Laiks nokāpt no beigtā zirga: atklāta vēstule zemkopības un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriem
Andrejs Lucāns, pensionēts agronoms11.02.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jaunajai Latvijas valdībai izsakot apņemšanos savas darbības laikā veikt kārtējo reģionālo reformu, kura pirmām un galvenām kārtām ietekmēs Latvijas lauku apvidu sociālekonomisko stāvokli un kultūrvidi, pagastu viensētās un ciematos dzīvojošos cilvēkus, viņu ikdienu un dzīves kvalitāti, vēlos norādīt uz vairākām, manuprāt, svarīgām lietām, kuras neīstenojot vispirms, nekādas reformas neko nespēs uzlabot.
Ceļamaize: ievērot trīs galvenos amerikāņu praktizētos godīgas un sekmīgas ieceru realizēšanas principus. Pirmais – nemelot. Otrais – sniegt patiesu informāciju padotajiem un sabiedrībai. Trešais – cienīt citu spējas savākt un iesniegt sabiedrībai nozīmīgu patiesu informāciju.
Kā gribas domāt, abu ministriju mērķi un uzdevumi ir saskanīgi - nodrošināt Latvijas valsts, t.sk. lauku saskaņotu ilgtspējīgu izaugsmi un attīstību. Balstoties uz amerikāņu trešo norādi, atļaušos jums, godātie ministri, augšminētā sakarā piedāvāt savu redzējumu.
Labākai sapratnei - neliels atskats vēsturē
Jaundibinātā Latvijas valsts pēc Pirmā pasaules kara mantojumā saņēma sagrautu un izlaupītu zemi. Tās vadītāji izmantoja gudru, uz pašaizliedzīgu jauncelsmi motivējošu ideoloģiju un tautsaimniecisko, t.sk., agrāro politiku. Tā stiprināja savas zemes mīlestību, saimnieka apziņu, darba prieku un ticību savas ģimenes un valsts nākotnei: veidojās tautas dvēsele – nacionālā pašapziņa.
Lauksaimniecībā to stiprināja saimniekošanas – dzīvesveida ekonomikas modelis, kam piemīt nacionālo neatkarību, darba iespējas, demogrāfiju un paaudžu pārmantojamību nodrošinošs, strādājošos un to ģimenes locekļus attīstošs, peļņu taisnīgi sadalošs, sociālo nevienlīdzību izlīdzinošs, dabu saudzējošs, kultūrvidi saglabājošs un pilnveidojošs raksturs (kvalitāte).
20 gados latviešu tautas dabīgais pieaugums - 47 365 cilvēki. Zemi apsaimniekoja 275 698 zemnieku ģimeņu saimniecības, kas nodarbināja 801 000 cilvēku. Uzcēla 373 jaunas skolas. Latvijā aktīvi darbojās 1082 mazpulki ar 40 083 mazpulcēniem – nākamajiem zemes saimniekiem. Latvija ražoja lauksaimniecības produkciju par 1219 eiro uz 1 iedzīvotāju, ierindojās Eiropas attīstītāko valstu pirmajā četriniekā un apsteidza Somiju par 15%. Pietrūka 4 gadu, lai panāktu Dāniju.
Atjaunotā Latvijas valsts no 50 gadus ilgušās okupācijas sistēmas mantojumā saņēma karu un dabas katastrofu neskartu vidi un lauksaimniecību ar 1,6 miljoniem ha meliorētas zemes, kas ražoja produkciju par 1043 eiro uz 1 iedzīvotāju.
Atjaunotās Latvijas valsts politiķi, neieklausoties padomos un kritikā, lauksaimniecības attīstībai izvēlējās biznesa ekonomikas modeli, kam piemīt nacionālo neatkarību, paaudžu pārmantojamību, strādājošos, ražošanu, peļņas sadali, sociālo vienlīdzību, darba iespējas un demogrāfiju, dabu un kultūrvidi degradējošs raksturs. Tā vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa par jeb kuru cenu un tas darbojas pretēji nacionālas valsts un nācijas interesēm. Kādi ir rezultāti?
Laikā no 1995. līdz 2014. gadam latviešu tautas dabīgais samazinājums – 262 577 cilvēki, emigrējuši ap 250 000 darba spējīgie, t.sk. ap 150 000 no laukiem. Laukus apsaimnieko vairs tikai 69 933 saimniecības. Ārzemniekiem bez Latvijas pilsonības pārdoti
Laukos slēgtas 223 skolas. 140 mazpulki ar 1800 mazpulcēniem nav manāmi. 2017.g. Latvija ražoja lauksaimniecības produkciju par 932 eiro uz 1 iedzīvotāju. No 27 ES dalībvalstīm Latvija ierindojas pēdējā četriniekā un no Somijas atpaliek par 320%. Tās ir sekas ZM realizētajam biznesa lauksaimniecības ekonomikas modelim - jāšanai uz beigta zirga, ko nesekmīgi cenšas atdzīvināt VARAM ar administratīvi reģionālajām reformām.
Abu ministriju darbība asociējas ar interneta balss Auķa teikto: „Dakotas indiāņu gudrība vēsta - ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost! Taču pie mums, kā redzams, šādā situācijā bieži izvēlas citas stratēģijas: Mēs iegādājamies pātagu; Mēs mainām jātnieku; Mēs izveidojam īpašu uzdevumu vienību, lai beigto zirgu atdzīvinātu; Mēs apvienojam vairākus beigtus zirgus, lai tie kļūtu ātrāki; Mēs meklējam cilvēkus ārpusē, lai viņi jātu; Mēs piešķiram papildu līdzekļus zirga jaudas palielināšanai; Mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas kvalitātes standartus; ... mēs sakām: "Mēs taču tā ar zirgu esam jājuši vienmēr." Diemžēl jau labu laiku savā saimniekošanā esam jājuši uz beigta zirga, jo tālāk, jo acīmredzamāks tas ir.”
Kā beigto zirgu atdzīvināt?
Nekavējoši īstenojamie pasākumi
Apzināt patieso stāvokli lauksaimniecībā un laukos. Šim nolūkam pie Valsts prezidenta institūcijas noorganizēt komisiju lauksaimniecības un lauku problēmu pētīšanai un risinājumu meklēšanai.
Sakārtot lauku ceļus.
Pieņemt likumus, kas motivē veidot rūpnieciska rakstura ražotnes pagastos.
Veicināt bezatbildīgā un sociālo nevienlīdzību vairojošā biznesa lauksaimniecības modeļa aizstāšanu ar atbildīgo un sociālo nevienlīdzību mazinošo saimniekošanas – dzīvesveida modeli, izmantojot neizmantotos aizaugošos lauksaimniecības zemes resursus (LZR) – lauksaimniecībā izmantojamo zemi, mežus, purvus un ūdeņus, izmantojot pamestās viensētas, Eiropas Savienības un pašu valsts subsīdijas.
Nodrošināt iespēju vienlīdzību visiem laukos saimniekojošajiem – bez mazos ražotājus diskriminējošiem nosacījumiem.
Ieplānot īpašu motivējošu atbalstu laukos dzīvot un strādāt gribošajām jaunajām ģimenēm - kā demogrāfiskās problēmas risināšanas iespējai.
Atgriezties pie 26 rajonu (ar iespējamām nelielām korekcijām) un pagastu pašvaldību administratīvi teritoriālās struktūras un sākumskolām katrā pagastā. Skola darbojas kā magnēts jaunu ģimeņu piesaistei un apdzīvotības veicināšanai.
Ilgtermiņa uzdevumi, kas veicami sadarbojoties ar citām valsts institūcijām
Nacionālās pašapziņas – tēvzemes, dzimtenes, tautas, valsts mīlestības un vēlmes tām kalpot – ieaudzināšana jaunatnē un latviešu tautā.
Argumentētākais ceļrādis ir starpkaru Latvijas agrārās politikas pamatprincipi – sociālo vienlīdzību nodrošinošās zemnieku ģimeņu saimniecības, to kooperācija un sasniegtie rezultāti. Šo pamatprincipu darbības nepārtrauktības pieredzi var iepazīt Dānijā.
Pieņemt likumu, ka LZR īpašumā var piederēt vienīgi Latvijas valstij, Latvijas pašvaldībām un Latvijas pilsoņiem. Tas neizslēdz tiesības LZR iegādāties īpašumā arī Latvijas pilsonību ieguvušiem ārvalstniekiem. Pieņemt likumu, kas ierobežo maksimālo LZR platību īpašumā līdz
Bezkompromisu cīņa ar korupciju. Veikt pasākumus tieslietu sistēmas autoritātes paaugstināšanai. Ja sistēma ir nekvalitatīva, ar jātnieka nomaiņu vien nelīdzēs. Tam jābūt kompleksam pasākumam. Taču jāsāk ar jātnieka nomaiņu.
Pāreja uz viena apgabala Saeimas vēlēšanu sistēmu, kas nodrošinātu kvalitatīvāku deputātu kandidātu atlasi un dotu iespēju visiem vēlētājiem izteikt savu attieksmi par pilnīgi visiem partijas saraksta deputātu kandidātiem, nevis tikai par daļu, kā tas ir pašlaik.
Realizēt 6. Saeimas pieņemto „Deklarāciju par Latvijas deokupāciju”.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
