edgara Kauliņa dzimšanas dienā

Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis...

Foto

Vai esam ceļā uz “Baltijas tīģera” stāstu? Izskatās - būs jāpagaida

Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur...