Iesaki rakstu: 
Pēc izskatīšanas Valsts sekretāru sanāksmē šodien apstiprināšanai Ministru kabinetā nosūtīti grozījumi, kas atļautu cirst tievākus kokus un palielinātu kailciršu platības. Ir skaidrs, ka šādi grozījumi apdraud dabas aizsardzības un klimata mērķu sasniegšanu. Zemkopības ministrija (ZM) izvairījusies no šiem neērtajiem jautājumiem, neveicot neatkarīgu ietekmes uz vidi novērtējumu.
Tā vietā riskus vērtējuši ZM pieaicināti atsevišķi eksperti, kuri klātienē paši atklāti emocionāli aģitē par grozījumu pieņemšanu. Šie vērtējumi ļauj izlaist neērtos jautājumus, tā nav zinātnē balstīta lēmumu pieņemšana.
Kas ir galvenie riski? Pirmkārt, maldināšana. Projekta anotācijā minēti savstarpēji pretrunīgi apgalvojumi par ļoti svarīgiem jautājumiem (piemēram, vai pieaugs mežu izciršana). Šādi apgalvojumi neietu cauri, ja būtu korekts novērtējums.
Pēc ZM informācijas šis solis palielinātu oglekļa emisijas no mežiem "īstermiņā", kas traucētu Latvijai sasniegt 2030. gada mērķi. ZM apgalvo, ka tāpat neredz problēmu mērķus sasniegt. Bet jāņem vērā, ka 2030. gada mērķi, visticamāk, palielinās.
Šīs mežu nozares klimata privilēģijas būs jāsedz citām nozarēm (transportam, enerģētikai), jo 2030. gada mērķis ir kopīgs. Tas izmaksās daudz dārgāk. Ja ZM ir neizmantotas iespējas emisiju samazinājumiem šajā desmitgadē, tās jāliek lietā.
ZM apgalvo, ka grozījumi neietekmē dabas aizsardzības mērķus, jo neattiecas uz aizsargājamām teritorijām. Taču skaidrs, ka papildu mežu fragmentācija (vairāk kailciršu robu) ietekmē arī apkārtējās teritorijas un sugas.
Viena problēma - vispār netiek runāts par ietekmi uz sabiedrību. Mežu ainavas, sēņošana, ogošana un citi nekoksnes resursi pat netiek iekļauti šādās diskusijās, lai arī tām ir būtiska ietekme uz labklājību.
Kā šādi plāni par labu šauru interešu grupām būtu jāapspriež? Tos vispirms jāiekļauj mežu politikas ilgtermiņa plānošanā, kurai veicams Stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums. Tas ļautu sagatavot kvalitatīvu zinātnisku pamatu diskusijām.
Turklāt tā būtu iespēja ar korektu informāciju iepazīstināt sabiedrību, kam ir visas tiesības aizstāvēt savas vēlmes attiecībā uz mežu politiku (vairāk vai mazāk kailciršu). Un tikai tad politisks lēmums, kas balstās pierādījumos.
Ja nevēlies pazaudēt sev svarīgākās sēņu vietas, pastaigu maršrutus un meža ainavas, šobrīd ir īstais laiks iestāties pret grozījumiem MK noteikumos par koku ciršanu mežā! Tie nav tikai tehniski MK noteikumi, tās ir būtiskas izmaiņas, kuras nevar atstāt bez ievērības.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
