Iesaki rakstu: 
Aprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no varas pārstāvju puses.
Pēdējos 27 gados jau esam pieraduši, ka Satversmei ir tikai deklaratīva loma un tie, kurus pilsoņi vēlēšanās ievēl par saviem pārstāvjiem, darbojas pilnīgi citu, Satversmē neminētu grupu interesēs un regulāri pieņem lēmumus, kas kaitē iedzīvotāju interesēm.
Atceramies kādu laiku atpakaļ dzirdētus finanšu ministra Andra Vilka izteikumus, no kuriem varēja saprast, ka dzīvošana Latvijā ir ekskluzīva iespēja, tāpat kā ne visi var braukt ar mersedesiem, tāpat arī visi diemžēl nevar dzīvot Latvijā, ja valdības izveidotā kartība nepatīk, tad lai brauc prom. Līdzīgu domu pauž arī pārējie pie varas tikušie, piemēram, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (TV24 raidījumā Preses klubs).
Man kā pilsonim, lasot Satversmes 2.pantu, ir pārliecība, ka varas pārstāvjiem, kuri nedarbojas sabiedrības interesēs un kuriem sabiedrības vairākums neuzticas, ir pienākums demisionēt, bet šie personāži turpina darboties pretēji iedzīvotāju interesēm un nekautrējas pieņemt likumus, kas padara iedzīvotāju dzīvi neciešamu.
Vai tiešām tas ir normāli, ka strādājošs cilvēks nevar nopelnīt, lai varētu nodrošināt savas nepieciešamās vajadzības - pajumte, ēdiens, apģērbs, medikamenti...? Latvijā ar MK noteikumiem minimālā alga 2017.gadā ir noteikta 380 eiro, kur pēc nodokļu aprēķināšanas 2 bērnu vecākam paliek 340,10 eiro, kas ir 113,36 eiro uz ģimenes locekli mēnesī. Ja varas pārstāvjiem šķiet, ka tāda alga ir pietiekama izdzīvošanai, tad kāpēc viņi paši nemēģina izdzīvot ar šādu algu? Tas taču būtu tikai normāli, ja vēlēts pārstāvis nesaņemtu vairāk par pašu pārstāvamo.
Kā var tā būt, ka strādājošs cilvēks zaudē mājokli, jo nespēj samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem un pēc īpašuma pārdošanas izsolē vairākus tūkstošus iegūst zvērināts tiesu izpildītājs, bet pats cilvēks paliek bez nekā uz ielas? Likumus, kas tādu situāciju pieļauj, ir pieņēmuši tautas vēlēti deputāti, bet nevienā pirmsvēlēšanu programmā neatradīsiet solījumu pieņemt likumus, kas padarīs iedzīvotāju dzīvi neciešamu.
Es ceru, ka šādas pārdomas ir radušās ne tikai man un vairākums Latvijas iedzīvotāju domā, ka projām no Latvijas ir jābrauc varas pārstāvjiem, kuriem nav pieņemams iedzīvotāju vairākuma viedoklis, nevis iedzīvotājiem, kuriem nav pieņemami varas pārstāvju pieņemtie nepopulārie lēmumi.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
