Iesaki rakstu: 
Pasaule tāda nestabila, cilvēki bažīgi, un viņiem griboties saņemt arī labas ziņas. Lai politiķi mierina, kaut samelojot.
Man ir viena laba ziņa, turklāt caurcaurēm patiesa: šis ir laiks, kad zūd ilūzijas. Mēs ilgi ticējām, ka visi mūs mīl nesavtīgi, novērtē sarežģīto vēsturi, gatavi pažēlot un palīdzēt. Nu slēptais cinisms kļūst ieraugāms, un saprotam, ka tie ir maldi.
Ir labi, ka ASV vairs negrib turpināt Eiropas kolonizāciju. Māršala plāns kā sekas atbrīvošanai no fašisma bija pozitīvs: Eiropai vajadzēja autoritāti, tās ekonomikai pātagu un tautai burkānu. Autoritāti, ko mīlēt un no kā baidīties. Tagad Amerika saka - esat pieauguši, pietiek. Pārdozēts labums ir inde, pārdozēta aprūpēšana noved pie infantilisma. Lielais brālis nu liek kļūt patstāvīgiem. Divas trīs paaudzes ir tikušas apčubinātas, bet nu jāuzsāk pieaugušo dzīve.
Arī Latvijā nevajag uzturēt ilūzijas, ka varam turpināt dzīvot zaļi, būs, kas piesedz un pasargās. Paši nu esam priekšnieki un paši apakšnieki. Tas ir labi, ja priekšnieki ir godīgi, bet apakšnieki - spējīgi kontrolēt pašu ievēlētos priekšniekus.
Līdz šim mūsu "priekšnieki", varas elite, ir baidījušies tikai no Eiropas vagariem. Nav bijis tā, ka vēlētāji paši ņem rokās rungu un pieprasa godīgu politiku.
Eiropas Savienība, ANO, tās pretīgās globālās struktūras, kā mēs viņas ienīstam! Tās liek gurķu garumu mērīt, skopojas ar tiešmaksājumiem, pieprasa sirdsmājiņas vietā ierīkot civilizētu kanalizāciju un arī cilvēktiesības visiem vienādi ievērot. Tagad šīs struktūras vājinās vai pamazām izzūd, un kāds sāk būvēt jaunas. Londona - Parīze - Berlīne laikam cels kaut ko citu. Bet mūs nepaaicināja?? Mēs ar savu sāpi un rūpīgi loloto pāridarījumu izjūtu bijām pārliecināti, ka mūs sapratīs un turpinās apčubināt. Ko nu?
Tagad mūsu pašu elite kaļ mūsu laimi vai nelaimi.
Visa integrācijas politika, saliedētība - tā bija nevis sapratne, ka to vajag mums pašiem, bet gan atrādīšanās šīm sliktajām pārrobežu institūcijām. Lai būtu kārotajā klubā, kārotajās fotosesijās un pie lielajiem galdiem.
Bet ārpus Eiropas starmešiem ne mums pašiem, ne mūsu elitei nekaitē dzīvošana naidā. Šī nav problēma, kura nerisināta pati no sevis būtu uzsūkusies. Esam slimi, un kā pieaugušiem cilvēkiem būtu jāsāk vingrot, veselīgāk dzīvot, jāmēģina lietot zāles.
Kolumbijas universitātes profesors, vairāku ANO ģenerālsekretāru īpašais padomnieks Džefrijs Sakss Baltijas valstis sauc par atklāti rusofobiskām, attieksmi pret saviem krievu līdzpilsoņiem par nepieļaujamu. Protams, var uzsvērt, ka viņš ir "neviennozīmīgi vērtējams", taču viņš ir eksperts, kura balsi dzird. Vai ASV administrācijā kāds šos vārdus jau ierakstīja savā blociņā?...
Tagad skarbāk nekā jebkad ir jāsaprot, ka mūsu mājvieta nav stabila, stūri īsti labi neturas kopā. Pieaugušo dzīvē ir tā - ja ļausimies, tad mūs izmantos. Ja spēsim kopīgiem spēkiem nostiprināt savu māju, neviens vilks iekšā netiks.
Bet mums joprojām gribas kautiņus un izrādes. Skat, kā "manējais" "tavējam" soctīklos sadeva, kādus vārdus atrada, kā mēs kolektīvi kādu nospārdījām...
Kādreiz nebija tik skaudras vajadzības pieaugt, bet nu vairs neesam bērnudārzā. Vajag apzināties savas spējas un vajadzības. Pieaudzis cilvēks ir racionāls. Paškaitniecība ir bērnišķīga.
Tātad - no kā varam atteikties, lai mūsu tēriņos gali saiet kopā? Ekonomikas ministrs Valainis kā ar bērna muti runā tieši - slēdzam ciet to integrācijas kantori, jo tas nav sasniedzis nekādus rezultātus. Bet neapstājamies ceļa sākumā, revidējam visas politikas! Latvijā nav rezultatīvas tautsaimniecības politikas, nav skaidras enerģētikas politikas, reģionālā politika iet kā pa celmiem - slēdzam ciet tās trīs ministrijas!! VARAM no varēšanas tagad pārgāja uz viedumu, mums jāsecina - ja nevar, grib būt vismaz viedi...
Aizsardzības ministrija - vai mums ir sava stratēģija un plāns? Vai arī tā ir vienkārša NATO aģentūra, kas gaida pavēles?
Ārlietu ministrija - vai Latvijai ir ārlietas?! Miniet piecus virzienus, neskaitot grozīšanos Eiropas galmā. Pat, ja atliekam malā drūmāko pieņēmumu, ka nebijām pie galda tāpēc, ka esam ēdienkartē, vienalga, trīsreiz nesaņemts ielūgums ir skarbs un nepārprotams vērtējums mūsu ārlietu resoram.
Veselība, labklājība - nu, nesmīdiniet. Skolas skolo, slimnīcas ārstē, ko tām palīdz ministrijas? Ko ministrija palīdz tām 20 "ātro" mašīnām ar kritiski slimiem cilvēkiem pie Stradiņu uzņemšanas nodaļas? Ministrija šo situāciju tieši vai pastarpināti ir radījusi! Vai ministrijas ierēdņi ir labāk izglītoti par universitāšu mācībspēkiem, lai lemtu par to attīstību? Kurš tuvinās to kāroto vietu TOP 500? Un vai tas ir ambiciozs mērķis?
Kultūra? Varbūt pietiktu ar Kultūrkapitāla fondu un Dziesmusvētku biroju, to gan vajadzētu uzturēt. Varbūt "Straume" plūda tik braši, ka to darīja pašu spēkiem, bez ministrijas uzraudzības?
Rīgas domē vajadzīgi 60 deputāti? Kāpēc?
Un politnekorekti pajautāšu - vai ir normāli, ja valsts prezidentam ar savu biroju un Ministru kabinetam ar premjeri savstarpēji ir attiecības kā ar to ezīti no anekdotes? Neiespersi - nelidos...
Es, protams, pārspīlēju. Taču katrā jokā ir tikai daļa joka, kā mēdz teikt. Mūsu apstākļos NEDRĪKST BŪT NEKAS NEAUDITĒJAMS, par visu ir vajadzīgs pamatojums. Kāpēc ministrijas un to pakļautības iestādes, dažnedažādas aģentūras dublē savas funkcijas? Kādēļ nodokļu maksātājs to uztur un kāds ir viņa ieguvums?
Pieauguši cilvēki apzinās, ka jāiegādājas lietas, kas patiešām nepieciešamas un ko vari atļauties. Mūžīga aizņemšanās visādu viendienas iedomu apmierināšanai ir infantila. Ja mums ir vajadzīgi 5% aizsardzībai, tad visi "krāmi" ir jāmet ārā. Ja ne tā, tad neizbēgami nodokļi būs augšā, pensijas un pabalsti nost. Pieaugušiem cilvēkiem tas ir jāsaprot.
Un pieaugušiem cilvēkiem ir jābūt gataviem izmest arī to Latvijas politiskās elites daļu, kas negrib pieaugt.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
