Lai nevajadzētu atklāt Rinkēviča un viņa Drēģera komandējumu maršrutus, izmaksas un lietderību, Ārlietu ministrija vēršas Augstākajā tiesā
PIETIEK17.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai nevajadzētu atklāt ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (Vienotība) un viņa „operas biedra” – oficiāli padomnieka posteni ieņemošā Mārtiņa Drēģera ārvalstu komandējumu maršrutus, izmaksas un lietderību, Ārlietu ministrija, kura saistībā ar šo ziņu slēpšanu cietusi zaudējumu jau vairākās administratīvajās tiesvedībās, ir vērsusies Augstākās tiesas senātā.
Pēdējos gados publiski izteiktas aizdomas par to, ka Ārlietu ministrijas vadība un konkrēti ministrs Rinkēvičs kadru jautājumus vismaz reizēm risina, ņemot vērā nevis amatu pretendentu profesionālismu un kvalifikāciju, bet gan talantus pilnīgi citās jomās.
Šīs aizdomas ir īpaši aktuālas pašlaik, kad Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājs Pēters Putniņš ir nācis klajā ar nepārprotamiem pārmetumiem ārlietu resoram, kurš bijis nolaidīgs un bezdarbīgs, skaidrojot Latvijas progresu naudas atmazgāšanas apkarošanas jomā.
Taču jau ilgāku laiku Ārlietu ministrija slēpj kā ārlietu ministra Rinkēviča komandējumu izmaksas un maršrutus, tā arī ziņas par ministra līdzbraucējiem un šo braucienu lietderīgumu.
Ziņas par ārvalstu braucieniem par valsts līdzekļiem, kuros ārlietu ministrs Rinkēvičs ņem līdzi savu padomnieku Drēģeri, Pietiek sāka vākt 2015. gada rudenī. Iemesls tieši šādas informācijas pieprasīšanai toreiz bija žurnālā Kas Jauns publicēta fotogrāfija, kurā bija redzams, kā Rinkēvičs uz svinīgo koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī ierodas kopā ar savu padomnieku preses jautājumos Drēģeri.
Kad Ārlietu ministrija vēl publiskoja informāciju par Rinkēviča komandējumiem, tā liecināja, ka savu gados jauno padomnieku ārlietu ministrs ņem līdzi ne tikai uz valsts jubilejas svinīgo pasākumu, uz kuru amatpersonas parasti ierodas ar saviem dzīvesbiedriem un dzīvesbiedrēm, bet arī ļoti daudzos ārvalstu komandējumos, kuros šāda preses sekretāra līdzdalība ir grūti pamatojama ar darba vajadzībām.
Aizdomas par šādas līdzi ņemšanas patiesajiem iemesliem vēl nopietnākas padara fakts, ka to, kāda tieši bijusi Drēģera lietišķā atdeve šajos braucienos, Ārlietu ministrija neatklāj, jo visas komandējumu atskaites esot ierobežotas pieejamības informācija.
Saistībā ar šo ziņu slēpšanu Rinkēviča vadītā ministrija ir zaudējusi jau vairākās administratīvajās tiesvedībās. Taču, vienalga nevēloties sabiedrībai atklāt izmaksas šiem braucieniem, kurus apmaksā nodokļu maksātāji, Ārlietu ministrija ir vērsusies ar kasācijas sūdzībām Augstākajā tiesā.
Pietiek šodien publicē vienu no šīm kasācijas sūdzībām, kuros Rinkēviča vadītā ministrija detalizēti izskaidro, kāpēc tās vadība nevēlas, lai sabiedrība uzzinātu, kādiem nolūkiem tiek tērēti valsts budžeta līdzekļi.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
