Laiks pieaugt

Man ir viena laba ziņa, turklāt caurcaurēm patiesa: šis ir laiks, kad zūd ilūzijas. Mēs ilgi ticējām, ka visi mūs mīl nesavtīgi, novērtē sarežģīto vēsturi, gatavi pažēlot un palīdzēt. Nu slēptais cinisms kļūst ieraugāms, un saprotam, ka tie ir maldi.

Ir labi, ka ASV vairs negrib turpināt Eiropas kolonizāciju. Māršala plāns kā sekas atbrīvošanai no fašisma bija pozitīvs: Eiropai vajadzēja autoritāti, tās ekonomikai pātagu un tautai burkānu. Autoritāti, ko mīlēt un no kā baidīties. Tagad Amerika saka - esat pieauguši, pietiek. Pārdozēts labums ir inde, pārdozēta aprūpēšana noved pie infantilisma. Lielais brālis nu liek kļūt patstāvīgiem. Divas trīs paaudzes ir tikušas apčubinātas, bet nu jāuzsāk pieaugušo dzīve.

Arī Latvijā nevajag uzturēt ilūzijas, ka varam turpināt dzīvot zaļi, būs, kas piesedz un pasargās. Paši nu esam priekšnieki un paši apakšnieki. Tas ir labi, ja priekšnieki ir godīgi, bet apakšnieki - spējīgi kontrolēt pašu ievēlētos priekšniekus.

Līdz šim mūsu "priekšnieki", varas elite, ir baidījušies tikai no Eiropas vagariem. Nav bijis tā, ka vēlētāji paši ņem rokās rungu un pieprasa godīgu politiku.

Eiropas Savienība, ANO, tās pretīgās globālās struktūras, kā mēs viņas ienīstam! Tās liek gurķu garumu mērīt, skopojas ar tiešmaksājumiem, pieprasa sirdsmājiņas vietā ierīkot civilizētu kanalizāciju un arī cilvēktiesības visiem vienādi ievērot. Tagad šīs struktūras vājinās vai pamazām izzūd, un kāds sāk būvēt jaunas. Londona - Parīze - Berlīne laikam cels kaut ko citu. Bet mūs nepaaicināja?? Mēs ar savu sāpi un rūpīgi loloto pāridarījumu izjūtu bijām pārliecināti, ka mūs sapratīs un turpinās apčubināt. Ko nu?

Tagad mūsu pašu elite kaļ mūsu laimi vai nelaimi.

Visa integrācijas politika, saliedētība - tā bija nevis sapratne, ka to vajag mums pašiem, bet gan atrādīšanās šīm sliktajām pārrobežu institūcijām. Lai būtu kārotajā klubā, kārotajās fotosesijās un pie lielajiem galdiem.

Bet ārpus Eiropas starmešiem ne mums pašiem, ne mūsu elitei nekaitē dzīvošana naidā. Šī nav problēma, kura nerisināta pati no sevis būtu uzsūkusies. Esam slimi, un kā pieaugušiem cilvēkiem būtu jāsāk vingrot, veselīgāk dzīvot, jāmēģina lietot zāles.

Kolumbijas universitātes profesors, vairāku ANO ģenerālsekretāru īpašais padomnieks Džefrijs Sakss Baltijas valstis sauc par atklāti rusofobiskām, attieksmi pret saviem krievu līdzpilsoņiem par nepieļaujamu. Protams, var uzsvērt, ka viņš ir "neviennozīmīgi vērtējams", taču viņš ir eksperts, kura balsi dzird. Vai ASV administrācijā kāds šos vārdus jau ierakstīja savā blociņā?...

Tagad skarbāk nekā jebkad ir jāsaprot, ka mūsu mājvieta nav stabila, stūri īsti labi neturas kopā. Pieaugušo dzīvē ir tā - ja ļausimies, tad mūs izmantos. Ja spēsim kopīgiem spēkiem nostiprināt savu māju, neviens vilks iekšā netiks.

Bet mums joprojām gribas kautiņus un izrādes. Skat, kā "manējais" "tavējam" soctīklos sadeva, kādus vārdus atrada, kā mēs kolektīvi kādu nospārdījām...

Kādreiz nebija tik skaudras vajadzības pieaugt, bet nu vairs neesam bērnudārzā. Vajag apzināties savas spējas un vajadzības. Pieaudzis cilvēks ir racionāls. Paškaitniecība ir bērnišķīga.

Tātad - no kā varam atteikties, lai mūsu tēriņos gali saiet kopā? Ekonomikas ministrs Valainis kā ar bērna muti runā tieši - slēdzam ciet to integrācijas kantori, jo tas nav sasniedzis nekādus rezultātus. Bet neapstājamies ceļa sākumā, revidējam visas politikas! Latvijā nav rezultatīvas tautsaimniecības politikas, nav skaidras enerģētikas politikas, reģionālā politika iet kā pa celmiem - slēdzam ciet tās trīs ministrijas!! VARAM no varēšanas tagad pārgāja uz viedumu, mums jāsecina - ja nevar, grib būt vismaz viedi...

Aizsardzības ministrija - vai mums ir sava stratēģija un plāns? Vai arī tā ir vienkārša NATO aģentūra, kas gaida pavēles?

Ārlietu ministrija - vai Latvijai ir ārlietas?! Miniet piecus virzienus, neskaitot grozīšanos Eiropas galmā. Pat, ja atliekam malā drūmāko pieņēmumu, ka nebijām pie galda tāpēc, ka esam ēdienkartē, vienalga, trīsreiz nesaņemts ielūgums ir skarbs un nepārprotams vērtējums mūsu ārlietu resoram.

Veselība, labklājība - nu, nesmīdiniet. Skolas skolo, slimnīcas ārstē, ko tām palīdz ministrijas? Ko ministrija palīdz tām 20 "ātro" mašīnām ar kritiski slimiem cilvēkiem pie Stradiņu uzņemšanas nodaļas? Ministrija šo situāciju tieši vai pastarpināti ir radījusi! Vai ministrijas ierēdņi ir labāk izglītoti par universitāšu mācībspēkiem, lai lemtu par to attīstību? Kurš tuvinās to kāroto vietu TOP 500? Un vai tas ir ambiciozs mērķis?

Kultūra? Varbūt pietiktu ar Kultūrkapitāla fondu un Dziesmusvētku biroju, to gan vajadzētu uzturēt. Varbūt "Straume" plūda tik braši, ka to darīja pašu spēkiem, bez ministrijas uzraudzības?

Rīgas domē vajadzīgi 60 deputāti? Kāpēc?

Un politnekorekti pajautāšu - vai ir normāli, ja valsts prezidentam ar savu biroju un Ministru kabinetam ar premjeri savstarpēji ir attiecības kā ar to ezīti no anekdotes? Neiespersi - nelidos...

Es, protams, pārspīlēju. Taču katrā jokā ir tikai daļa joka, kā mēdz teikt. Mūsu apstākļos NEDRĪKST BŪT NEKAS NEAUDITĒJAMS, par visu ir vajadzīgs pamatojums. Kāpēc ministrijas un to pakļautības iestādes, dažnedažādas aģentūras dublē savas funkcijas? Kādēļ nodokļu maksātājs to uztur un kāds ir viņa ieguvums?

Pieauguši cilvēki apzinās, ka jāiegādājas lietas, kas patiešām nepieciešamas un ko vari atļauties. Mūžīga aizņemšanās visādu viendienas iedomu apmierināšanai ir infantila. Ja mums ir vajadzīgi 5% aizsardzībai, tad visi "krāmi" ir jāmet ārā. Ja ne tā, tad neizbēgami nodokļi būs augšā, pensijas un pabalsti nost. Pieaugušiem cilvēkiem tas ir jāsaprot.

Un pieaugušiem cilvēkiem ir jābūt gataviem izmest arī to Latvijas politiskās elites daļu, kas negrib pieaugt.

Novērtē šo rakstu: